Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Pupuķu apraksts
 

Foto: Peter Buchner

Izskats

Pupuķis ir mazāks par kovārni. Apspalvojuma pamatkrāsa ir gaiši rūsganbrūna. Spārni un aste melni ar baltām šķērssvītrām. Raksturīga pupuķa pazīme ir cekuls. To veido rūsganas spalvas ar melniem galiem. Lai gan bieži pupuķis tiek attēlots ar izplestu cekulu, parasti cekuls ir sakļauts. Putns to izpleš galvenokārt tad, kad ir satraucies.

 

Dziesma

Dzied tikai pupuķu tēviņi. Dziesma tiem ir samērā vienkārša. Parasti tā sastāv no vairākkārt atkārtotām trīszilbīgām frāzēm „up up up”. Vienā frāzē var būt arī divas, četras vai pat piecas zilbes. Spāņu zinātnieki ir pierādījuši, ka pupuķu mātītes biežāk izvēlas tēviņus, kuru dziesmā vienā frāzē ir vairāk zilbju. Mātītes, kas pārojušās ar šādiem tēviņiem dēj vairāk olu, un šādos perējumos izdzīvo vairāk mazuļu, jo tēviņi ir labāki barības gādātāji.

Pupuķu tēviņi sāk dziedāt uzreiz pēc atgriešanās ligzdošanas vietās – aprīļa beigās. Aktīvās dziedāšanas periods turpinās līdz jūnija beigām. Dziedāšanai pupuķi izvēlas kādu augstāku vietu – ēkas jumtu, koka galotni, elektrības stabu. Lai pastiprinātu dziesmas skaļumu, dziedot pupuķis klana galvu, piepūšot kaklu.

Visaktīvāk pupuķu tēviņi dzied no rīta, dažas stundas pēc saullēkta.

 

Izplatība

Pupuķa izplatības areāls sniedzas no Eiropas DR un Āfrikas ZR daļas uz austrumiem pāri Rietumāzijai, Arābijai, Šrilankai līdz Sumatrai, ziemeļos – līdz Baltijai un tālāk uz austrumiem līdz Baikāla apgabalam, arī Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras un Madagaskarā.

Vēl 19. gadsimtā pupuķis bijis parasts putns visā Centrāleiropā un regulāri ligzdojis Dānijā un Zviedrijas dienvidu daļā, bet, areāla ziemeļu robežai attālinoties virzienā uz dienvidiem, pupuķi izzuduši šajās valstīs un arī Beļģijā, Nīderlandē un lielā daļā Vācijas.

Pupuķa izplatība Latvijā ir nevienmērīga. Vislielākajā blīvumā pupuķi sastopami Rīgas rajonā. Mazākā blīvumā pupuķi sastopami visā Latvijā.

 

Foto: Edmunds Račinskis

Skaits

Visā pasaulē dzīvo 5–10 miljoni pupuķu. No tiem 890 000–1 700 000 pāru ligzdo Eiropā. Vislielākais ligzdojošo pupuķu blīvums Eiropā ir Pireneju pussalā. Latvija atrodas ļoti tuvu pupuķu izplatības ziemeļu robežai, tāpēc pie mums ligzdojošo pupuķu blīvums ir daudz mazāks. Latvijā ligzdo 160–250 pāri pupuķu. Uz ziemeļiem no Latvijas pupuķi ligzdo vēl tikai Igaunijā. Tur to skaits ir 20–50 pāru, bet Lietuvā – 200–500 pāru.

Tiek uzskatīts, ka pupuķu skaits pasaulē samazinās jau kopš 19. gadsimta vidus ar īslaicīgu atjaunošanos 20. gadsimta vidū. Visstraujākā skaita samazināšanās vērojama tieši pupuķu areāla perifērijā. Lai gan jaunākais Latvijas pupuķu populācijas lieluma vērtējums neparāda pupuķu skaita samazināšanos pēdējos gadu desmitos, pieredze citās valstīs liek pievērst īpašu uzmanību iespējamām pupuķu skaita svārstībām nākotnē.

 

Barība un biotopu izvēle

Pupuķi pārtiek gandrīz tikai no dzīvnieku valsts barības, galvenokārt no lielākiem kukaiņiem, to kāpuriem un kūniņām. Barojas galvenokārt uz zemes, barību ar knābi izvelkot no augsnes. Regulāri meklē kukaiņus dzīvnieku mēslos un atkritumos, reizēm arī uz beigtiem dzīvniekiem. Atsevišķos gadījumos lēni lidojošus kukaiņus ķer gaisā.

Barībā bieži priekšroku dod zemesvēžiem un maijvaboļu kāpuriem. Bez tam ēd arī citus kukaiņus, zirnekļus, mitrenes, daudzkājus, sliekas, nelielus gliemežus, ķirzakas, vardes, krupjus un izņēmuma gadījumos arī citu putnu olas. Atsevišķos gadījumos uzturā var lietot arī augu daļas – nelielas sēklas, ogas, lapas u.c.

Barību pupuķis meklē vietās, kur ir kaila augsne vai to sedz nabadzīga veģetācija. Svarīgs faktors ir arī mīksta un irdena augsne, kurā vieglāk atrast barību.

Šāds barošanās veids nosaka arī pupuķu ligzdošanas biotopu izvēli. Viens no svarīgākajiem pupuķu ligzdošanas biotopiem Latvijā ir mazdārziņi.

 

Ligzdošana

Pupuķi ligzdo koku dobumos, ēku šķirbās, arī klints spraugās un ēku drupās. Mēdz aizņemt putnu būrīšus. Reizēm ligzdo arī alās ūdenstilpju krastos. Atsevišķos gadījumos pupuķi mēdz ligzdot arī zemē starp koku saknēm. Ligzda var būt vispār bez izklājuma, taču izklājumā var būt zāle, lapas, sūnas un priežu skujas. Dējumā 7–8 olas. Latvijā pupuķi olas dēj maija sākumā. Parasti ir viens perējums, taču izplatības areāla dienvidos var būt arī divi vai reizēm pat trīs perējumi. Olas tiek dētas atkārtoti arī pēc ligzdas izpostīšanas. Perē tikai mātīte, kas to sāk pēc pirmās vai otrās olas izdēšanas. Perēšanas ilgums ir 15–18 dienas. Mazuļi nešķiļas vienlaikus, bet ar tādiem pašiem intervāliem, kā dētas olas. Tie apspalvojas 26–29 dienās. Bieži vien sliktos barības apstākļos jaunākie mazuļi iet bojā.

Olu krāsa un forma ir ļoti mainīga. To krāsa var būt no gaiši pelēkas un zaļganpelēkas līdz brūnai. Pupuķu olām raksturīgas labi redzamas poras čaumalā.