Goda biedri
Zigrīda Jansone
Par LOB goda biedri ievēlēta 2004. gadā.
Z. Jansone vairāk nekā 40 gadus mācījusi dabas zinības Cieceres internātpamatskolā, tajā pašā laikā ik brīvs brīdis pavadīts dabā, pētot putnus. Viņa atzīst, ka nopietna interese par putniem sākusies ar somzīlītēm, 70. gados. Kopš tā laika gan putnu izpētes un aizsardzības labā, gan sabiedrības izglītošanā un iesaistīšanā paveikts apbrīnojami daudz.
Z. Jansone aktīvi iesaistījusies meža mikroliegumu (ērgļiem, melnajiem stārķiem u.c.) izveidē vismaz 20 mežniecībās un devusi nozīmīgu ieguldījumu Sātiņu dīķu lieguma un Zvārdes dabas parka izveidošanā. Z. Jansone vadījusi LOB Saldus reģionālo grupu, bijusi abu Latvijas ligzdojošo putnu atlantu koordinatore Saldus rajonā un regulāri rakstījusi par dabu vietējā laikraksta “Saldus zeme” dabas lapā “Dzērveņstīga”.
Māris Strazds
Par LOB goda biedru ievēlēts 2008. gadā.
Māris Strazds devis lielu ieguldījumu ne tikai Latvijas putnu izpētē un aizsardzībā, bet arī LOB izaugsmē un sabiedrības izglītošanā. M. Strazds bija pirmais LOB direktors (no 1994. līdz 2002. gadam). Viņš bijis viens no pirmā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta koordinatoriem un arī grāmatas autoriem, arī Eiropas ligzdojošo putnu atlanta reģionālais koordinators un otrā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta pirmais koordinators.
Galvenā putnu suga, ar kuras izpēti un aizsardzību M. Strazds nodarbojies, ir melnais stārķis, bet nozīmīgs bijis arī M. Strazda ieguldījums medņu pētījumos.
M. Strazds daudz darbojies mežu aizsardzībā. Kā LOB pārstāvis viņš piedalījies vairāku ar dabas aizsardzību mežos saistītu normatīvo aktu izstrādē un pilnveidošanā. Lai pievērstu sabiedrības uzmanību Latvijas mežu izciršanai, 2001.g. uzsāka akciju “Cirvis 200X”. M. Strazds bijis Latvijas FSC standarta izstrādes vadības grupas loceklis, Zemkopības ministrijas mežu konsultatīvās padomes loceklis, BirdLife International Eiropas mežu darba grupas loceklis un oficiālais novērotājs BirdLife International Eiropas Komisijas Mežsaimniecības un korķa konsultatīvajā padomē.
Sabiedrības izglītošanai M. Strazds, būdams LOB direktors, organizējis lekcijas, ekskursijas un nometnes. Viņš ir arī līdzautors grāmatām “Putni pilsētā” (1988) un “Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980-1984” (1989), redaktors grāmatām “Latvijas meža putni” (1996 un 2001), “Latvijas lauku putni” (1998), “Latvijas ūdeņu putni” (1999) un “Ķemeru nacionālā parka putni” (2006).
Pēteris Blūms
Par LOB goda biedru ievēlēts 2018. gadā.
