Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

 
 

Astoņas dienas gar Latvijas piekrasti

Ruslans Matrozis

 

Viss sākās no zvana. Kādas dienas vakarā man uzzvanīja Aleksejs, lai pastāstītu, ka ir noteikts laiks braucienam ar kuģi. Jau no paša sākuma viņš bija pieteicies uz piedalīšanos projektā, kura mērķis bija pa jaunām inventarizēt jūras aizsargājamās teritorijas Baltijas jūras austrumu piekrastē, lai šīs teritorijas kvalificētu par NATURA 2000 vietām, ar attiecīgu aizsardzību. Projekta ietvaros bija paredzēts apsekot Latvijas piekrastes ūdeņus (20-40 metru dziļuma joslu), vienu reizi katrā gadalaika sezonā. Ņemot vērā ievērojamo putnu skaitu pavasaros, bija vajadzīgi papildus spēki uzskaitēm. Līdz šim man nebija iespējas veikt šādas uzskaites atklātā jūrā (ja neskaitā neilgu braucienu pērn putnu dienu ietvaros), tāpēc, pēc atvaļinājuma formalitāšu nokārtošanas darbā, piekritu astoņas dienas pavadīt jūrā. Jāatzīst, ka rezultāti pārsniedza cerības....

 

Sagatavošanās ekspedīcijai

23. aprīļa pēcpusdienā ar Alekseju devāmies uz Tirdzniecības ostu, kur bija noenkurots Jūras spēku Patruļkuģu eskadras hidrogrāfiskais kuģis “Varonis” (A90). Kuģis bija samērā pavecs (1973.g.), bet pietiekoši izturīgs un masīvs, kas jūrā nodrošināja stabilitāti un labsajūtu. Pirms diviem gadiem Latvija to saņēma dāvanā no Nīderlandes.

Mūsu putnu skaitītāju komanda sastāvēja no septiņiem dalībniekiem – diviem no Igaunijas (Mati Martinsons, Andrus Kuus) un pieciem no Latvijas (Antra Stīpniece, Agnis Bušs, Andris Vaiders, Aleksejs Kuročkins un es). Sadalījāmies divās komandas – Agnis ar igauņiem, man bija jāskaita ar Alekseju un Andri. Antra laiku pa laikam piebiedrojas kādai no komandām.

No pirmsākumiem šis kuģis nebija paredzēts putnu skaitīšanai, tāpēc mums bija mazliet jāpielāgo esošās iespējas mūsu ornitoloģisko vajadzību apmierināšanai. Pēc Alekseja ierosinājuma un tiešās izpildes tapa ērts sēdeklis, kuru novietojām blakus komandas tiltiņam. Vajadzību gadījumā sēdekli varēja pārvietot komandtiltiņa otrajā pusē, lai mazinātu vēja traucējumu uzskaites laikā.

Uzskaites bija jāveic pēc noteiktas metodikas, skaitot putnus dažādās transektas - līdz 50, līdz 100, līdz 200, līdz 300 metriem uz sāniem no kuģa virzības projekcijas un līdz 1000 metriem uz priekšu. Turklāt lidojošus putnus varēja reģistrēt tikai pēc noteikta laika intervāla (4 – 5 minūtēm pa 15 sekundēm) visu iepriekš minēto transektu robežās. Pārējie putni bija reģistrēti tikai uz ūdens.

Līdz desmitiem vakarā esam veikuši nepieciešamos mērījumus, lai noteiktu katra skaitītāja novērošanas zonas platumu (augstums un izstieptas rokas attālums), lai ar bīdmēra palīdzību varētu pārbaudīt nepieciešanos attālumus jūrā. Saņēmām instrukcijas un norādījumus par drošību ekspedīcijas laikā, izklīdām pa savām kuģa kajītēm, lai rītdien ar saules gaismu baudītu putnu migrācijas ainas.

 

Pirmās dienas iespaidi

Piecos no rīta kuģa dzinēji tika iedarbināti un tas sāka lēnu kustību uz Daugavas grīvas pusi. Pirms sešiem esam savās vietās, jo mūsu komandai bija jāsāk skaitīt putni jau no pašas Daugavas grīvas. No rīta bija visai vēss laiks, tāpēc saģērbjamies ziemas jakās, ar cepuri un siltiem cimdiem. Mūsu rīcībā bija divi pasmagi, bet ļoti kvalitatīvi ZEISS binokļi (10x56), kas mums palīdzēja labi redzēt putnus pat vairāku kilometru attālumā. Viens no komandas pierakstīja novērojumus, divi citi cītīgi lūkojās jūrā un stāstīja par novērotiem putniem. Kuģis virzījās ar ātrumu apmēram 7-8 jūras jūdzes (ap 15 km stundā), kas mums nodrošināja “kustīgas bildes”.

