Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

LOB goda biedrs - Zigrīda Jansone
 

Ērgļu ligzdas, atlants, liegumi. Zigrīda Jansone

 

No kreisās: Normunds Zommers, Zigrīda Jansone, Jānis Jansons, Valdis Jansons.

Foto: Edmunds Račinskis

2004. gadā par Latvijas Ornitoloģijas biedrības goda biedri kļuvusi Zigrīda Jansone - skolotāja, kas vairāk nekā 40 gadus pasniedz dabas zinības Cieceres internātpamatskolā. Tiem, kas Zigrīdu pazīst, ar viņu tiekas un kopā darbojas, stāsts par viņu šķitīs pārāk īss un nepilnīgs. Tiem, kam tuvi putni, ir tuvs arī entuziasms, ko Zigrīda velta putniem un ne tikai putniem! Zigrīda nav ornitoloģijas profesionāle un pati to uzsver. Bet viņa arī neatbilst iedalīšanai nekādos rāmīšos. Nebūdama profesionāla putnu pētniece, viņa daudz devusi reto putnu sugu atradņu apzināšanā. Šī ieguldījuma pamatā ir gan mežos izstaigātie kilometri, gan Zigrīdas “loks” - daudzie cilvēki gan Saldus rajonā, gan aiz tā robežām, tostarp tie, kam daba rūp tieši Zigrīdas entuziasma ietekmē. No viņas enerģijas, uzstājības un pacietības bijusi atkarīga ne vien daudzu meža mikroliegumu izveide vismaz 20 mežniecībās, bet arī Sātiņu dīķu lieguma un Zvārdes dabas parka izveidošana. Un tas nav ne tuvu viss - arī lekcijas dabas aizsardzībā, arī raksti rajona laikraksta “Saldus Zeme” dabai veltītajā lappusē “Dzērveņstīga”, kurai tikko septembrī apritēja 10 gadi. Zigrīdas stāstīto sadzird.

Zigrīda nestāsta par sevi, bet par notikumiem, cilvēkiem un putniem. Arvien par putniem. Šajā mozaīkā vēlējāmies iekļaut tieši tos stāstus, kuri periodikā varēja būt izpalikuši. Vispirms Zigrīdai jautājām par ērgļu ligzdām.

 

Ērgļu ligzdas. “Mednieku bieds”

Stāsta, ka Zigrīda Jansone kokos uzdzinusi daudzus vīrus - lai tie pārbaudītu ērgļu un melno stārķu ligzdas, vai lai putniem palīdzētu situācijās, kad tie nokļuvuši nelaimē. Grūti novērtēt mežu platības vai attālumus, ko viņa izstaigājusi, meklējot reto putnu ligzdas, lai pamatotu šo teritoriju aizsardzību. Un nav jābrīnās, ka viņa tiek saukta arī par “trako sievu” un “mednieku biedu”, kad atkal nav klusējot samierinājusies ar to, ka ligzdas tiek postītas un liegumi - neievēroti.

It kā nav pareizi, ka sievietei patīk plēsīgie putni, bet man viņi šausmīgi patīk... Pirmo mazo ērgļu ligzdu atradu Sesiles mežniecībā 1979. gadā. Piezvanījām vietējam mežzinim, viņš teica: “Kādi ērgļi! Latvijā ērgļu nav!” - Zvanījām uz Bioloģijas institūtu Jurim Lipsbergam, viņš pārjautāja: “Vai droši, ka ērglis?” Vīrs man teica priekšā: “Saki, ka ērglis - pacēla teļu ar visu ķēdi!” Lipsbergs jau vienmēr bija ļoti nopietns... Tolaik vēl nekādas ligzdu aizsardzības, mikroliegumu nebija, un to cirsmu galu galā nocirta. Bet ērglis atrada citu vietu, un tas rajons bija apdzīvots 21 gadu! Vispirms ligzda bija priedē, to nozāģēja, tad - apsē, tad eglē, un ligzdas vieta eglē bija laba un ļoti stabila, tur ligzdoja visus pēdējos gadus. Meža gabals nonāca privātā īpašumā, bet īpašniece to neizstrādāja - lai tikai ērglis ligzdotu. Vietu beigās pameta, iespējams, jūras ērgļu dēļ - tie ir ļoti uzmācīgi.

