Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

 
 

Tur, kur mazie ķīri lidinās...

Ruslans Matrozis

Santas Goldes, Alekseja Kuročkina un autora foto

 

Kopš pirmā jūras brauciena šī gada aprīlī bija jau pagājis krietni ilgs laiks – noritēja putnu pavasara migrācija, ligzdošanas sezona lielai daļai sugu bija garām, kad jūlija beigās bija jādodas atkal jūrā, lai skaitītu tos putnus, kuri pavada vasaru atklātā jūrā ārpus ligzdošanas vietām vai jau sākuši ikgadējus vasaras pārlidojumus uz spalvu maiņu vai ziemošanas vietām. Ko tad mēs gribējām ieraudzīt jūrā? Vairāk vai mazāk tas bija attiecināms uz divām sugām – mazo ķīri un melno pīli. Vēl cerējām saskaitīt daudz melnkakla gārgales un, protams, ieraudzīt kādu retāku sugu plašajos Baltijas jūras ūdeņos. Vienmēr taču pastāv iespēja ieraudzīt kādu brīnumu, tikai ne visiem uzspīd tā veiksme. Vai tas mums izdevās, par to arī ir šis stāsts.

 

Gatavošanās ekspedīcijai

Man pašam šis brauciens būtu gandrīz „gājis gar degunu”, ja ne veiksmīgas sakritības. Neilgi pirms kļuva zināmi konkrēti uzskaites datumi, man bija ieplānots piecu dienu ilgs darba komandējums, no kura atgriežoties uzreiz tajā pašā dienā bija jābūt uz kuģa. Paspēju tik atbraukt mājās un savākt nepieciešamās mantas, lai dotos jaunos piedzīvojumos. Sarunāju ar Andri, lai viņš mūs ar Alekseju paņemtu un ar savu mašīnu aizvestu līdz kuģim. Pa ceļam iebraucām būvmateriālu veikalā, kur nopirkām dēļus, lai varētu mazliet uzlabot mūsu „putnotāju krēsla” konstrukciju, lai uzskaites būtu patīkamākas un baudāmākas ne tikai prātam, bet arī ķermenim. Uz kuģa Alekseja vadībā tapa ērta piebūve krēslam – atzveltne, kas atviegloja putnu novērošanu un skaitīšanu. Pie reizes uztaisījām divus ērtus binokļa turētājus, kas bija apslīpētas koka nūjas, lai varētu binokli ilgstoši turēt ar rokām, mēģinot saskatīt putnus jūras bangās.

Šajā braucienā mūsu varonīgajai komandai pievienojās Santa Golde, kas palīdzēja pierakstīt novērojumus un lieliski veica papildu pienākumu - notikumu iemūžināšanu (fotografēšanu). Šoreiz mūsu bruņotie spēki varēja mums atļaut izmantot kuģi tikai sešas dienas, jo tad kuģim bija jāiet remontā. Tāpēc, lai mēs varētu paspēt nobraukt to pašu maršrutu, bija jāpaātrina kuģa braukšanas ātrums, kas arī tika izdarīts. Uzskaites metodika un komandu sastāvs palika tādi paši.

 

Kā mēs jūriņā putnus skaitījām...

Nākamajā rītā (27.07.) ap plkst. 5:30 kuģa „vēderā” sākas kustības un bija dzirdamas dažādas skaņas, kas nozīmēja vien to, ka pēc pusotras stundas būsim jau pie Daugavas grīvas. Tā kā Daugavas apskate arī ir visnotaļ interesanta nodarbe, agrajā rīta stundā daži izturīgākie jau bija augšā un vēroja guļošo pilsētu no malas. Starp tumšajiem mākoņiem reizēm uzspīdēja saule. Šajā upes posmā būtībā nekā īpašā no putniem neesam ieraudzījuši, tik vairāki meža pīļu bariņi, daži zivju gārņi. Žurku salā (pareizāk būtu nosaukt par Sudrabkaiju salu, ņemot vērā tur dominējošas sugas skaitlisko pārsvaru) uzturējās ap 100 pieaugušo un vairāk par 40 jauno sudrabkaiju. Šajā kolonijā kaijām ir ļoti labi perēšanas apstākļi, jo tikko lidotspēju ieguvušie jaunie putni var ilgāku laiku atgriezties atpakaļ kolonijā un uzturēties šeit vecāku uzraudzībā un apgādībā. Jumtu sudrabenēm šādas iespējas ir mazākas.

