Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

 
 

Gājputni

 

Lūdzu, ziņojiet par baltā stārķa, bezdelīgas, dzeguzes un svīres pirmo novērojumu pavasarī starptautiskās gājputnu reģistrācijas programmas "Dzīvais pavasaris" interneta lapā www.springalive.net.

 

Par visu gājputnu sugu pirmajiem novērojumiem pavasarī ziņojiet dabas novērojumu interneta lapā www.dabasdati.lv.

 

Foto: Šveices Ornitoloģijas biedrība

Lauku cīrulis

Lauku cīrulis ir mazliet lielāks par zvirbuli, dzeltenbrūni melnraibs putns ar nelielu cekulu. Viens no visagrākajiem gājputniem Latvijā – pie mums tas atgriežas martā–aprīlī. Daži putni novēroti pat februāra beigās. Vislabāk lauku cīruli novērot klajā lauku ainavā – ganībās un pļavās, kur tas dziedot plivinās gaisā virs laukiem. Šis putns var nepārtraukti vīterot pat vairāk nekā stundu. Reizēm tas dziedāšanai izvēlas kādu mietiņu vai līdzīgu paaugtsinājumu. Ligzdu lauku cīrulis būvē uz zemes, piemēram, kādā grāvmalē, un tā parasti ir skatienam diezgan labi paslēpta.

 

 

 

Foto: Šveices Ornitoloģijas biedrība

Mājas strazds

Mājas strazds ir otrs no visagrākajiem gājputniem. Daži no šiem putniem Latvijā pārziemo. Mājas strazdi pavasarī un vasarā, riesta laikā, lepojas ar melnu tērpu, kas greznots ar zaļganvioletu spīdumu un sīkiem gaišiem raibumiņiem. Pa zemi tas pārvietojas soļojot, atšķirībā no tam visai līdzīgā melnā mežastrazda, kas pa zemi pārvietojas ar lecieniem. Mājas strazdu pavasarī var labi novērot dziedam, tupot uz zara, antenas, vadiem. Šie putni sastopami cilvēku tuvumā sākot no lauku viensētām līdz pat pilsētām. Ligzdu būvē koku dobumos, ēku sienu spraugās vai būrīšos. Tā kā šis putns ir sabiedrisks, tas nevairās ligzdot citu sugas brāļu tiešā tuvumā.

 

 

 

Jaunais putns.
Foto: Aivars Petriņš

 Ķīvīte

Ķīvītes dod priekšroku mitrām pļavām, ganībām un tīrumiem, kur tā var atrast savu iecienīto barību – sliekas. Uz galvas tai ir izteikts, šaurs un garš cekuls, spārni un mugura tumši ar metālisku spīdumu, krūtis melnas, bet vēders balts. Lidojumā to var pazīt pēc noapaļotajiem spārniem un raksturīgā svaidīgā lidojuma – tā bieži maina lidojuma augstumu un virzienu. Ķīvītes Latvijā atgriežas marta beigās–aprīļa sākumā. Tās ligzda ir vienkārša bedrīte uz zemes, kas izklāta ar saknītēm, sausu zāli un līdzīgu apkārtnē pieejamu materiālu.

 

 

 

Foto: Māris Maskalāns

Dzērve

Dzērve ir viena no raksturīgākajām mūsu purvu iemītniecēm. Pavasarī un rudenī, migrācijas laikā, šo putnu barus var novērot uz laukiem vai pārlidojot. Dzērve ir liels, pelēks putns ar raibu kakla un galvas ornamentu – sarkanu galvas virsu, baltiem vaigiem un melnu kaklu. Lidojumā to var sajaukt ar zivju gārni – jāpatur prātā, ka gārnim lidojot kakls ir saliekts, bet dzērvei – izstiepts. Dzērves Latvijā atgriežas marta beigās – aprīļa sākumā. Savu grūti atrodamo ligzdu tā būvē purvos un citās purvainās vietās, un pati ligzda ir ļoti sekla, sausiem augiem izklāta iedobe. 

 

 

Foto: Marcins Kareta

 

Baltais stārķis

Baltais sārķis ir viens no vislabāk pazīstamajiem un visbiežāk sastopamajiem putniem Latvijā. Tas ir liels, balts putns ar melniem spārniem, garu, sarkanu knābi un kājām. Baltie stārķi atgriežas pie mums marta beigās–aprīļa sākumā. Šie putni parasti uzturas cilvēku māju tuvumā – laukos un pļavās, kur tie meklē barību – dažādus sīkus dzīvniekus. Arī ligzdu baltie stārķi būvē tiešā cilvēku tuvumā. Tā var atrasties gan uz kādas būves, piemēram – mājas, šķūņa, ūdenstorņa – jumta, gan arī kokā vai elektrības staba galā.