Jūras ērgli esmu redzējusi gan pie mazā ērgļa, gan baltā stārķa ligzdas. Ploceniekā izēda stārķa ligzdu - ligzda bija ozolā pie paša ūdens. Bet zivju ērglis jūras ērglim labāk turas pretī - veiklāks, mazais ērglis tāds pagauss. Esmu redzējusi jūras ērgļus savā rajonā ejam pāri zivju ērgļa ligzdai, un vienmēr iznāca konflikta situācijas. Bet zivju ērglis neatkāpās.

Katram putnam ir savs raksturs - pat vienas sugas putni ir tik dažādi. Kamēr tiek pārbaudīta ligzda, viens mazais ērglis aizlido un nerādās, cits apsēžas blakus eglē un skatās, vēl cits uzbrūk pie ligzdas piekāpušajam. Zivju ērgļi tāpat. Stāstu Aivaram Petriņam - tas tāds mierīgs ērglis... “Nu jā”, - pēc ligzdas kontrolēšanas viņš piebilst, - “tāds baigi mierīgais ērglis, tā teš man pa muguru!”

Mākslīgo ligzdu pie Plostnieku dīķa nogāza, kad zivju ērglēni bija tikko apgredzenoti. Ērgļi ligzdu neieņēma uzreiz. Pirmais bija krauklis, vēlāk būvēties lūkoja baltais stārķis, bet neizligzdoja. Nākošajā pavasarī ligzdā sēž kas balts - zivju ērglis! Tas bija vēl padomju laikos - runāju rajona padomē, ka jāveido sezonas liegums. Man mierīga sirds - liegums izveidots, viss kārtībā. Nākošajā reizē, kad eju pārbaudīt, ligzdas vairs nav. Liegums bija dažam traucējis.

Un atkal, aizpagājušogad. Televīzijā stāsta, ka mežā atrasti pūcēni jāliek mierā, jāatstāj turpat. Labi, ka to stāsta! Bet ienāk ziņa - nozāģējuši egli, izvēlies pūkains putnēns, pūcēns! Nekādu ligzdu eglē nav ievērojuši, “pūcēnu” ielikuši turpat eglītē. Balts, pūkains pūcēns jūnijā? Otrā dienā ejam skatīties. Mazais ērglēns! Pārvedu mājās. Zinām - vardītes ērglēns ēd. Visa ģimene skrienam apkārt, meklējam vardes. Ļoti sausa vasara - divas šausmīgi maziņas nabadzītes dabūjam. Ko darīt! Otrā dienā sarunājam vest ielikt ērglēnu citā ligzdā. Sarunāju kāpēju - Puķīti no elektrotīkliem. Braucam, līst kā ellē, es mežā apmaldos, ērglēns groziņā ik pa brīžam žēlojas. Kad esam pie ligzdas, lietus pārstāj. Puķītis uzkāpj palūkot, vai ligzdā esošais ērglēns ir tai pašā vecumā. Mātīte izlido no ligzdas un nobrīdina savu mazuli, lai paslēpjas, guļ. Pati netālu nosēžas kokā. Attaisu ērglēna groziņu - brēc! Viņa brīdina vēl - viņējais klausa, bet šis ne! Izsalcis, ka bail. Kamēr Puķītis kāpj, skrienu pa mežu, vardes meklēdama. Noskaidrojas, ka ērglēni ir viena vecuma, un svešo groziņā uzvelk pie ligzdas, pievieno otram. Un mūkam no meža prom. Turpmākās nedēļas valdos - nav ko iet traucēt! Aizeju lūkot pēc trim nedēļām. Mātīte izlido no ligzdas... Tālskatī skatos uz ligzdu. Tēviņš atnes barību, un mazuļi nenociešas - abi divi pastiepj galviņas. Ātri steidzos prom no meža! Tomēr rezultāts vienalga bija bēdīgs - abus mazuļus noēda caunas. Caunas lielo putnu mazuļus izēd bieži...

 

Mikroliegumi

Kopš 2003. gada Zigrīda Jansone kā putnu eksperte “Latvijas Valsts mežu” uzdevumā veic esošo un potenciālo meža mikroliegumu pārbaudi.