“Bioloģijas doktors Pēteris Blūms, draugu un kolēģu biežāk gan godāts mīļvārdiņos par Piču vai Pici, 2008. gada 29. aprīlī svin 70. mūža gadskārtu. Tas ir mūžs, kura dominante ir bijusi un joprojām ir putni un to pētniecība. Dzimis Liepājā, skolojies Strazdē un Talsos. Ar putniem nopietni “saslimis” jau skolas gados. Būdams 8. klases skolnieks, 1953.gada pavasarī ierodas Rīgā Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā un kļūst par tā brīvprātīgo līdzstrādnieku – putnu gredzenotāju. Pēc vidusskolas beigšanas 1956.-1961. gads tiek aizvadīts studijās LVU Bioloģijas fakultātē, seko darbs LVU Zooloģijas muzejā un no 1971. gada ZA (vēlāk LU) Bioloģijas institūtā, sākumā jaunākā zinātniskā līdzstrādnieka, vēlāk vadošā pētnieka amatā. 1991. gada rudenī P. Blūms tiek komandēts uz Misūri – Kolumbijas universitāti ASV. Šis komandējums “ieildzis” līdz pat šim brīdim. Īsās jubilejas rindās nav iespējams ietvert mūža devumu. Ja nu tomēr jubilāra ceļš zinātnē jāieskicē, jāsāk ar Papi. P. Blūms ir to pētnieku skaitā, kuri sāka migrējošo putnu masveida gredzenošanu, liekot pamatus ornitoloģiskā lauka stacionāra izveidei. Sešdesmito gadu vasaras pagājušas lauča pētījumos Engures un Babītes ezeros, tostarp lietojot nule kā Latvijā izstrādāto “plastilīna gredzenu” metodi. Šā darba rezultātā 1970. gadā iegūts bioloģijas zinātņu kandidāta grāds (1992. gadā pielīdzināts bioloģijas doktora grādam) un 1973. gadā izdota monogrāfija “Laucis (Fulica atra L.) Latvijā” (krievu val.). Piebildīsim, ka līdztekus lauča pētījumiem P. Blūms kopā ar J. Baumani sarakstīja pirmo putnu lauka noteicēju latviešu valodā “Latvijas putni”, kas piedzīvoja divus izdevumus (1969. un 1972.g.). Nākamā P. Blūma “lielā mīlestība” ir vispusīga brūnkakļa ekoloģijas izpēte, kas balstīta uz tikko šķīlušos pīlēnu, perējošo mātīšu un tēviņu masveida gredzenošanu un ikgadēju kontroli. Pīļu populāciju ekoloģijas pētījumu iniciatora un vadītāja Harija Mihelsona pāragrā aiziešana loģiski izvirzīja Pēteri Blūmu par šo pētījumu vadītāju Latvijā. Tika izdota kolektīva monogrāfija “Migrējošo pīļu populāciju ekoloģija Latvijā” (autori H. Mihelsons, A. Mednis, P. Blūms; krievu val., 1986.g.). Viņa spalvai pieder arī fundamentāli Eirāzijas lauču un brūnkakļu migrāciju pētījumi pēc gredzenošanas datiem (starptautiskas monogrāfijas “Austrumeiropas un Ziemeļāzijas putnu migrācijas”, Maskava, 1982. un 1989.g., krievu val.). Taču pasaulē brieda lielas pārmaiņas, un P. Blūms 1991. gada rudenī devās komandējumā uz ASV. Izrādījās, ka viņš zinātnei un Latvijai lielāku labumu var dot ASV, nekā atgriežoties mājās un cīnoties par izdzīvošanu. Paralēli darbam Amerikas putnu pētniecībā P. Blūms ķērās pie sava lielā sapņa īstenošanas – Bioloģijas institūta ornitologu kopš 1958. gada vākto pīļu ekoloģijas datu apstrādes un publicēšanas angļu valodā nopietnākajos nozares zinātniskajos žurnālos, tādējādi tos ievadot pasaules zinātnes apritē.
Šajos gados uz Engures materiāliem balstītu, P. Blūma kopā ar kolēģiem Latvijā un ASV sarakstītu rakstu skaits ir sasniedzis 18. Arī P. Blūma veikums Amerikas pīļu pētniecībā saistīts ar Latvijā radītās “plastilīna gredzenu” metodes lietošanu. Tā Picim ļāvusi daudz ko interesantu uzzināt par divām dobumperētājām pīlēm – koku pīli un cekulaino gauru. Viņš daudz darījis, lai šī metode plašāk ieviestos visā Ziemeļamerikas kontinentā. Vismaz 90 zinātniski raksti un 5 monogrāfijas ir P. Blūma devums 70 gados.”
Jānis Vīksne (no publikācijas žurnāla “Putni dabā” 2008/1 numurā)
Aivars Mednis
Par LOB goda biedru ievēlēts 2018. gadā.
