Viesturs Ķerus: Meža nozare iet pāri līķiem (arī politiskajiem)

Kadrs no filmas “Le Salaire de la peur” (1953)

Atceroties bērnību

Domājot par to, kā tiek saimniekots Latvijas mežos, bieži atceros bērnībā redzētu filmu. Tajā divi vīri kaut kur veda nitroglicerīna kravu. Kādā brīdī viņu ceļā gadījās dubļaina vieta, kur mašīna varēja iestigt. Viens no braucējiem izkāpa ārā, lai palīdzētu mašīnai droši izbraukt. Tā gadījās, ka viņš pakļuva zem riteņa. Mašīnā palikušais kolēģis bailēs, ka mašīna varētu iestigt, to neapturēja, bet pārbrauca savam biedram pāri. Zem mašīnas palikušais vīrs gāja bojā.

Kāpēc atceros šo filmu? Tāpēc ka redzu, ka ar pārmērīgi lieliem ciršanas apjomiem meža nozare brauc pāri Latvijas mežiem. Ir skaidrs, ka šie apjomi nav ilgtspējīgi, taču par spīti izpostītiem saudzējamiem mežiem, iznīcinātām aizsargājamu sugu dzīvotnēm un sabiedrības neapmierinātībai nozare neapstājas un turpina meklēt iespējas noturēt vai pat palielināt esošo ciršanas intensitāti.

Kā tikt pie koksnes

Pēdējo gadu sāpīgākais pārbrauciens Latvijas mežiem, kura sekas visticamāk būs neatgriezeniskas, noslēdzās vakar (21. jūnijā) Ministru kabineta sēdē, pieņemot grozījumus koku ciršanas noteikumos, kas ļaus kailcirtē izcirst jaunākus mežus. Šie grozījumi savu publisko ceļu sāka jau 2017. gadā, bet divas reizes sabiedrības spiediena rezultātā tos izdevās apturēt. Šoreiz meža nozares lobijs izrādījās stiprāks.

Taču patiesībā stāsts aizsākās vēl ātrāk nekā 2017. gadā. Jau 2012. gadā Latvijas Kokrūpniecības federācijas vadītājs Kristaps Klauss saviem kolēģiem prezentēja datus, ka “aktīvajiem” (t.i., tādiem, kas savu mežu cērt) privātajiem meža īpašniekiem piederošajos mežos pieejamās koksnes  pie esošajiem ciršanas apjomiem atlicis 16-18 gadiem (par to jau iepriekš rakstīju šeit). Respektīvi, cērtams mežs tā kā būtu, bet daudz ir to īpašnieku, kas savus mežus necērt. Viena no iespējām, kā šo risināt – nolaist latiņu, pie kuras mežu atļauts nocirst. Tad varētu cerēt, ka arī “aktīvo” meža īpašnieku mežos būtu vairāk cērtamu mežu.

Šīs latiņas ir divas – koku vecums un koku resnums (caurmērs). Vecums, kādā mežs cērtams noteikts Meža likumā, bet caurmērs – Noteikumos par koku ciršanu mežā. Nav pārsteidzoši, ka nozare izvēlējās ķerties pie noteikumiem, jo skaidrs, ka likuma grozījumus izdabūt cauri Saeimai varētu būt grūtāk, nekā grozīt noteikumus, ko apstiprina Ministru kabinets.

Karš kā iespēja

Oficiālie argumenti, kāpēc šie grozījumi nepieciešami, laika gaitā ir mainījušies. Sākumā kā galvenais arguments tika prezentēts meža kapitālvērtības pieaugums. Vēlāk parādījās, ka galvenās cirtes caurmērs mazināms, lai veicinātu oglekļa piesaisti mežā. Taču stiprākā kārts meža nozares rokās izrādījās Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Vakar MK sēdē tika paziņots, ka ciršanas caurmēru jāmazina, lai varētu kāpināt ciršanas apjomu un nodrošināt papildu šķeldas pieejamību.