Tostarp jāpārbauda veco laiku saudzes kvartālus - vai vecās ligzdas tajos vēl ir? Arvien apdzīvotas ligzdas, nogāzušās ligzdas, pamestas ligzdas, jaunas uzbūvētas ligzdas. Jūras ērglis veco ligzdu pametis sen, bet jaunu uzbūvējis zivju ērgļu mākslīgās ligzdas kokā, bet nevis uz platformas, bet zem tās, uz lielajiem zariem. Jūras ērgļu ligzdas mazuļu laikā nav grūti uzejamas - ērglēni klaigā pa visu mežu. Mikroliegumu nevar plānot uz kartes - ir jāredz mežs - putnu vide... Vēl 80. gadu melnā stārķa ligzdas, kuras fotogrāfiju Viesturs Klimpiņš publicējis putnu grāmatā, vairs nav - mežu pārpludinājuši bebri. Ja bijušā mikrolieguma ligzda pamesta, kvartāls var iet uz izciršanu. Putnu ekspertam līdztekus mežu novērtē arī ekologs un botāniķi. Arī mežaudžu atslēgas biotopus jāsaudzē.

Ne jau tikai ērgļu un melno stārķu mikroliegumi. Kopā ar ekologu priecājamies - mežs ar lieliskām milzu priedēm - kā Tērvetē! Saskaitu 78 lielās priedes. Kā mežs izglābies nenocirsts? Nogabals saudzēts, jo sens meža baloža mikroliegums. Un meža balodis šeit ir vēl šodien, un arī apogs! Caur šo mežu jātaisa ceļš. Ārpus sezonas laikā ceļu var atļauties būvēt, bet jāsaudzē dobumainie koki.

Par citu, mazo ērgļu ligzdas rajonu iznāk strīdi. Vai nevar cirst kaut tikai to kvartālu... kurā ir ērgļu ligzda? Vai vismaz to šī kvartāla daļu, kas ir otrpus vecās kvartāla stigas, kas pieguļ lieguma buferzonai? Gadās konflikta situācijas vēl. Melnā stārķa vecās ligzdas koks nolūzis, mežu grib cirst. Tai pašā nogabalā uzbūvēta jauna ligzda, bet abus stārķēnus apēdusi cauna. Bet atrodas zivju ērgļa ligzda - jāieplāno jauns mikroliegums, ar citām robežām.

Tas ir labi, ļoti labi - mežu izstaigāt un izpētīt vienatnē, bez jebkādas steigas.

 

Zvārde, armijas zona

Pirms stāsta par Zvārdes dabas parku bija stāsts par Zvārdes poligonu vēl padomju laikos, kad dabas bagātības šai teritorijā bija maz skartas, bet praktiski neizzināmas. Sākās ar pirmo Latvijas ligzdojošo putnu atlantu un robežu pārkāpšanu.

Ja jau atlants, tad taču nevar būt, ka Zvārde - tukšais caurums. To nedrīkst pieļaut! Bombardējamā zona ir poligona dienvidu galā, bet Saldus pusē visu ceļu galos “ieeja aizliegta”. Brauksim no otras puses! Pirmoreiz iebraucām no Zauru puses. Ļoti vientuļš ceļš, nevienas mašīnas - iebraucam, paslēpjam zapiņu krūmos, tālāk ejam pa lauku. Tik daudz cīruļu! Padomju laikos kolhozu laukus apstrādāja ar minerālmēsliem, cīruļu bija maz, bet šeit - tā dzied! Sākam pierakstīt visus novērotos putnus. Jau priecājamies, ka tik daudz sareģistrēts. Bet vienu brīdi - nāk gan. Reaktīvās lidmašīnas - aiziet pāri, izlido līkumu. Mēs lienam pa krūmiem. Pēc tam nāk bumbvedējs, nāk lēni, dūkdams, bombardēšanas zonā izšauj mazas raķetītes, mēs skatāmies ar tālskati... Kādi te vairs putni! Un skaidrs, ka vairs nav zonā jākavējas. To, kā var iznākt plāni, jau stāstījuši mednieki, kam gadījies trūkties! Lasāmies ārā.