Pirmajā ceļojuma dienā jūra mums parādīja savu raksturu – vēja ietekmē viļņi vietām sasniedza 1.5 – 2 metrus. Kuģa ātrums bija ap 10 mezgliem, kas ne tikai paātrināja pašu kuģa kustību, bet arī sekmēja straujas kuģa kustības viļņos, kā rezultātā putnu uzskaite bija visai apgrūtinoša, bija grūti ilgi skatīties binoklī – bilde raustījās, reiba galva un arī reizēm bija slikta duša. Katras divu stundu uzskaites bija spēka un izturības pārbaudījums. Arī ēdienreizēm bija jānorit veiksmīgi, lai nebūtu vēl lielākā stresa veselībai. Brīvajā laikā starp uzskaitēm baudījām viļņu spēli atklātajā jūrā, kas mētāja kuģi uz priekšu un atpakaļ un sitās pret bortiem, izšķīstot skaistās putu vērpetēs.

Pirmajā dienā putnu bija salīdzinoši maz, pārsvarā kajaki, nelieli mazo ķīru bariņi, retāk upes zīriņi un tikai daži pīļu bariņi. Pirmā un Rīgas jūras līcī vienīgā īsastes klijkaija novērota kaut kur uz D no Engures. Vietām, kad kuģis brauca taisni jūrā nebija neviena putna, pat pusstundas garajos posmos. Arī „nereģistrēti pasažieri” (migrējošie zvirbuļveidīgie) tā arī neparādījās nevienā no uzskaites dienām. No citiem novērotiem putniem varētu atzīmēt vairākus parasto un citu, līdz sugai nenoteiktu, šnibīšu bariņus, kuri šķērsoja jūru pa taisno no Igaunijas uz Latviju. Vakarā kuģis izmeta enkuru netālu no Kolkas raga, kur varējām baudīt skaistu saules rietu, mākoņu krāsu spēles pie horizonta un vēlāk - zvaigžņotās debesis.

Esot uz kuģa laiks paiet ātri, dažādi notikumi seko viens otram: divas uzskaišu stundas, tad seko pusstundas datu ievadīšana datora programmā, lai vakarā varētu redzēt aptuvenos dienas rezultātus, gan sugu ziņā, gan arī apļu veidā uz kartes. Pa starpām brokastis, pusdienas, vakariņas, nakts tēja... Ja ir laiks, tad vēl skaisto foto mirkļu ķeršana, gulēšana, spēles, jaunāko filmu seansi, un citas izklaides programmas.

Otrajā dienā (28.07.) kuģis atstāja dzimto krastu un pavirzījās Igaunijas virzienā – visu dienu skaitījām putnus Irbes šaurumā, starp Sāmsalas sēkļiem un Latvijas piekrasti. Jau no paša rīta debesis bija noskaņotas kareivīgi, kaut kur tālu lija lietus. Vairākas reizes peldējām salīdzinoši netālu no Roņu salas, ar binokli varējām pētīt salas bākas un mežu masīvus. Zinājām, ka šajos ūdeņos vasaras laikā uzturas palielās melno pīļu koncentrācijas - pīles šeit intensīvi barojās, uzkrāj enerģiju un tad dodas uz spalvu maiņu vietām Rietumu Eiropas piekrastē, kur pavada vasaras nogali. Jau no paša rīta putnu daudzums bija daudz lielāks, nekā iepriekšējā dienā. Vairākās vietās redzējām medījot pa kādam cekulzīriņam, kuri ielidoja baroties tālu jūrā. Parādījās arī pirmie lielie alki. Daudz kajaku un jūras kraukļu. Kā jau bija paredzēts, masveidīgā pīļu suga bija melnā pīle – ap desmit tūkstošiem īpatņu. Vairākās vietās (un tikai Irbes šaurumā) novērojām pa kādam ronim. Arī vienu pelēkvaigu dūkuri ieķeksējām sarakstā tieši šajā rajonā (atkal daudzu kilometru attālumā no krasta). Mūsu komandai (Andris, Aleksejs un es) mazliet paveicās, jo dabūjām uz savas ādas izbaudīt tikai lietus piles, bet otrai grupai debesis parādīja savu īsto spēku. Toties tas stiprināja komandas raksturu. Kur nebija putni, bija skaisti jūras un mākoņu skati, kurus varēja iemūžināt.