“1938. gada 8. martā Jelgavas apriņķa Vilces pagastā ir dzimis Aivars Mednis – kā pats saka – “ar dabu saistīts puika”. Mammas māsa ir bioloģijas un ģeogrāfijas skolotāja, radi – lieli makšķernieki. Skolas gados saite ar dabu lielākoties ir makšķerēšana, tādēļ pēc Vilces pamatskolas un Rīgas 1. vidusskolas beigšanas 1956. gadā jaunais dabaspētnieks uzsāk studijas Latvijas Valsts universitātes Bioloģijas fakultātē un grib kļūt par ihtiologu. Tomēr pirmajā kursā mācās divi puiši – Pēteris Blūms un Jānis Kalve, kuriem jau ir pieredze putnu gredzenošanā un pētniecībā, un tie aizrauj sev līdzi kursabiedrus – Viesturu Klimpiņu, Ilgvaru Krēgeru un arī Aivaru Medni. Pēc pirmajām obligātajām praksēm Tērvetē un Ogresgalā, pirmajā individuālajā praksē 1959. gadā uz Puzes un Usmas ezeriem pētīt ūdensputnus Aivars dodas kopā ar savu aizrautīgo kursabiedru Pēteri. 1960. gadā pētījumi tiek turpināti Engures ezerā, un 1961. gadā tiek aizstāvēts diplomdarbs “Ūdensputnu kvantitatīvās uzskaites metodes un to pārbaude” (vadītājs – profesors Jānis Lūsis). Pēc diplomdarba aizstāvēšanas profesors Jānis Lūsis aicina jauno zinātnieku turpināt studijas aspirantūrā, kur pēc Harija Mihelsona ieteikuma pielāgot Latvijas apstākļiem somu ornitologa Einara Merikallio (1888-1961) izstrādātās meža dziedātājputnu kvantitatīvo uzskaišu metodes. Trīs gadus tiek vākts materiāls disertācijai – agros rītos skaitīti dziedātājputni, sprausti mietiņi, veikta teritoriju kartēšana, tomēr datu ir par maz, lai aizstāvētu disertāciju, un pēc teorētiskā kursa beigām 1964. gada rudenī Aivars sāk strādāt Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā par laborantu (sākumā pat Botānikas laboratorijā). Lai gan vēl divus gadus Aivara amats ir bibliotekārs (jo tam maksā lielāku algu), vasarās Aivars ir atgriezies pie diplomdarba tēmas – pīļu pētniecības Engures ezerā. H. Mihelsons piedāvā iespēju vākt datus disertācijai Engurē, un tā Aivars Mednis un Georgs Lejiņš līdz 1970. gadam kļūst par atbildīgajiem pīļu pētniekiem Engures ezerā. 1970. gadā izsenis slavenajā Baltijas studentu pilsētā Tērbatā, ko nu jau sauc par Tartu, Aivars, vienā laikā ar savu kursabiedru Pēteri Blūmu, aizstāv disertāciju: “Savvaļas pīļu vairošanās bioloģija un to resursu atjaunošana Latvijā” (vadītājs H. Mihelsons, oponenti – prof. Eriks Kumari un Egons Tauriņš). Turpmāk Aivara galvenie pētījumi arī ir par pīlēm, īpaši platknābi. Aivars piedalījies trīs monogrāfiju sarakstīšanā, publicējis vairāk par 100 zinātnisku rakstu, kā arī vadījis studentu – Agnijas Graubicas, Jāņa Granāta un šo rindu autora zinātniskos darbus (t.sk. vienu diplomdarbu, vienu bakalaura darbu, divus maģistra darbus un vienu disertāciju).
Aivars Mednis ir Latvijas Ornitofaunistikas komisijas loceklis kopš tās dibināšanas un ilgus gadus bijis tās sekretārs. Aivars ir Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) biedrs kopš tās dibināšanas. Aktīvi piedalījies datu vākšanā Latvijas ligzdojošo putnu atlantiem, t.sk. pirmā atlanta laikā atkal piedalījies dziedātājputnu kvantitatīvajās uzskaitēs, kuras savulaik pats Latvijā aizsācis, vākdams datus disertācijai. Piedalījies LOB putnu noteicēju tapšanā un izglītojis jauniešus LOB rīkotajās putnu noteikšanas ekskursijās pie Engures ezera 20. gs. 80. gadu beigās (kuras ar labpatiku atceras šo rindu autors) un 2005. gadā.”
Oskars Keišs (no publikācijas žurnāla “Putni dabā” 2008/1 numurā)