Mežziņi atsakās mūs vest Zvārdē. Brauksim paši... Vienu vakaru izdomājam - iebrauksim pa nakti, uz vietas pārnakšņosim. Šoreiz braucam no Jaunzvārdes puses. Noslēpjam zapiņu krūmos aiz grantsbedres, uzceļam telti. No rīta: apkārt liels klusums. Tikai dzērves tālumā klaigā. Un pār laukiem lēnām nāk klinšu ērglis. Vēl tikko no telts biju redzējusi, ka zaķis mazgājas aiz liela akmens... Ērglis lēnām planē, nekā nenomedī. Tolaik vēl nezināju, ka klinšu ērgļi medī arī dzērves. Zaķis tikai tāds kumoss? Nepaņem zaķi, lido tālāk...

Zapiņš paslēpts, kļūstam drošāki, sākam staigāt tālāk. Izlienu no krūmiem, drausmīgi izspūrusi, jā... nāk mežsargs. Jāstāsta, ko te daru. Un viņš saka: “Kāpēc jums jāatvainojas? Ja pētāt putnus, tad taču varat te mierīgi iet, te nav nekādas aizliegtās zonas.” Tā mēs poligonu apguvām - iebraukdami no visām malām. Arī no Kokmuižas; Ķērkliņu ezeram piegājām no vienas un otras puses, bijām Stūru purvā. Stūru purvu Guntis Graubics un Ilmārs Tīrmanis gan jau bija izgājuši. Reiz pieaicinājām arī Valdi Rozi. Kā brauc karavīru mašīnas, mūkam krūmos iekšā. Un vēlāk sākām nopietnāk, ar ligzdu meklēšanu. Vairākas mazo ērgļu ligzdas, tad arī melnais stārķis. Tolaik pusdienlaika izlidojumā pie Ķērkliņu ezera bija vienlaikus redzami 11 melnie stārķi. Un mazie ērgļi - kad braucām pa Zvārdi, ik pa gabalam bija redzami sēžam. Tagad mazo ērgļu tomēr šķiet mazāk. Bet poligona vidū, kur bombardēšanas zona, gan nebijām. Kad tagad sāka skatīties, ligzdas atklājās daudz. Kas bija tolaik? To vairs neuzzinās neviens.

 

Atlants

Saldus rajonā Zigrīda bijusi atlanta koordinatore kopš pirmā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta laikiem (1980-1984) un arī vēlāk. Un, ja atceras - tieši pirmais atlants saveda kopā profesionālos ornitologus un putnu entuziastus, kā rezultātā nu jau gandrīz pirms apaļiem 20 gadiem radās Latvijas Ornitoloģijas biedrība.

Pirmā Latvijas atlanta komanda bija lieliska - Jānis Priednieks, Aivars Petriņš un pārējie veidotāji. Viņi bija bezgala pacietīgi. Un mācēja iedvesmot! Iedvesmoja pat lauku zēnus, kam tolaik kolhozā bija vērts pelnīt izstrādes dienas - kāda nu tad var būt putnos iešana! Bet gāja! Mūs neslavēja, bet arī nekritizēja. Petriņš mums sūtīja garas vēstules ar papildu jautājumiem. Lauka kladēs biju sarakstījusi visus sīkumus, bet - nevar taču tās visas muļķības rakstīt papildziņu un ligzdu kartiņu tīrrakstos! To visu tad nācās atbildēt papildu jautājumos. Tas bija lielisks laiks. Un mums ļoti patika braukt uz atlanta sanāksmēm.

Pirmajā atlantā izbraukājām Saldus rajonu, arī Liepājas pusi, Stiklu purvus pie Ventspils. Vēlāk, sadarbībā ar Petriņu un Māri Kreili, man bija plēsīgo putnu monitoringa parauglaukums pie Sātiņiem. Vienā laukumā bija gandrīz 20 klijānu ligzdas, arī mazie ērgļi. Sākās mākslīgo ligzdu likšana lielajiem putniem. Kreiļa zivju ērgļiem liktās ir apdzīvotas vēl arvien.

 

Sākums: somzīlītes, Pape, pūces...

Jautājot, kā tas gadījās, ka Zigrīda piesaistījās putnu pētniecībai, domāju, ka tas būs saistījies ar atlantu. Bet putni “sākušies” vēl agrāk!