Vēl gribētos pakavēties pie kāda atklājuma, kas bija celts gaismā tikai pateicoties fotografēšanai. Kā jau pienākas kārtīgiem putnu pētniekiem, arī mēs ar Alekseju laiku pa laikam iemūžinājām daudzus mirkļus – gan komandas ikdienas darbu, blakus kuģim lidojošos putnus, gan garām peldošos kuģus un protams, jūras skatus. Kādā garlaicīgā posmā Irbes šaurumā peldējām garam Irbes bākai, kas bija dažu kilometru attālumā. Šī autonomā bāka (izveidota 1979.g.) ir uz pāļiem veidota stacionāra konstrukcija atklātā jūrā iepretim Miķeļtornim. Bākas augstums ir 11.5 metri virs ūdens, augšējā daļā izveidots helikopteru nosēšanas laukums, lai to varētu apsekot arī gada aukstajos mēnešos, kad jūra aizsalst. Ar teleskopa palīdzību apskatīju bāku, ar nolūku pārbaudīt, vai arī uz šīs konstrukcijas nav sākuši ligzdot jūras kraukļi. Uz šādu domu mani pamudināja Andra stāstītais, kam šogad izdevies ar laivu piepeldēt pie Kolkas bākas un tur saskaitīt ap 200 jūras kraukļu un 80 sudrabkaiju ligzdām. Uz bākas nekā īpaša nebija redzams. Atzīmēju vien, ka konstrukcijai augšā un no sāniem ir melnie „tornīši” un kā blakus nolidoja viens jūras krauklis, ligzdas nav redzētas. Uztaisīju pāris bākas bildes caur teleskopu. Tikai vakara, kad ielādēju datorā tās dienas bildes un apstrādāju fotogrāfijas ar bāku, atklājas, ka visi tie melnie „tornīši”, kurus no sākuma pieņemu par bākas konstrukcijas elementiem, izrādījās dzīvas būtnes – kādi 120 jūras kraukļi!

Dienas beigās kuģis izmeta enkuru uz Z no Ventspils. Vakarpusē Santa visiem parādīja arī savu dienas bildi – Sorves pussalas gala sēkli ar vairākiem simtiem tur sēdošo jūras kraukļu, bet Antra sagatavoja un prezentēja kartes ar sugu novērojumiem un pastāstīja par dienas rezultātiem. Tad sekoja vakara filma pašiem izturīgākajiem, jo vienam otram no rīta bija jāceļas pirms sešiem...

Trešajā dienā (29.07.) atzīmējams kāds interesants novērojums – mūsu igauņu kolēģi rajonā pie Ventspils novērojuši trīs kākauļus lidojumā. Šī ir suga, par kuru bija zināms, ka atsevišķi putni uzturas piekrastē arī vasaras mēnešos, bet šis bija kākauļu bariņa novērojums! Vēlāk novērojām vēl dažus kākauļus. Acīmredzot, tie paliek jūrā lielākā skaitā, kopskaitā varbūt vairāki desmiti īpatņu.

Mūsu igauņu kolēģi nevarēja palikt ar mums ilgāk par trijām dienām, tāpēc bijām spiesti iebraukt Ventspils ostā, lai viņi varētu izkāpt krastā un braukt mājās. Pie Ventspils ostas jūrā parādījās sudrabkaiju bari, kuri ar skaļām balsīm sveicināja katru peldošo kuģi, ar cerību dabūt ko ēdamu. Iepeldot Ventas grīvā pie D mola atzīmējām lielās pūkpīles pāri – abi putni mierīgi gulēja ūdenī un likās, ka tie neuztraucās par garām peldošajiem kuģiem. Nebija jau tie putni dumji, jo ar vienu atvērto aci tomēr vēroja apkārtni. Turpat netālu pie mola barojās trīs paugurnieki, bet pretējā pusē uz mola starp 160 sudrabkaijām atradām divas pieaugušās renģenes un ap desmit jūras kraukļiem. Vēl virs mola Z virzienā nolidoja bars no 63 jūras kraukļiem. Atpakaļceļā uz jūru pie D mola pamanījām arī lielās gauras perējumu – mātīti ar 7 palieliem mazuļiem. Līdz vakaram jūrā nekā īpašu neesam redzējuši, vienīgi varētu atzīmēt vientuļo gaišās reņģu kaijas (Larus fuscus graellsii/heuglini/intermedius) īpatni, kuru novērojām peldot atklātā jūrā vakarpusē (koordinātas 5704915/2118790).