Pirmās divu stundu uzskaites laikā (6:00-8:00; tāds bija vienas maiņas laiks) novērojam daudzas ūdensputnu un sauszemes migrantu sugas, bet salīdzinoši nelielā skaitā. Pierakstīju, ka interesantākais bija mazo ķīru bariņi, kas peldēja uz ūdens vai medīja. Ķīrus izdevās ļoti labi apskatīt (bariņi no 32, 40 un 100 putniem), jo daži no tiem pielidoja diezgan tuvu un neizradīja bailes kuģim tuvojoties. Ķīri bija aizņemti ar savām lietām un negribīgi cēlās spārnos, kad kuģis brauca tieši tiem virsū. Savukārt, gārgales cēlās no ūdens viena vai vairāku kilometru attālumā ieraugot vai sadzirdot kuģi. Tas mums laiku pa laikam traucēja, jo bija jāvaktē gārgaļu parādīšanos tālu no kuģa, lai pareizi identificētu transektu. Brauciena beigās bija jāatzīst, ka izvēlētā metodika nav piemērojama gārgaļu uzskaitēm, iepriekš minēto apstākļu dēļ.

Vēl piezīmēju vientuļo reņģu kaiju, kas neilgu laiku sekoja kuģim, kā arī sešas pelēkās vārnas, kas Dubultu rajonā pielidoja kuģim un mēģināja nosēsties uz tā, bet vēlāk aizlidoja nezināmā virzienā. Desmit mazie gulbji taisnā līnijā lidoja Igaunijas virzienā.

Pirmās divas stundas pagāja visai ātri, tāpēc negribīgi atbrīvojām vietas un gājām brokastīs. Nākamajās divās uzskaites stundās (10:00-12:00) novērojām palielu mazo ķīru koncentrāciju kaut kur pie Ragaciema – pierakstīju 13 bariņus no 6 līdz 300 putniem katrā. Šie novērojumi apstiprināja manus priekšstatus par šīs jūras sugas sastopamības konstatēšanas problēmām Rīgas jūras līča dienvidu piekrastē – skaitot no krasta var novērot atsevišķus putnus, bet iebraucot jūrā – tie ir simtiem.

Novērojām arī pirmos kaiju barus, kuras sekoja kādai zvejnieku laivai. Pēc mūsu igauņu kolēģu vērtējuma, aiz laivas lidoja apmēram tūkstotis kaiju, galvenokārt sudrabkaiju, kā arī atsevišķas reņģu kaijas. Par pēdējo sugu varētu atzīmēt, ka līdzīgi mazajiem ķīriem, reņģu kaijas piekrastē sastopamas visai reti, savukārt jūras plašumos – samērā bieži. Lielākajos bariņos novērojam pa 10 – 15 putniem vienkopus.

Uzskaitē no 14 līdz 16-tiem atzīmējams vientuļš mazais zīriņš, kas nolidoja tuvu kuģim, kā arī apmēram 1500 putnu lielu kaiju baru, bet palielā attāluma dēļ neizdevās identificēt sugu. Iespējams, ka tie bija kajaki kādā no zivju koncentrēšanās rajoniem. Pēc divām stundām (18:00-19:30) skaitījām jau pie Kaltenes. Mazo ķīru palika daudz mazāk, kaut gan nelieli bariņi novēroti regulāri. Ap pusastoņiem kuģa ātrums samazinājās un tad tas iemeta enkuru jūrā. Pirmās dienas uzskaites noslēgušās ar 30 novērotām sugām, ieskaitot sauszemes migrantus.

Nākamajās septiņās dienās esam paspējuši aizbraukt līdz Kolkai, tālāk uz Sāmsalas sēkļiem, tad līdz Nidai un atpakaļ uz Ventspils pusi, tad pa nakti gar Roņu salu uz Salacgrīvu, no turienes pa Rīgas līča austrumu piekrasti līdz Rīgai.