Viss tā pa īstam sākās ar somzīlītēm, 70. gados. Durbes apkārtnē, kur mums bija lauku mājas, atradām 18 somzīlīšu ligzdas - kārklu krūmos, bērzos. Tolaik gan vēl nezinājām, ka somzīlītes taisa arī otro, trešo ligzdu. Bija kādam jāziņo, jo no bērnības atcerējos Kārļa Griguļa teikto, ka Latvijā somzīlīšu nav! Piezvanīju uz Bioloģijas institūtu Salaspilī, un man atbildēja, ka par retumiem jārunā ar Juri Lipsbergu. Tā Lipsbergs man atsūtīja 21 lappusi ar norādījumiem, kas viss man tagad jādara un jāreģistrē. Es nodomāju: ārprāts! uz ko esmu uzprasījusies! Jākāpj pie ligzdas un to jāpēta! Sākās nepārtraukta sarakste, ar daudzām Lipsberga vēstulēm - kas man jādara katrā reizē. Nedomājat, ka to visu izdarīju. Bet daudz jauna guvu gan. Un sācies bija vienkārši ar ligzdu meklēšanu. Pirmo ligzdu mums patiesībā parādīja kaimiņš, un tad visa ģimene metāmies meklēt ligzdas. Jo daba mums ļoti patika. Tai pašā gadā Lipsbergs atbrauca, un - ne jau vairs tikai somzīlītes! - gredzenojām gulbjus ar kakla gredzeniem. Tā tas sākās...

Sākām braukt uz Papi. Tūlīt nākošajā gadā bija Papes ornitologu stacionāra jubileja. Alus kasti vedām! Zapiņš ceļa bedrēs iemuka - tolaik Papē ceļš nebija tāds kā tagad. Padomju laikos jebkurā pasākumā vajadzēja būt referātam. Referātu jālasa Lipsbergam - par somzīlītēm. Viņam referāts bija uzrakstīts krieviski - steidzīgi jāpārtulko. Lipsbergs diktē latvisko tulkojumu, un es ātri pierakstu - viņš manu rokrakstu pazīst, sarakstījušies taču! Svinības notiek Jukumu mājās, visi priecīgā noskaņojumā, Lipsbergs lasa no manām lapām. Kā viņš nonāk līdz tai vietai, ka jaunie somzīlēni cits citu sāk dzenāt pa krūmiem, visi sāk ļoti smieties. Domāju - šausmas! - būšu ko nepareizi pierakstījusi?...

Pape bija laba skola! Viena mana skola bija daba pati, otra skola - kā Papē - mācīties pazīt putnus. Pūču naktis... un reiz pat divi simti vienā naktī. Gandrīz visas ausainās. Citas pūču sugas sāka nākt, kad Guntis Graubics sāka tās vilināt ar pīkstuli. Tad aizgāja arī pavasara pūču ekskursijas! Aicinājām Graubicu pie sevis, viņš atkal mūs. Tolaik varēja braukāt, cik gribas - benzīns tikpat kā necik nemaksāja. Kopā ar Graubicu izbraukājām Nīgrandi, Dūrupi, saucām pūces. Zapiņš noplīsa un pūces kliedza! Meža pūces, kad saaurotas, bija tā sakaitinātas, ka uz galvas nāca. Vienu vīru arī nobaidīju... Biju sapaunojusies pufaikā - drausmīgi auksts bija - un stāvēju uz ceļa bļaudama. Redzu - brauc viena mašīna, uzspīdina ugunis... izskatos gan pēc laupītāja... Mudīgi muku krūmos. Sākām braukt plašāk, līdz Ventspilij, nu jau paši. Apodziņus atradām! Un pie Ventas veicās dzirdēt svītraino pūci.

 

Skola, lekcijas, cilvēki

Zigrīda Jansone māca dabas zinības Cieceres internātpamatskolā un Striķu skolā. Stundas viņa vislabprātāk vada nevis klasē, bet mežā. Viņas klasē nav preparātu, skeletu, dzīvnieku izbāžņu vai pamācošu shēmu. Ir vienīgi daudzi priekšmeti no meža, sēņu izstāde, augi, Viestura Klimpiņa dāvātas lielas fotogrāfijas pie sienām, un tā visa ir tik daudz, it kā arī klasē būtu ienācis mežs. Turpat izaug cilvēku neapdomīgi mežā savākti pūcēni. Kamēr rodas iespēja pūcēnus pārvest uz ornitologu bāzi Raudā, klase ir izklāta ar avīzēm, pa to ir bīstami pastaigāties, un podos iznīkst puķes...