Nākamajā dienā (30.07.) uzskaiti sākām no Pāvilostas un apsekojām posmu līdz Nidai un atpakaļ līdz Akmeņragam. Pie Liepājas novērojām vienu un četrus melnos zīriņus, kuri aktīvi barojās jūrā dažus kilometrus no krasta. Laiku pa laikam novērojām mazo ķīru bariņus, kuri mums sagādāja grūtības precīzi veikt skaitīšanu. Putni savā nodabā lidinājās, kā tauriņi virs ūdeņiem, bieži mainot virzienus, veidojot īslaicīgus bariņus uz ūdens, tad atkal pēkšņi aizlidojot kādā citā virzienā. Tā kā kuģis brauca ar zigzagiem un mēs skaitījām visus ķīrus, arī ārpus transektām, iespējams, ka daļu no ķīriem esam saskaitījuši atkārtoti. Daļa no putniem izradīja zināmu interesi par peldošo balto briesmoni ar uzrakstu „A90” uz sāniem. Viens otrs putns tikai pirms paša kuģa priekšgala aizlidoja malā, citi vienkārši atpeldēja un turpināja vērot kuģi no sāniem. Par šādu uzvedību šos putnus nosaucams par „šurpu-turpu”.

Braucot uz dienvidiem putnu skaits pakāpeniski samazinājās, vietām jūra bija pavisam tukša. Pie Nidas piebraucām tuvāk krastam un ar teleskopu saskaitījām 21 jūras kraukli, kuri kopā ar 60 sudrabkaijām sēdēja liedagā. Jūras krauklis liedagā ir diezgan reta parādība. Kaut gan tiem ilgi nebija iespējams tur žāvēt spārnus, jo atpūtnieki, pareizāk sakot atpūtnieku suņi, tos iztraucēja. Uz vakarpusi tikām atpakaļ līdz Akmeņragam, kur novērojām īsto jūras putnu paradīzi. Kāds mazāks kuģis aiz sevis vilka palielu baržu, kas ar savu enerģiju no ūdens cēla augšā kādas barības vielas, uz kurām sapulcējās paprāvs kaiju skaits – tūkstoši mazo ķīru, simtiem sudrabkaiju un kajaku, ap 15 reņģu kaijām. Uz šo paradīzi atlidoja paskatīties (atņemt barību kādai neveiklai kaijai) arī vairākas īsastes klijkaijas. Precīzi saskaitīt putnus bija apgrūtinoši, jo tie bija visur apkārt – lidojumā, uz ūdens, tālāk, tuvāk. Pēc ilgās skatīšanās gandrīz tukšajā jūrā (kajaki neskaitās), šādas putnu koncentrācijas bija neparasti redzēt. Vienīgais žēl, kā kuģis brauca tik ātri un mums bija īss tas prieka brīdis.