 

Ūdensputnu sastopamība, skaits un interesantākie novērojumi

Ekspedīcijas laikā iegūti dati par daudzu ūdensputnu sugu sastopamību un skaitu, neapšaubāmi, papildināja mūsu zināšanas un pieredzi, un galvenais, izpratni par šīs Baltijas jūras austrumu krasta ekosistēmas un bioloģiskās daudzveidības vērtību un jūtīgumu pret jebkādu antropogēno traucējumu. Vietām putnu skaits bija tik liels, ka no viena punkta redzētie putni bija vērtējami vairākos tūkstošos, piemēram 4000 melnās pīles Sorves raga apkārtnē, apmēram 1500 kākauļu Ovīšu ragā, u.c. Katrā no jūras reģioniem mainījās arī dominējošo sugu skaits. Lielākās pīļu koncentrācijas vērojamas tieši sēkļu rajonos. Naftas produktu noplūdes gadījumā “nepareizā laikā un vietā”, vienā mirklī var iet boja tūkstošiem pīļu, turklāt krastā tiek izskalots tikai neliels bojā gājušo putnu skaits.

Interesantākie novērojumi:

Pelēkvaigu dūkuris – novēroti vairāki atsevišķi īpatņi uz ūdens Irbes šaurumā kādus 5-7 km no krasta!

Ķerras (n=741) – novērota izteikta migrācija pie Sorves raga – vairāki simti īpatņu divu stundu laikā. Ķerras ļoti labi bija atšķiramas lidojumā, tās lidoja nelielos bariņos, parasti pa 15-30 īpatņiem, lidojumā turējās taisnā līnijā.

Stellera pūkpīle – vienīgais šīs sugas viena pāra novērojums atzīmēts pie Sorves raga.

Īsastes klijkaijas – kopskaitā abas komandas novēroja ap 45 klijkaijām, visas tika noteiktas kā šīs sugas pārstāvji (gan gaišās, gan tumšās formas). Visos gadījumos novēroti vientuļi putni, kas ātrumā nolidoja gar kuģi. Vienā gadījumā putns sekoja kuģim un nolaidās ūdeni, kaut gan visi mēģinājumi to iemūžināt ar foto vai video bija nesekmīgi. Izteikti lielākā skaitā tās bija sastopamas Rīgas jūras līča austrumu piekrastē (piemēram, astoņi īpatņi 30. aprīlī divu stundu laikā). Visiem skaitītājiem bija lieliska iespēja no samērā tuvas distances iemācīties noteikt klijkaijas sugu. Diemžēl neesam novērojuši nevienu garastes vai vidējo klijkaiju.

Reņģu kaijas (n=89) – jūrā novērotas regulāri, gan atsevišķi putni, gan vietām nelieli bariņi līdz 10-15 īpatņiem. Pēc manas pieredzes varu tikai pateikt, ka skaitot putnus jūrā no liedaga, šīs sugas īpatņi sastopami visai reti un tikai pa vienam īpatnim. Šīs ekspedīcijas laikā varējām pārliecināties, ka reņģenes nav tik retas, bet migrācijas laikā vairāk uzturas tālāk no krasta. Piemēram, melnspārnu kaijas piekrastē ir visai plaši sastopamas un vietām lielā skaitā, bet šīs uzskaites laikā jūras plašumos novērojam tikai pa vienam īpatnim kādās divās – trīs vietās.

Trīspirkstu kaija – viens putns (2 cy) vairākas stundas sekoja kuģim posmā Roņu sala – Salacgrīva. Nav skaidrs, kāpēc šī kaija izvēlējās sekot kuģim vairāku stundu laikā, iespējams, ka kuģis palīdzēja kaijai patērēt mazāk enerģijas, jo tā visu laiku lidoja tieši kuģa astē, manevrējot gaisa straumēs. Putns pazuda pie pašas Salacgrīvas, kad kuģis asi pagriezās, lai varētu uzsākt uzskaites pa transektam.

Mazais ķīris – gribētu atzīmēt vienu interesantu novērojumu. No daudziem simtiem apskatītu mazo ķīru, tikai trijos gadījumos novērojām jaunos putnus (2 cy), visi pārējie bija pieaugušie putni. Acīmredzot, ka jaunie putni savā pirmajā pavasarī vairāk uzturas ziemošanas vietās vai to apkārtnē, un atgriežas savās ligzdošanas vietās jau pieaugušo putnu tērpā.

Lielais alks (n=194) un čistiks (n=73) – abas sugas (ziemas un vasaras tērpos) novērotas tikai Baltijas jūras piekrastē, Rīgas jūras līcī nav novērotas. Manam sarakstam abas sugas bija jaunas, jo, neskatoties uz trīsarpus tūkstošiem kilometru, kurus mēroju ar kājām un skaitīju putnus gar piekrasti pēdējos sešpadsmit gados, līdz šim neesmu redzējis nevienu alku. Izklausās neticami, bet fakts! Spriežot pēc raksturīga lidojuma un izskata abas sugas bija visai viegli atšķiramas, kaut gan viens putns mūs samulsināja. Tas izrādījās jaunais alks, kuram knābis vēl nebija izaudzis tik liels, kā pieaugušajiem. Putns izskatījās vairāk pēc pīles, bet tuvojoties tam klāt, bijām to labi apskatījuši un ar noteicēja palīdzību nešaubīgi noteicām sugu.

