Melnais stārķis – 2008. gada putns

Foto: M. Strazds/putnubildes.lv

Melnais stārķis (gandrs) ir viena no harizmātiskajām un joprojām arī viena no vissliktāk zināmajām Eiropas lielajām putnu sugām, kaut gan kopš 1993. gadā tieši Latvijā uzsāktās šīs sugas starptautiskās izpētes programmas sākšanas par tā dzīvesveidu ir uzzināts ļoti daudz jauna. Melnie stārķi ir tālo distanču gājputni, kas vasaras sezonā ir sastopami plašā teritorijā Eiropā un Āzijā, bet ziemu pavada attiecīgi Aizsahāras Āfrikā vai Dienvidāzijā, migrējot vienā virzienā līdz pat 7000 km tālu. Izolēta melno stārķu populācija dzīvo arī Dienvidāfrikā.

Stārķi visvairāk dzīvojas vienatnē vai, ligzdošanas laikā pāros; arī baroties tie cenšas vienatnē, izņemot ļoti labās barošanās vietās, kur var sapulcēties grupās. Melnie stārķi veido monogāmu pāri, kas dzīvo kopā daudzus gadus. Latvijā melnie stārķi atgriežas marta beigās–aprīļa sākumā, agrākie putni redzēti jau marta vidū. Uzreiz pēc atgriešanās viņi izremontē ligzdu, pārojas, dēj olas un uzsāk perēšanu. Melnie stārķi ir ļoti konservatīvi un savu ligzdu, ja vien viņus neaizdzen, var izmantot ļoti ilgus gadus. Latvijā ilgākā zināmā ligzda lietota vismaz 57 gadus, taču gadījumu, kad vienā ligzdā putni dzīvo vairāk nekā 30 gadu, ir daudz. Iespējams, ka dabiska ligzdas nomaiņa parasti ir saistīta ar viena putna (tēviņa) bojāeju, jo zināms, ka savvaļā melnā stārķa mūžs var sasniegt vismaz 26 gadus (Latvijā 1981. gadā gredzenots putns 2007. gada rudenī redzēts Izraēlā gāju laikā, joprojām dzīvs).

Melnā stārķa ligzda. Foto: H. Hofmanis un M. Strazds/putnubildes.lv

Melnais stārķis olas perē nedaudz ilgāk par mēnesi, un pēc mazuļu izšķilšanās viens no vecākiem uzturas ligzdā, līdz mazuļi sasnieguši 3–4 nedēļu vecumu. Pēc tam līdz lidspējas sasniegšanai (apmēram vēl mēnesi) mazuļi ligzdā uzturas vieni paši. Vecāki tos tikai baro četras–piecas reizes dienā. Galvenā barība ir nelielas zivtiņas (līdz 90% no īpatsvara), kuras putni ķer aktīvi meklējot strautos vai seklās nelielās meža upītēs, retāk arī dīķos. Nozīmīga papildus barība Latvijā ir vardes. Arī pēc tam, kad jaunie putni ir sākuši lidot, viņi līdz pat aizlidošanai ligzdā atgriežas nakšņot. Ikgadējās ligzdošanas sekmes atkarībā no barības pieejamības un laika apstākļiem variē no 1 līdz 5 jaunajiem putniem sekmīgā ligzdā, taču traucējumu apjoma plēsonības un citu faktoru dēļ, it īpaši pēdējā desmitgadē, ļoti daudzās ligzdās mazuļu vispār nav un vidējais mazuļus skaits apdzīvotā ligzdā svārstās starp 0,9 un 2,2, kas ir nepietiekami populācijas atražošanai. Vecāki pēc mazuļu lidspējas iegūšanas uzreiz dodas uz ziemošanas vietām, bet jaunie putni var doties uz pirms migrāciju pulcēšanās vietām vai arī veikt klejojumus diezgan plašā teritorijā. Uz ziemošanas vietām katrs putns ceļo atsevišķi, pirmā ceļojuma laikā acīmredzot vadoties pēc iedzimtās ceļošanas slieksmes un virziena, bet turpmākajos gados galvenokārt pēc iepriekšējās pieredzes.

Kopš neatkarības atjaunošanas melno stārķu skaits Latvijā ir samazinājies gandrīz divas reizes. Bojā gājušas ir arī daudzas no agrāk zināmajām melno stārķu ligzdām. Tādēļ akcijas laikā aicināsim vākt ziņas par melnā stārķa novērojumiem visā Latvijā, kā arī meklēt ligzdas teritorijās, kur putni dzīvo, bet pašreizējā ligzda nav zināma. Nodrošinot šīm ligzdām aizsardzību, var no nociršanas glābt ievērojamas bioloģiski vērtīga meža platības. Akcijas ietvaros mēs centīsimies panākt, lai mikroliegumi tiktu ierosināti arī visām pārējām zināmajām ligzdām, kuras vēl nav aizsargātas.

Mūsu adrese: Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Kalnciema iela 27-18, Rīga, LV-1046.

Akcijas koordinators: Māris Strazds