Pārliecībā par saviem panākumiem Zemkopības ministrija bijusi slinka. Noteikumu grozījumu anotācija ir tā pati vecā, par kuras pretrunīgumu rakstīju jau pirms pāris gadiem (šeit). Tajā nav ne vārda par šķeldu un joprojām lasāms, ka “netiek prognozēts, ka mežizstrādes apjoms būtiski palielināsies”. Taču tagad tapis arī informatīvais ziņojums (atrodams šeit), kas vēsta, ka tieši ciršanas apjomu palielināšana ir grozījumu mērķis.

Uz to, ka šķeldas pieejamību Latvijas iedzīvotājiem šādi nepalielināsim, MK sēdē norādīja Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners, atgādinot, ka Latvija ir kopējā tirgū un “ielejot dīķī spaini ar ūdeni, dīķis ievērojami dziļāks nekļūs”, taču arī tas palika nesadzirdēts.

Politiskais šahs

Kopš noteikumu grozījumi uzsākuši savu gaitu, figūras uz politiskā šaha galdiņa ir pārbīdījušās. Grozījumu virzība sākās, kad Zemkopības ministriju vadīja Jānis Dūklavs (ZZS). Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas vadībā esošais Kaspars Gerhards (NA) pret grozījumiem asi iebilda.

Daudziem par pārsteigumu K. Gerhards tika pārbīdīts uz zemkopības ministra krēslu, un izrādījās, ka ar to vien pietiek, lai nostāju mainītu par 180 grādiem. Jaunajā amatā K. Gerhards kļuva par ciršanas atvieglojumu dedzīgu atbalstītāju.

Savukārt uz vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra lauciņa nonāca Artūrs Toms Plešs (A/Par!). Savukārt blakus A. T. Plešam, kas galu galā izrādījās tikai bandinieks, tika nolikts Dagnis Dubrovskis. No LLU Meža fakultātes dekāna amata D. Dubrovskis bija pārsēdies uz vadošā eksperta amatu AS “Latvijas valsts meži”, bet tagad iekārtojās VARAM kā valsts sekretāra vietnieks klimata politikas jautājumos. Mūsu stāstā svarīgākais ir tas, ka tieši D. Dubrovskis Zemkopības ministrijas uzdevumā gatavoja pamatojumu koku ciršanas noteikumu grozījumiem, kad tie pirmoreiz ieraudzīja dienas gaismu. Tad nu šāda padomdevēja ietekmē A. T. Plešs MK sēdē mēģināja laipot, noteikumu grozījumus tā kā atbalstot, tā kā neatbalstot, lai gan Krišjānis Kariņš skaidri norādīja, ka ticies ar K. Gerhardu un A. T. Plešu, un abi ministri vienojušies, ka noteikumu grozījumi virzāmi tālāk.

Kas un kā apstrādājis pašu K. Kariņu (JV), mēs nezinām, taču viņš, atbalstot noteikumu grozījumus, nolēmis atkāpties no publiski un skaidri paustā solījuma: “Es nevirzīšu neko uz priekšu, kamēr nevienojas abas puses.” (atgādinājums šeit).

Acīmredzot lai mazinātu šī lēmuma sekas, K. Kariņš uzreiz rosināja izstrādāt informatīvo ziņojumu, kurā tiktu izvērtēta Latvijas mežu apsaimniekošana “un tad, ja kaut kas ir maināms, tad to mainīsim”. A. T. Plešs gan uzreiz atteicās no iespējas VARAM šo ziņojumu sagatavot, pārspēlējot to Zemkopības ministrijai. Savukārt Zemkopības ministrijai, kā zināms, ir jau iesista roka ziņojumu sagatavošanā par tēmu “Cik lieliski mēs apsaimniekojam Latvijas mežus”.

Taču atbildību par MK lēmumu, protams, jāuzņemas ne tikai minētajiem kungiem, bet ikvienam ministram, kas vakar neiebilda pret noteikumu apstiprināšanu. Cik es sapratu, vienīgais, kas iebilda, bija Artis Pabriks (A/Par!), taču jāskatās, kā tas tiks atspoguļots sēdes protokolā.