 

Viss sākas no spaiņa...

Lielā pārgājiena laikā no Ventspils līdz Salagrīvai, kuģis gāja tālu no krasta taisnā līnijā Kolka – Salacgrīva, gar dienvidu pusi apejot Roņu salu. Putnu bija maz, praktiski tikai kaijas un reti kādas migrējošās pīles. Uzskaite bija garlaicīgā līdz brīdim, kad mūsu kuģa koks iztukšoja atkritumu spaini aiz borta, un tad sākās...

Ja līdz šim no viena punkta mēs redzējām līdz 50 kaijām, tad “spaiņa iedarbībā” dažu minūšu laikā mūsu kuģim sekoja jau vairāki simti kaiju un zīriņu. Vienā brīdi pārlūkojot kuģim sekojošās kaijas ieraudzīju jauno trīspirkstu kaiju, kas sekoja kuģim. Kopā ar Andri aizskrējām uz kuģa aizmugurējo daļu, kur sāku to filmēt. Pēc minūtes video kamerai nosēdās akumulators. Nācās lamāties uz visu pasauli... Skrēju uzlikt lādēties akumulatoru un atpakaļ uz klājā, lai iemūžinātu kaiju. Pieskrēja arī Aleksejs un Agnis. Sākām “medīt” kaiju, kas ar lielu ātrumu riņķoja no vienas puses uz otru, lidojumā veidojot astotnieku. Kaijas virāžas bija tik ātras, ka mūsu digitālie fotoaparāti aukstuma un ātruma dēļ nevarēja nofokusēt putnu asumā, jo jau nākamajā brīdī tas taisīja kārtējo virāžu. Pēc kādas pusstundas mums šī nodarbe bija apnikusi, bet putns nekur netaisījās pazust.

Kad apnika fotografēt un filmēt rissu, pārējie fotogrāfi pievērsās citu kuģim sekojošo putnu iemūžināšanai. Kopējais vērtējums sekotājiem bija šāds: sudrabenes’ – ap 400 (g.k. jaunie putni), reņģenes – ap 15 putniem (no tiem 3 - 2cy, 2 – 3cy, pārējie – ad), lielie un mazie ķīri – attiecīgi 3 ad un 2 ad, kajaki – 10, īsastes klijkaijas – 1, upes un jūras zīriņi – attiecīgi 40 un 10 putni. Vienu brīdi virs desmit upes zīriņiem novēroti peldot jūrā kompaktā bariņā kopā ar kaijām! Šādu ainu vēl nekad nebijām redzējuši. Neviens no sekotājiem nebija nolaidies uz kuģa, kaijas sekoja kuģim vai nosēdās uz ūdens un tad pēc laika atkal lidoja pakaļ. Citā gadījumā ilgi pētījām kādu nenoteiktu pīli uz ūdens, kas beigu beigās izrādījās upes zīriņš, kurš sēdēja uz neliela putuplasta gabala, kas peldēja pa viļņiem...

Runājot par atkritumiem, tad vietām to skaits bija tiešām paliels. Garlaicīgu posmu laikā skaitījām peldošās PET pudeles, sadalot tās pēc krāsām...zilo bija vairāk! Vienam otram laimējās novērot arī kādu izniruša roņa galvu. Parasti ronis uz īsu laiku tikai parādījās virs ūdens un ieraugot milzīgu “ledus gabalu” (mūsu kuģi) steidzās aizmukt tālāk. Vienā brīdī palaimējās vērot arī kādu bezkaunīgāku lūriķi – ronis vairākas minūtes lūkojas uz kuģi un nekur nesteidzas pazust. Tā bija tā retā reize, kad visa mūsu skaitītāju komanda paspēja apskatīt “suņa purnu” starp viļņiem (pelēko roņu purns atgādina suņa purnu), bet, diemžēl, tas neļāva sevi iemūžināt un īsi pēc videokameras ieslēgšanas pazuda dzelmē.

