Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Putni dabā 15.1
 

Ziemeļu gulbis – gada putns 2005

RUSLANS MATROZIS

Dzelzavas ielā 53–9, Rīgā, LV-1084; Ruslans.Matrozis@lb.lv


Ziemeļu gulbis Cygnus cygnus Dārziņu vecupē 27.11.2004.

Foto: Ruslans Matrozis

Jau desmito gadu Latvijas Ornitoloģijas biedrība izvēlas savu gada putnu. Gada putna godā bijuši grieze (1996), vakarlēpis (1997), zaļā vārna (1998), mazais ērglis (1999), ķīvīte (2000), ūpis (2001), lielais ķīris (2002), mednis (2003) un baltais stārķis (2004). Par 2005. gada putnu izvēlēts ziemeļu gulbis Cygnus cygnus.

Izvēle nebija nejauša – šī ir retā reize, kad par gada putnu izvēlēta ūdensputnu suga, kuras skaits pakāpeniski palielinās visā tās izplatības areālā, arī Latvijā. Ziemeļu gulbis veiksmīgi pārdzīvoja cilvēka saimnieciskās darbības un tīšās vajāšanas sekas 20. gs. un sekmīgas aizsardzības rezultātā palielināja skaitu un spēja pielāgoties biotopu pārmaiņām ligzdošanas un ziemošanas vietās, kā arī migrāciju laikā.

Izplatība un skaits

Ziemeļu gulbis ir plaši izplatīts – tā ligzdošanas areāls sniedzas no Islandes caur Norvēģiju, Zviedriju un Somiju, tālāk cauri gandrīz visai Krievijas ziemeļrietumu, centrālajai un austrumu teritorijai līdz Ohotskas jūrai un Sahalīnai, Beringa jūrai un Kamčatkai. Nelielā skaitā tie ligzdo arī Āzijā – Kazahstānā, Mongolijā un Ķīnas ziemeļos.

20. gs. pirmajā pusē cilvēka saimnieciskās darbības dēļ ziemeļu gulbju skaits stipri saruka. Lielākā daļa putnu tika nošauta ligzdošanas un migrācijas laikā, galvenokārt cilvēku uztura vajadzībām. Piemēram, Somijā 20. gs. vidū ziemeļu gulbji gandrīz izzuda no visām ligzdošanas vietām, un tikai medību aizliegums, kā arī sugas aizsardzības pasākumu ieviešana ļāva apturēt skaita tālāku samazināšanos. Vēlāk suga pakāpeniski apdzīvoja arī valsts dienvidu rajonus, kur ligzdošanas sekmes bija labākas nekā ziemeļos – Lapzemē. Populācijas lielums pieauga no aptuveni 20 pāriem 40. gadu beigās līdz 150 pāriem 1975. gadā un pat 700 pāriem 80. gados. Gadsimta beigās populācija vērtēta ap 1500 pāriem. Izcils sugas aizsardzības piemērs! Ziemeļu gulbis izvēlēts par Somijas nacionālo putnu.

Līdzīga situācija bija vērojama arī Zviedrijā, kur 19. gs. suga bija visai plaši izplatīta valsts ziemeļu daļā. Medību dēļ 20. gs. 20. gados bija palicis tikai 20 ligzdojošu pāru grūti sasniedzamajos purvu rajonos. 1927. gadā tika pieņemts likums par sugas aizsardzību, tika veikti medību ierobežojumi, kā rezultātā jau 80. gados populācija sasniedza 500 pāru.

20. gs. 70.–80. gados ziemeļu gulbji pakāpeniski paplašināja ligzdošanas areālu un sāka ligzdot arī Centrāleiropā un Austrumeiropā, t.sk. Lietuvā (ligzdošana kopš 1965. gada, pašlaik ligzdo ap 40 pāru), Polijā (kopš 1973. g., 30 pāru), Latvijā (kopš 1973. g., 150 pāru), Vācijā (kopš 1982. g., 6–10 pāru), Igaunijā (veiksmīga ligzdošana kopš 1988. g., pašlaik ligzdo 30–40 pāru), kā arī Baltkrievijā (trīs pāri 2003. gadā). Salīdzinājumā ar mūsu kaimiņiem Latvijā ligzdo ievērojami lielāks ziemeļu gulbju skaits – gandrīz tikpat, cik visās pārējās minētajās valstīs kopumā!

Kopējais ziemeļu gulbju skaits pasaulē šobrīd vērtējams visai aptuveni, ap 150 000–200 000 īpatņu (Brazil 2003). Eiropas populāciju vērtē ap 16 000–21 000 pāriem (BirdLife International 2004). Rietumu Palearktikas putniem galvenās ziemošanas vietas atrodas Dānijas (23 000–27 000 ziemojošo putnu), Vācijas (12 000–20 000), kā arī Īrijas (7900–9100) un Lielbritānijas teritorijā (6900) (BirdLife International 2004).