Jāteic, ir pārsteidzoši, ka ministri bija gatavi pieņemt šādu Latvijas sabiedrībai tik svarīgajiem mežiem kaitīgu lēmumu tik īsu brīdi pirms vēlēšanām. Skaidrs, ka sabiedrība līdz rudenim to aizmirst nepaspēs, kas var nozīmēt dažu pašreizējo lēmumu pieņēmēju noslaucīšanu no šaha galda. Tad pašreizējie ministri varēs dalīties atmiņās un nožēlā par vakardienas lēmumu, aizrādīt nākamajiem par līdzīgu lēmumu pieņemšanu.

Bet šahisti paliek. Tauta būs nikna uz ministriem un to pārstāvētajām partijām, bet īstie spēlētāji paliek aizkadrā. Šajā reizē savu dabūjuši, tie varēs ņemt jaunu figūriņu  komplektu un spēlēt tālāk. Redzamākie koku ciršanas grozījumu virzītāji un aizstāvji – Arvīds Ozols (Zemkopības ministrija), Kristaps Klauss (Latvijas Kokrūpniecības federācija) un Arnis Muižnieks (Latvijas Meža īpašnieku biedrība) – jau arī nav lēmēji, bet tikai “Latvijas valsts mežu”, “Latvijas Finiera” u.c. izsūtāmie zēni. Kamēr puiši raujas, minētie uzņēmumi var nesmērēt rokas un pastāvēt malā, stāstot bērniem, kādi zvēriņi un putniņi dzīvo Latvijas mežos.

Sekas

Protams, meža iemītniekiem šie grozījumi par labu nenāks. Nezinu, vai nejaušības vai apzināta cinisma dēļ, tieši vakar LVM tviterporfils @mammadaba izvēlējās iepriecināt tautu ar ierakstu par Latvijas mazāko pūcīti – apodziņu. Valsts mežos jau šobrīd apzināti tiek izcirstas šīs aizsargājamās sugas dzīvotnes, un noteikumu grozījumi, kas ļaus mežu nocirst vēl ātrāk, šo situāciju tikai pasliktinās.

Koku klājuma zudumi (rozā) 2018.-2021. gadā vienā no apodziņa aizsardzībai prioritārajām teritorijām valsts mežos. Avots: https://www.globalforestwatch.org/

Taču cietīs ne tikai apodziņš. Ciršanas apjomu un līdz ar to izcirtumu platību pieaugums nozīmēs dzīvotnes zudumu daudzām mežos mītošām sugām. Tā kā joprojām atļauta meža ciršana putnu ligzdošanas laikā, arī fiziski iznīcināto putnu ligzdu skaits pieaugs. Bet meži kopumā kļūs mākslīgāki, vienveidīgāki un tukšāki no dzīvības.
Ja gribam, lai Latvijā nākotnē būtu sastopams arī mežs kā ekosistēma, nevis tikai lauksaimniecības kultūra – koki, šobrīd varam cerēt tikai uz aizsargājamo teritoriju paplašināšanu un tiem meža īpašniekiem, kas gatavi saimniekot savos mežos dabai draudzīgi. Protams, arī tam iepriekš minētie šahisti liek un turpinās likt visus iespējamos šķēršļus, taču skaidrs, ka būtiska aizsargājamo teritoriju paplašināšana galu galā ir neizbēgama. Jautājums tikai, cik no sargājamām dabas vērtībām līdz tam jau būs paspēts nocirst.

Līgo!

Informācija sagatavota pateicoties projektam “Latvijas Ornitoloģijas biedrības interešu pārstāvība un sabiedrības iesaiste”, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”. Projekta mērķis ir nodrošināt Latvijas Ornitoloģijas biedrības un plašākas sabiedrības līdzdalību stratēģiski svarīgajos lēmumos attiecībā uz dabas aizsardzību un dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu. Plašāk: www.activecitizensfund.lv.