 

Sauszemes migranti un kuģa nereģistrētie pasažieri

Jau no pirmās stundas jūrā novērojām sauszemes migrantus, kuri lidoja dažādos virzienos. Vienam otram šis lidojums beidzies jūrā, ja tie bija “trāpījuši” kādam kaiju baram. Divas reizes palaimējās vērot kaiju medības – vienā gadījumā ap 10 kajakiem un sudrabkaijām dzinās pakaļ žubītei, pēc laika bars metās ūdenī un vēlāk izklīda, kas varēja nozīmēt tikai to, ka šī diena bija pēdējā šai žubītei. Citā gadījumā vientuļš kajaks uzbruka ziemeļu žubītei, kas atrada glābiņu tikai uz mūsu kuģa klāja. Šo momentu arī izdevās iemūžināt video ierakstā. Pilnīgi iespējams, ka kajaki, kuri vairāk laika pavada atklātā jūrā, ir iemācījušies medīt sauszemes migrantus, izmantojot to bezpalīdzīgo stāvokli.

Uzskaites laikā un brīvajos brīžos pastaigājoties pa klāju, varēja novērot atsevišķus putnus, kuri neilgu laiku uzturējās tieši uz kuģa - ziemeļu žubītes, žubītes, baltās cielavas, paceplīši, zaļžubīte, lielā zīlīte, čunčiņš, vītītis, zeltgalvītis un melnais mušķērājs.

Sauszemes migranti novēroti regulāri, īpaši pirmajās dienas stundās. Visvairāk - daudzi simti migrējošo zvirbuļveidīgo putnu novēroti – Irbes jūras šaurumā (Kolka – Sorve). Novērojām pa vienam lielajiem, bezdelīgu un lauku piekūniem, vairākus peļu klijānus, baltās cielavas un koku/pļavu čipstes (katru dienu), vairākus pelēko vārnu bariņus (2-6 putni, izteikti migranti!), bezdelīgas un lauku cīruļus, pat vienu niedru stērsti. Vairāki mājas strazdu bariņi. No bridējiem viena mērkaziņa, vairāki bariņi parasto šņibīšu (n=104) un kuitalu (n=148), lielo tilbīšu bariņš no astoņiem putniem, u.c.

Ne visiem putniem kuģis ir droša vieta, kur paslēpties vai atpūsties. Atradām paceplīti un zaļžubīti, kuri bija ielidojuši vados un nositušies. Ievērojām, ka daudzi sauszemes putni pārlidoja salīdzinoši lielā ātrumā, un tiem būtu grūti piebremzēt kādu šķēršļu priekšā. Abiem putniem sitiens bija tieši uz galvas.

 

Kopējie rezultāti

Cik tad esam saskaitījuši putnus pa astoņām dienām? Jāatzīmē, ka metodika paredzēja skaitīt tikai ūdensputnus noteiktajā teritorijā, tāpēc citi putni tika pierakstīti pēc vēlēšanās un katra skaitītāja brīvas izvēles piezīmju grāmatiņās. Tātad tie nav skaitīti kopējos skaitļos.

Pirmās desmit vietas mūsu līderu topā aizņem sekojošas putnu sugas: melnās pīles (18 548 putni), kākauļi (17 121), tumšās pīles (9 962), mazie ķīri (2 050), sudrabkaijas (1 454), melnkakla un brūnkakla gārgales (1 091), ķerras (741), kajaki (348) un jūras kraukļi (240). Kopskaitā novēroti vairāk par 60 000 putnu no 80 sugām. Lielisks rezultāts!

 

Pateicības

Vislielākā pateicība pienākas kuģa “Varonis” komandai, kas netraucēja un visādi palīdzēja septiņiem dullajiem četrpadsmit stundas dienā lūkoties jūrā, kaut ko pierakstīt, fotografēt, filmēt un skraidīt gar komandtiltiņu ar visdažādākajiem komentāriem un iespaidiem par redzētiem putniem. Liels paldies kuģa virtuves šefam (kokam) un viņa palīgam par ļoti garšīgajām ēdienreizēm, kas nodrošināja spēkus un uzturēja tonusu visai ornitologu komandai. Paldies kokam par savlaicīgi izmestajiem atkritumiem, kā rezultātā mēs “dabūjām” trīspirkstnieci un sabildējām daudzus interesantus kadrus no putnu vētrainās dzīves mūsu jūras plašumos. Paldies Antrai par iespēju pievienoties ornitologu komandai un baudīt dzīvi uz kuģa tālu no mājām, darba un ikdienas raizēm. Paldies matrožiem, kuri ekspedīcijas beigās nogādāja mūs krastā un izlaida uz cietas, nekustīgas zemes.

 

Fotogrāfijas no brauciena iespējams apskatīt fotogalerijā