Piektās dienas (31.07.) rīts mūs sagaidīja ar miglu. Uz klāja bijām mazliet agrāk, nekā komanda iedarbināja motorus. Jūrā pie kuģa peldēja sudrabkaijas, bet pa pusstundu, kamēr kuģis stāvēja, no dažādām jūras pusēm, pa vienam – dažiem putniem salidoja virs 100 sudrabkaijām, 5 pieaugušās reņģu kaijas, pielidoja arī klijkaija. Putni lidoja klāt pie kuģa un nolaidās uz ūdens, it ka gaidot laiku, kad kuģis sāks vilkt ārā tīklus ar garšīgajām zivīm. Bet mums tādu plānu nebija un ap 6:30 kuģis sāka kustēties un iebrauca miglā. Pēc kādas pusstundas migla pakāpeniski pazuda un uzskaite varēja noritēt normālos redzamības apstākļos. Pirmo divu stundu vērtīgākais novērojums bija jūrā peldoša tievknābja kaira, kuru novērojām iepretim Jūrkalnei (koordinātas 5710689/2107749). Pirmais šo savādo putnu pamanīja Aleksejs. Kaira laiku pa laikam nira, tāpēc mani un Andra mēģinājumi to atrast starp viļņiem no sākuma bija nesekmīgi. Pienāca arī Antra un mēs visi kopā sākām pētīt ūdens virsmu, lai to ieraudzītu. Varētu teikt, ka tikai pēdēja brīdī, kad kaira iznira pie paša kuģa priekšgala, visi to esam labi apskatījuši un noteikuši sugu. Noskaņojums uzreiz uzlabojās, jo tā bija jaunā putnu suga manā un Alekseja sarakstā.

Tālāk kuģis turpināja veidot cilpas un virzījās uz Kolkas pusi. Šīs dienas laikā mums bija paredzēts tikt līdz Salacgrīvai. Kā interesantāko pierakstīju kādu neparastu novērojumu no kukaiņu dzīves – apmēram 10 kilometrus no krasta virs jūras lidoja paliels tauriņš – īsts migrants! Kādā posmā vairāku simtu metru garumā uz ūdens virsmas bija vērojamas tūkstošiem medūzu, virsma bija pārklāta ar šiem dzīvniekiem. Citā vietā vairākus kilometrus garo posmu pārklāja ziedošās zaļās jūras aļģu masas, kas peldēja augšējos ūdens slāņos. Tas skats gan nebija patīkams.

 

Šoreiz peldējām samērā tuvu Kolkas bākai, bet tā bija saskatāma tikai pret saules pusi. Nācās izmantot foto tehniku, lai tur saskaitītu vismaz jūras kraukļus - uz bildes varējām identificēt ap 200 putniem. Kaijas un mazākus putnus atšķirt gan nebija iespējami. Tālāk vairākas stundas no Kolkas līdz Salacgrīvai veltījām vienas sugas uzskaitei, jo šajos dziļajos ūdeņos sastopami gandrīz tikai kajaki. Šie putni bija visur un regulāri, neveidojot bariņos, parasti pa vienam putnam peldot uz ūdens. Ko viņi tur ēd palika noslēpums. Interesantākais posma novērojums – vientuļa brūnkakla gārgale (2 kalendāra gada putns). Šo putnu izdevās ieraudzīt tikai man, jo putns bija bailīgs, regulāri nira, bet kādu laiku peldēja kuģim pa priekšu. Pievakarē bijām pie Salacgrīvas, kur netālu no krasta kuģis izmeta enkuru. Komandas bocmanis ar matrožiem uz kuģa aizmugurējās daļas cepa šašlikus, vēroja pilsētas gaismas tālumā un priecājās par jauko laiku ārpus ikdienas rūpēm. Savukārt, aiz borta norisinājās medības – daudzi kajaki lidojumā ķēra kukaiņus, kurus pievilināja kuģa aizmugurējā borta lampas gaisma.

Pēdējā dienā (01.08.) jau braucām mājās uz Rīgas ostu gar Rīgas jūra līča Vidzemes piekrasti. Atzīmēju vairākus mazo ķīru bariņus, atkal regulāri parādījās zvejnieku kuģīši un sudrabkaiju bariņi, kuri sekoja šiem kuģiem. Dažus kilometrus no Daugavas grīvas uz bojas redzējām vientuļo reņģu kaiju (2 cy), kas bija vienīgais sugas novērojums visā Rīgas līcī. Jau Daugavā uz Ziemas ostas mola saskaitījām ap 500 kajakiem, ap 100 sudrabkaijām un 15 pieaugušas melnspārnu kaijas.