 

 

Foto: Peters Buhners

Baltā cielava

Baltā cielava – slaids, melnbalti pelēks putns ar garu asti. Latvijas nacionālais putns atbilstoši savam lepnajam titulam sastopams it visur – apdzīvotās vietās un laukos, pie dažādiem ūdeņiem un purvos. Pa zemi tā pārvietojas ejot vai skrienot, bieži šūpo asti. Latvijā tā atgriežas no marta beigām līdz maija sākumam. Ligzdu būvē no sausām saknītēm un zālītēm ēkās, malkas grēdās, zem tiltiem, zaru kaudzēs, būrīšos un citās līdzīgās vietās. 

 

 

 

 

Foto: Pērs Linds

Lauku balodis

Lauku balodis ir lielākais no baložiem ar pelēku apspalvojumu un vīnsarkanām krūtīm, un vienīgais, kas lepojas ar baltiem plankumiem uz kakla un spārniem. Dziesma – pieczilbīga dūdošana – „puspūr’- olu-piedēj’, puspūr’-olu-piedēj’,-tukšs”. Uzsākot lidojumu, parasti skaļi sasit spārnus. Kokos būvē paviršu un plānu ligzdu no zariņiem. Ligzdošanas vietās no Eiropas dienvidiem un Āfrikas ziemeļiem atgriežas aprīļa vidū. Lauku baložus var sastapt mežos, jaunaudzēs, mežmalu tuvumā, laukmalēs, stādījumos ap viensētām, kā arī augļu dārzos.

 

Foto: Viesturs Klimpiņš

Žubīte

Žubīte parasti dzied, tupot kāda zara galā koka vainaga lejas daļā. Visbiežāk to var sastapt mežos, parkos, dārzos, pilsētu apstādījumos. No ziemošanas vietām Rietumeiropā žubītes atgriežas no marta beigām līdz aprīļa vidum. Ligzdu no zāļu stiebriņiem, saknītēm, koku miziņām un sūnām būvē dažādos kokos. Tā ir dziļa, kompakta, no ārpuses maskēta ar ķērpjiem. Pārtiek galvenokārt no sēklām, ko meklē uz zemes.

 

 

 

 

Foto: Marcins Kareta

Dzeguze

Ieraudzīt šo mežā mītošo putnu izdodas salīdzinoši reti, lai gan to pazīst gandrīz katrs no mums. Pirmās dzeguzes Latvijā atgriežas aprīļa beigās. Drīz vien tuvāku un tālāku apkārtni pieskandina dzeguzes skanīgais un tālu dzirdamais “ku-kū”, kas parasti atkārtojas vairākas reizes pēc kārtas. Dziedātāji ir tēviņi, kas cenšas pievērst mātīšu uzmanību. Taču par pēcnācējiem šie putni, atšķirībā no citiem, paši nerūpējas. Tie iedēj olas citu putnu ligzdās, un atbildību par dzeguzēniem uzņemas audžuvecāki. Dzeguzes ir īpašas arī ar to, ka pārtiek galvenokārt no “matainajiem” tauriņu kāpuriem, kurus citi putni neēd.

 

 

Foto: Marcins Kareta

Bezdelīga

Bezdelīga ir gandrīz vai neatņemama ikvienas lauku sētas sastāvdaļa. Tas ir neliels, zili melns putns ar baltu vēderu, sarkanu pakakli un garu, šķeltu asti. Visbiežāk bezdelīgu var redzēt lauku sētās, ganāmpulku un ūdeņu tuvumā – tā strauji šaudās gaisā, ķerot kukaiņus, vai arī sēž uz vadiem. Bezdelīgas dziesma ir ātra vidžināšana. Bezdelīgas Latvijā atgriežas aprīlī–maijā. Bezdelīgas ligzda izskatās kā māla bļodiņa, kas visbiežāk piestiprināta ēku iekštelpās – kūtī vai šķūnī pie sijas. Reizēm tā var atrasties zem tiltiem, vaļējos pagrabos vai pat dzīvojamās mājas priekšnamā.

 

 

Foto: Pērs Linds

Lakstīgala

Lakstīgala ir slaids, brūnganpelēks putns ar tumši rūsganu asti. Sastopama galvenokārt upmalu un mežmalu krūmājos, bieži nogāzēs, mitrās, krūmainās pļavās pie upēm un strautiem, dārzos un to apkārtnē, kur pietiekamā daudzumā atrodami dažādi krūmi. Pārvietojas pa zemi lēcieniem, bet pogojot sēž krūmu vai koku zaros. Lakstīgala pārsvarā barojas uz zemes. No ziemošanas vietām Āfrikā tā ierodas aprīļa beigās un maijā. Lakstīgalu raksturīgā pazīme ir skaļa pogošana, ar kuras palīdzību tiek iezīmēta ligzdošanas teritorija, to netraucē pat nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi – piemēram, lietus. Ligzdu būvē zem krūma pērnajās lapās, kas ir ļoti labi nomaskēta.