Ziemeļu gulbji Latvijā

Katru pavasari tūkstošiem ziemeļu gulbju šķērso Latviju ceļā uz ligzdošanas un spalvu maiņas vietām Skandināvijā un Krievijas tundras zonā. Pavasara migrācijas sākums ir atkarīgs no laika apstākļiem – no februāra beigām līdz marta vidum, bet vislielākajā skaitā gulbji Latvijā sastopami marta beigās–aprīļa sākumā. Migrācijas laikā gulbjus var sastapt gandrīz visā valsts teritorijā – gan iekšējos ūdeņos, gan jūras piekrastē. Īpaši labvēlīgajās barošanās un atpūtas vietās lielajos zivju dīķos un palieņu pļavās gulbju skaits vienkopus var sasniegt pat 2200 īpatņu (Račinskis 2004).

Tipisks ziemeļu gulbja ligzdošanas biotops. Upesciema zivju dīķis Rīgas rajonā 6.08.2004.

Foto: Ruslans Matrozis

Barojoties lauksaimniecības zemēs, gulbji var nodarīt finansiālus zaudējumus, noēdot un nobradājot sējumus. Lai zemniekiem kompensētu ziemeļu gulbju radītos zaudējumus, tika pieņemta attiecīga likumdošanas bāze un izveidots kompensāciju mehānisms. Jāpiezīmē, ka ziemeļu gulbis iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā, tāpēc par šo putnu vajāšanu un nogalināšanu var iestāties administratīvā vai pat kriminālā atbildība. Šādas sistēmas izveidošana bija pozitīvs solis šīs sugas aizsardzībā.

Latvijā pirmā veiksmīgā ziemeļu gulbja ligzdošana pierādīta 1973. gadā Krauzes dīķī Kazdangas apkārtnē Liepājas rajonā (Baumanis 1975). Vairāk nekā 30 gadu laikā ligzdojošo gulbju skaits sasniedzis vismaz 150 pāru, turklāt atsevišķās teritorijās sasniedzot Austrumeiropai netipiski augstu ligzdošanas blīvumu. Par skaita palielināšanās iemesliem Latvijā īpaši pētījumi nav veikti, bet varētu pieņemt, ka viens no iemesliem bija ligzdošanai labvēlīgu apstākļu rašanās zivkopības panīkuma dēļ 20. gs. 90. gadu pirmajā pusē.

Zaudēta ziemeļu gulbja ligzdošanas vieta. Nolaists zivju dīķis Aizputes apkārtnē Liepājas rajonā 3.05.2004.

Foto: Ruslans Matrozis

Ligzdošanai ziemeļu gulbji dod priekšroku nelieliem, aizaugušiem mākslīgas un dabiskas izcelsmes dīķiem, retāk ezeriem, purvu ezeriem, bebru uzpludinājumiem u.c. Ziemeļu gulbji ir ļoti jutīgi pret traucējumiem ligzdošanas laikā, tāpēc izvēlas aizaugušas, grūtāk sasniedzamas un grūti pārskatāmas seklas ūdenstilpes. Ligzda parasti atrodas uz saliņas ūdenstilpes vidū vai malā, retāk niedru audzēs. Olu dēšana parasti sākas aprīļa beigās–maija sākumā, to skaits dējumā ir no trim līdz astoņām olām (LOB 1999), perēšanas ilgums – vidēji 35 dienas. Nereti novēroti arī gadījumi, kad gulbji ar mazuļiem pamet savu ligzdošanas vietu (kur atrodas ligzda) un pārvietojas uz citu ūdenstilpi, kur ir labāki barošanās, drošības vai citi apstākļi. Jaunie gulbji lidotspēju sasniedz 90–110 dienu vecumā.

Ziemeļu gulbji vairošanās vecumu sasniedz, tikai sākot ar trešo vai ceturto dzīves gadu, turklāt ligzdojošo putnu skaits populācijā ir visai neliels. Piemēram, populācijas struktūras pētījumi Somijā parādīja, ka neligzdotāju skaits var sasniegt pat 70–80% no visiem ligzdošanas sezonā valstī sastopamajiem putniem, turklāt 70% bija pāros (Haapanen 1991). Tajā pašā pētījumā tika arī aprēķināta teorētiskā populācijas struktūra rudens periodā: 19,8% – veiksmīgi ligzdotāji, 2,3% – neveiksmīgi ligzdotāji, 51,8% – neligzdotāji un 25,9% – jaunie putni. Latvijas populācijas neligzdojošie gulbji spalvu maiņas vietās koncentrējas, jau sākot ar jūliju. Lielākā zināmā šāda vieta ir Skrundas zivju dīķi, kur ik gadus spalvas maina līdz 70 gulbjiem.