Zigrīda vada dabas zinību pulciņus, nodarbības skolēnu vasaras nometnēs un pat pūču nakts ekskursijas Striķu skolā rīkotajā skolēnu nometnē “Ziemas taka”. Kopā ar skolēniem putnu būrīši likti ne tikai Kalnsētas parkā, bet arī attālās mežniecībās. Turp tātad visiem kopā braucieni ar autobusu - izlikt putnu un susuru būrīšus. Vislieliskākie braucieni nāk pēc tam - būrīšus tīrīt un kontrolēt. Skolēnu veidotas pīļu ligzdvietas izvietotas Saldus apkārtnes dīķos. “Pirmsūdeļu laikos” meža pīlēm ligzdošanai likuši grozus (tāpat kā Anglijā pirms gadsimta!) Doma par groziem Zigrīdai radusies, atceroties Durbē reiz atrastu žagatu ligzdā ligzdojošu meža pīli. Un ne tikai grozi - ligzdvietas dīķos būvējuši uz plostiņiem, ar jumtiņiem. Pa visiem uz dīķi atved lielu kanalizācijas cauruli, ieveļ laivā, uzstāda uz saliņas.

Agrāk meža pīles Saldū neziemoja, bet tad parādījās Cieceres iztekā no ezera, un vēlāk arī citur pilsētā, un arī gulbji. Vienmēr esmu runājusi - barot pīles īpaša vajadzība nav, bet... vairāk tas vajadzīgs pašiem cilvēkiem. Vienu ziemu iekrīt lielais sals, pie dzirnavām viss ūdens aizsalst pašā Vecgada vakarā, pīles uz ledus. Puika saka - skolas saimniece vāra zirņus, jāaiznes pīlēm. Nu, nu - vai tad tiešām nesīs izbarot pīlēm! Bet jā!

Ežus guldinājām skolas dārzā lapu kaudzē. Pilsētā ežiem maz vietas kur ziemot, cilvēki zvana - ko darīt? Pa rudeni dabūjam izguldīt jau vairākus, tik jāpalūko kaudzē, vai cits nav atvēlies priekšā. Uzliek kaudzei šalli, lai ežiem labi! Runa nevis par nepieciešamību, bet cilvēku vēlēšanos palīdzēt, izpratni. Pienāk pavasaris - ko eži? Vienā rītā ziņojums: “jaunskungs ir aizgājis, šalle vien palikusi!”

Lekcijas dabas aizsardzībā Zigrīda Jansone lasa arī Liepājas pedagoģiskās augstskolas studentiem. Bet vēl līdz tam lekcijas lasījusi strādniekiem, šķiet, gandrīz visos Saldus uzņēmumos, kad 80. gadu sākumā modē nāca aicināt lektorus uz dažādām auditorijām.

Kad uz lekciju sanākuši pēc darba noguruši cilvēki... ko lai viņiem stāstu! Gribas pateikt kaut ko tādu, kas iedvesmo. Nevar referātu vienkārši nolasīt no lapas - ir jādeg līdzi. Un vēl jo vairāk - ja stāsta bērniem.

Nevar gribēt, uzspiest, lai cilvēki redzētu ar sirdi. Mana vēlēšanās ir, lai bērniem aizķertos kaut maza daļiņa no tā, ko mēģinu viņiem iedot. Pavisam mazliet, un to var tikai mēģināt...

Visu labo manā dzīvē devusi daba - pati daba un cilvēki, kam tā rūp, kurus man laimējies satikt tieši saistībā ar dabu, putniem.

Vēlam Zigrīdai daudz enerģijas, priecīgu tikšanos un darāmu darbu! Skolotājs... ir viena no vissvarīgākajām profesijām. No skolotājiem ne mazā mērā atkarīgs, kāda kļūs pasaule, kad prioritātes noteiks tā paaudze, kas šobrīd vēl aug, - ko tā vēlēsies veidot un ko - saglabāt, sargāt un - vai atstās, ko sargāt nākošajiem.

Ar ZIGRĪDU JANSONI tikās ELĪNA GULBE un ILZE ŠTRAUSA