 

Interesantākie novērojumi un secinājumi:

Kopskaitā pa sešām vasaras dienām kuģojot apkārt Latvijai esam uzskaitījuši ap 20 000 putnu no 33 sugas. Kopējais sugu un arī putnu skaits bija trīs reizes mazāks, nekā pavasara uzskaitē. Vislielākā skaitā vasarā novēroti: melnās pīles (11 206 īpatņi), mazie ķīri (4 925), sudrabkaijas (1 548), kajaki (848), jūras kraukļi (> 700), gaigalas (118), parastie šnibīši (67) un reņģu kaijas (66),

Gārgales – kopskaitā novēroti 16 putni - 11 līdz sugai nenoteikti īpatņi, 4 melnkakla un 1 brūnkakla gārgale. Gārgales bija no tiem putniem, ko cerējām ieraudzīt daudz lielākā skaitā – desmitos/simtos. Šāda pārliecība bija balstīta uz regulārajiem šīs sugas novērojumiem vasaras laikā no piekrastes. Kāpēc jūrā bija tik maz gārgaļu? Manuprāt, šeit zināmu lomu spēlēja divi iemesli. Pirmais – gārgales baidās no kuģiem, īpaši no lielajiem, kas izdod skaļas skaņas un putni tos cenšas nesatikt savā ceļā. Lielākā daļa no novērotām gārgalēm bija lidojošie putni, turklāt patālu, 1-2 km no kuģa. Atsevišķi drošāki īpatņi pielaida kuģi tuvāk, bet tam tuvojoties ienira un parādījās kaut kur tālumā aiz kuģa. Līdzīga uzvedība bija vērojamā arī pavasara uzskaitēs. Otrais iemesls varētu būt saistīts ar to, ka, iespējams, lielākā skaitā gārgales uzturas tuvāk piekrastei, t.i. līdz 10 m dziļumam, bet mūsu kuģis tuvāk krastam nebrauca, tāpēc šos putnus neredzējām. Jebkurā gadījumā šajā jautājumā viennozīmīgas atbildes vēl nav.

Melnās, tumšās un līdz sugai nenoteiktas „melnās” pīles (n=11 206, 27, 238) – masveidā novērotas tikai Irbes šaurumā - Sāmsalas dienvidu–rietumu piekrastes sēkļos. Šos putnus regulāri novērojām arī citos Irbes šauruma un Baltijas piekrastes posmos, bet salīdzinoši mazā skaitā – tikai atsevišķi īpatņi vai nelielās grupas, parasti lidojumā.

Klijkaijas – kopskaitā 34 punktos novērotas 57 klijkaijas, no tām 32 (56%) noteiktās kā īsastes klijkaijas. Parasti redzētas lidojumā pa vienai, reizēm vairāki putni kopā. Izteikti lielākā skaitā atzīmētas Irbes šauruma ūdeņos, kur uzturējās vairāk kajaku. Pēdējie novērojumi uz Z no Liepājas. Tikai viens putns Rīgas līcī pie Engures. Jaunus putnus (juv) neredzējām.

Kajaki (n=853) – uzskaišu dienās bija pārsvarā rāms vējš, kā rezultātā kajaki jūrā bija sastopami praktiski visur, izņemot posmu no Jūrmalciema līdz Nidai. Parasti atzīmēti atsevišķi putni vai nelielās grupas līdz 10-15 putniem, lielākoties putni novēroti peldot. Novēroti līdzīgā skaitā gan nepieaugušie (pagājušā gada), gan arī pieaugušie putni. Vietām uzturējās arī atsevišķi pirmā gada kajaki. Šai sugai ir raksturīgi veidot palielus bariņus piekrastes liedagā vēja laikā, kad no plašajiem jūras rajoniem krasta joslā pulcējās daudzi simti vai tūkstoši putnu (līdz 1500 – 4000 putnu), lai nogaidītu negaisu un vēlāk atgriezties savos medību rajonos atklātā jūrā tālāk no krasta.