Jau no septembra beigām sākas gulbju pakāpeniska pārvietošanās uz ziemošanas vietām. Vislielākais migrējošo gulbju skaits Latvijā vērojams oktobrī–novembra sākumā, kad šeit pulcējas ziemeļu populāciju migranti. Parasti jau līdz decembra sākumam lielākā daļa gulbju atstāj Latviju. Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes studenta Dmitrija Boiko veiktajos ziemeļu gulbja migrācijas pētījumos 2003.–2004. gadā noskaidrots, ka Latvijas populācijas gulbji pārziemo Polijas rietumos un Vācijas austrumos, kur tie ierodas jau novembra sākumā.

Ziemeļu gulbji ir regulāri ziemotāji Latvijā, bet ziemojošo putnu kopējais skaits parasti nepārsniedz 20–100 īpatņu (LOB 1999).

Ko vēlamies veikt gada putna akcijas ietvaros?

Ziemeļu gulbji Cygnus cygnus Daugavā pie Dārziņiem 13.03.2005.

Foto: Dmitrijs Boiko

Pirmais uzdevums ir informēt sabiedrību par to, ka Latvijā sastopamas trīs gulbju sugas – paugurknābja, mazais un ziemeļu gulbis. Nav noslēpums, ka daudzi pazīst gulbjus, bet nezina, ka Latvijā sastopamas vairākas gulbju sugas un kā tās atšķirt lauka apstākļos.

Otrs uzdevums saistīts ar ligzdošanas vietu apzināšanu. Pēdējos gados daudzu mākslīgās izcelsmes zivju dīķu apsaimniekošana tiek pārtraukta un tie tiek nolaisti. Tieši šie biotopi ir galvenās ziemeļu gulbju ligzdošanas vietas Latvijā, tāpēc daļa populācijas spiesta neligzdot vai ligzdot citās, ligzdošanai ne visai piemērotās vietās. Ligzdošanas vietu trūkums ar laiku var būtiski ietekmēt ziemeļu gulbja Latvijas populācijas lielumu.

Latvijas ligzdojošo putnu atlanta laikā (2000–2004) iegūta informācija par šīs sugas ligzdošanas vietām. Tomēr, ņemot vērā ziemeļu gulbju diezgan slēpto dzīves veidu ligzdošanas laikā, ir pamatotas aizdomas, ka daļa ligzdošanas vietu palika neatrasta vai neapsekota.

Saskaņā ar Latvijā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, ziemeļu gulbja ligzdošanas vietās veidojami mikroliegumi, lai nodrošinātu šo vietu pienācīgu aizsardzību. Pagaidām vēl nav atrisināts jautājums par zemes īpašniekiem izmaksājamo atlīdzību par aizsargājamās sugas ligzdošanas biotopa atbilstošu apsaimniekošanu, bet cerams, ka šis jautājums ar laiku tiks atrisināts.

Ligzdojošo putnu atlanta un šīs akcijas ietvaros savāktā informācija par ziemeļu gulbju ligzdošanas vietām būs pamats sugas aizsardzības plāna sastādīšanai un turpmāk veicinās arī mikroliegumu veidošanu šajās vietās. Sugas aizsardzības plānu paredzēts izstrādāt tuvākajos gados.

Šajā sakarā lūgums visiem LOB biedriem un citiem interesentiem informēt par zināmām ziemeļu gulbju ligzdošanas vietām. Ja esat jau snieguši šādas ziņas ligzdojošo putnu atlanta projekta ietvaros, nav jādara dubults darbs – arī šī informācija tiks apkopota.

Ziņojumos lūgums norādīt ligzdošanas vietas nosaukumu (rajons, pagasts, ūdenstilpes nosaukums), datumu (gadu), ligzdas atrašanās vietu (vēlams to atzīmēt pievienotā shēmā), mazuļu skaitu un citu informāciju neatkarīgi no novērošanas gada.

Šādu informāciju lūdzam nosūtīt Latvijas Ornitoloģijas biedrībai – a.k. 1010, Rīgā, LV-1050; e-pasts putni@lob.lv; tālrunis 7221580 vai fakss 7603100. Papildu informāciju meklējiet LOB interneta lapā www.lob.lv.

Literatūra

  • Baumanis J. 1975. Ziemeļu gulbja (Cygnus cygnus L.) ligzdošana Latvijā. – Zooloģijas muzeja raksti 12: 79–81.
  • BirdLife International 2004. Birds in Europe: population estimates, trends and conservation status. Cambridge, UK: BirdLife International. (BirdLife Conservation Series No. 12).
  • Brazil M. 2003. The Whooper Swan. London: T&AD Poyser.
  • Haapanen A. 1991. Whooper Swan Cygnus Cygnus population dynamics in Finland. – Wildfowl Suppl. 1: 137–141.
  • LOB 1999. Latvijas ūdeņu putni. Rīga: LOB.
  • Račinskis E. 2004. Eiropas Savienības nozīmes putniem nozīmīgās vietas Latvijā. Rīga: LOB.