 

Foto: Peters Buhners

Mājas čurkste

Mājas čurkste ir mazāka par bezdelīgu, un ķermeņa virspuse, izņemot raksturīgo balto laukumu muguras lejasdaļā, tumša, apakšpuse balta. Atšķirībā no bezdelīgas kam ir izteikti pagarinātas astes stūrspalvas, mājas čurkstēm aste tikai nedaudz iešķelta. Lidojums lēns, bieži spārnu vēzieni mijas ar planēšanu. Parasti lido augstu, mitrā laikā zemāk. Dziesma maigāka un mazāk melodiska vidžināšana nekā bezdelīgai. Labprāt uzturas lauku ainavās pie fermām, un lopu kūtīm, apdzīvotās vietās, pilsētās daudzstāvu apbūves rajonos. No siltajām zemēm, Āfrikas vidusdaļas, atgriežas maijā. Savu ligzdu būvē no dubļiem pie ēku ārējām sienām, parasti starp jumtu un sienu. Atšķirībā no bezdelīgu ligzdām, kam ir atklāta visa augšējā mala, čurkstu veidotām ligzdām ir tikai neliela ieeja no augšmalas. Mājas čurkstes labprāt ligzdo kolonijās.

 

Foto: S. Harvankiks

 Grieze

Grieze ir dzeltenbrūns putns ar kastaņbrūniem spārniem, spēcīgām kājām un spēcīgu (bet ne garu) knābi. Parasti pārvietojas slēpti zālē un nelabprāt lido. Grieze uzturas un ligzdo galvenokārt mitrās pļavās, ganībās, zālājos, ziemāju laukos, dažkārt arī ābeļdārzos, retāk izcirtumos. Savu atrašanās vietu grieze nodod „griežot”, ko vislabāk var sadzirdēt krēslā un naktī, un griezt sāk jau divas līdz četras dienas pēc atlidošanas. No siltajām zemēm, Austrumāfrikas, griezes atgriežas maija sākumā, migrējot pa naktīm. Ligzdu būvē uz zemes, parasti uz kāda ciņa.

 

 

Jaunais putns.
Foto: Peters Buhners

Vālodze

Vālodze ir nedaudz lielāka par strazdu, koši dzeltena ar melniem spārniem un asti, un sarkanu knābi. Dziesma ir tālu dzirdama, ļoti melodiska – „fiu-luūū” ar uzsvērtu otro zilbi. Reizēm dziesma ļoti līdzīga melno meža strazdu un pelēko strazdu dziesmai. Vālodze sastopama dažādos mežos, bet visbiežāk lapu koku (īpaši platlapju) mežos upju tuvumā, retāk parkos. Var sastapt arī mazos meža pudurīšos, kultūrainavā. Vālodzes no ziemošanas vietām Āfrikā atgriežas maija sākumā. Patīk ceļot naktīs pa vienai vai bariņos.

 

 

 

 

Foto: Paulina Skoczilas

Svīre

Svīre lielāka un druknāka par bezdelīgu un čurksti. Spārni gari, šauri un sirpjveidīgi. Lidojumā tos nekad nepiekļauj ķermenim kā bezdelīgas. Svīre atšķirībā no bezdelīgām un čurkstēm nekad nesēž uz vadiem antenām un citiem objektiem. Lidojums šiem putniem ir straujš un spēcīgs, bet ja nejauši nolaidusies zemē svīre bezspēcīgi guļ, pati arī nespēj pacelties spārnos. Ligzdo galvenokārt apdzīvotās vietās (pilsētās, ciematos, viensētās), reizēm arī meža klajumos, kuru malās ir dobumaini koki. Barojas arī virs ūdeņiem, dažādiem klajumiem vai mežiem. Pārtiek no kukaiņiem un zirnekļiem, ko noķer gaisā. Medījot lido klusi, parasti 6 – 50 metru augstumā, siltākās dienās līdz 100m. Ziemo Āfrikā un savās ligzdošanas vietās atgriežas no maija vidus līdz maija beigām. Savu lielāko daļu dzīves svīres pavada gaisā nolaižas tikai ligzdošanas periodā. Šo putnu ligzdas var atrast pažobelēs, ēku spraugās, putnu būrīšos (bieži pēc mājas strazdu mazuļu izvešanas) vai koku dobumos.