Par putniem, kuri neapmeklē tradicionālo putnu barotavu

Ziemā ar papildu barību var piesaistīt ne tikai sīkajos dziedātājputnus. Īpaši pilsētās populāra ir Latvijā ziemojošo meža pīļu piebarošana. Ja pīles kādā vietā ir piebarotas regulāri, nedrīkst barošanu ziemā pēkšņi pārtraukt, jo putni ir rēķinājušies ar barības pieejamību un tieši tādēļ palikuši ziemot šajā vietā.

Ja regulāru barošanu nodrošināt nav iespējams, putnus (it sevišķi ūdensputnus) labāk nebarot vispār!

Par barību meža pīlēm var izmantot maizi, tomēr daudz pilnvērtīgāki uztura ziņā ir dažādi labības graudi, cieti novārītas biezputras, sasmalcināti kartupeļi (vislabāk vārīti) un arī ozolzīles. Labāk meža pīles barot tādos ūdensbaseinos, kuri ziemā ilgi neaizsalst. Atklāts ūdens ūdensputniem ziemā ir tikpat nepieciešams kā barība.

Latvijā ziemojošos gulbjus barot nebūtu ieteicams, jo atšķirībā no pīlēm, tie kļūst no barošanas pilnīgi atkarīgi. Viņi pie tās pierod ļoti ātri un tādā mērā, ka nelido prom pat tad, kad tiem draud iesalšana ledū. Nekādā gadījumā nevajag gulbjus barot vasarā un rudenī. Ja nu tomēr gulbji ir iebaroti, jāturpina tos barot regulāri līdz pat pavasarim, citādi tie nenovēršami ies bojā.

Ir iespējams piebarot arī Latvijā ziemojošos lielos plēsīgos putnus (peļu un bikšaino klijānu, jūras un klinšu ērgli, vistu vanagu u. c.), kādā nomaļā vietā novietojot beigtus dzīvniekus. Šeit bez jau pieminētajiem putniem barosies arī krauklis, vārna, žagata, sīlis u. c. Protams, arī šīs barotavas vajadzētu regulāri papildināt ar barību, tomēr tas nav absolūti nepieciešams, jo šie putni pie barošanas nepierod tik ātri kā pārējie. Apēduši novietoto maitu, šie putni negaida nākamo, bet dodas to meklēt paši.