Baltijas reņģu kaijas – uzskaites laikā reģistrējām visus reņģu kaijas, arī tos, kuri bija ārpus uzskaites transektām. No 66 novērotiem putniem (33 punktos posmā no Irbes grīvas līdz Saraiķiem, viens putns pie Daugavas grīvas), tikai daži bija šī (juv) un pagājušā gada jaunie putni, pārējie – pieaugušie. Salīdzinot ar citu novēroto kaiju vecuma struktūru, bija viennozīmīgi saskatāma jauno putnu skaita mazā daļa. To var izskaidrot tikai ar to, ka šai sugai ir nopietnas problēmas ar vairošanos. Pēc somu pētnieku pētījumiem, reņģenes Āfrikas ziemošanas vietās ar barību uzņem dažādas veselībai kaitīgas vielas, kas tur tiek izmantotas cīņai pret kukaiņiem (DDT). Ligzdošanas vietās Skandināvijā putniem organismā trūkst sekmīgai vairošanai nepieciešamo vielu, kā rezultātā olu čaumalas ir plānas, tās neiztur putna svaru un plīst. Arī pašās pieaugušās kaijas no ziemošanas vietām atlido jau ar slimām aknām un to mazuļi piedzimst jau slimi. Ja tuvākajā laikā netiks atrisināta „melnā kontinenta” problēma, reņģu kaiju populācijas novecošanās var būtiski ietekmēt un veicināt sugas skaita samazināšanās visā Baltijas jūras populācijā. Līdzīga problēma savā laikā bija vērojamā lielajam piekūnam, kad Eiropā plaši izmantoja DDT pesticīdus. Rezultātā lielais piekūns kā ligzdojoša suga pazuda no plašās Eiropas daļas, ieskaitot arī Latviju.

Mazie ķīri (n=4 925) – suga, kas bija kopā ar mums visur, jeb pareizāk sākot gandrīz visur. Lielākas koncentrācijas atzīmētas jūras posmos Baltijas jūras piekrastē uz D no Pāvilostas un uz D no Liepājas. Regulāri novērota arī Rīgas jūras līča abās pusēs, turklāt pārsvarā ķīri uzturējās dziļumos tuvāk 10 m atzīmei (pavasara uzskaites laikā masveidā novēroti dziļākajās vietās). No novērotiem putniem kādi 20% bija 2. kalendāra gada putni (dzimuši pērn), pārējie – pieaugušie. Tikai pāris vietās pa kādam šī gada jaunajam putnam. Jāatgādina, ka pavasara uzskaites laikā aprīļa beigās, jaunie putni (2. kalendāra gada) atzīmēti tikai pāris vietās, kas liecina, ka dzimumgatavību nesasniegušie ķīri daudz lielākā skaitā pārradās vēlā pavasarī vai tikai vasaras mēnešos.

Melnie zīriņi (n=6) – šī suga arī agrāk neregulāri novērota dažādās vietās Latvijas jūras piekrastē. Šīs uzskaites novērojumi apstiprināja, ka zīriņi var baroties jūrā pat dažu kilometru attālumā no krasta, tvarstot mazas zivtiņas vai lidojošus kukaiņus.

Bridējputni (n=130) – uzskaites laikā novērotas vismaz 4 bridējputnu sugas. Lielākā skaitā – parastie šņibīši (67 putni vairākos bariņos) un citi, līdz sugai nenoteikti šņibīši (43 īpatņi). Novērojām arī 17 dzeltenos tārtiņus (bariņos vai pa vienam) un 3 lietuvaiņus vienā bariņā. Vairāk vai mazāk sastapšanās ar bridējputniem bija veiksmes gadījums, jo šie putni nelidoja pakaļ kuģim kā kaijveidīgie, bet šķērsoja jūru taisnā virzienā no/uz sauszemi.

Lielie alki (n=25) – visi šie putni bija novēroti 17 vietās posmā no Kolkas līdz Jūrkalnei. Parasti vientuļi īpatņi, vai nelieli bariņi līdz 3 īpatņiem kopā. Atzīmējams, ka šie galvenokārt turējās tuvāk 10 m dziļuma atzīmei.

 

Pateicības

Liels paldies visai kuģa „Varonis” komandai par atbalstu putnu uzskaitēs, abiem kuģa virtuves saimniekiem par garšīgajām ēdienreizēm un arī veiksmei, kas mums palīdzēja ar labu laiku, zvaigžņotājām naktīm un zināmā mērā ar putniem visā braucienā. No savas puses pateicos visiem kolēģiem, ar kuriem pavadīju šīs neaizmirstamās sešas dienas uz kuģa. Paldies Antrai par informāciju šī raksta gatavošanā.