Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Gada putns
 

Lielais ķīris – gada putns 2002 (Larus ridibundus)

Raksta autors: Jānis Vīksne
Publicēts:
"Putni dabā" 12.1 numurā

Žurnāla lasītāji droši vien būs ievērojuši, ka būt par gada putnu nav nekas labs. Tas nozīmē, ka ar šādi “pagodināto” sugu notiek kas nelāgs – bija parasts putns un pēkšņi jāsāk raizēties par tā turpmāko likteni. Lielā ķīra gadījums gluži tāds gan nav – sugai izmiršana nedraud, arī no Latvijas ligzdojošo putnu saraksta tās svītrošana nav gaidāma. Bet labāk par visu pēc kārtas.

Foto: Jānis VīksnePēdējo 60 gadu laikā šī suga Latvijā piedzīvojusi 11-kārtēju skaita pieaugumu no apmēram 10 000 pāriem 30.- 40. gadu mijā līdz 110 000 pāru 1986. gadā un vēl 90. gadu pašā sākumā. Dažviet skaita pieaugums bija pat vēl lielāks – piemēram, Engures ezerā, kur 40. gadu nogalē ligzdoja ap 200 pāru, 1986. gadā tika uzskaitīti 34 000 pāru, tātad skaits pieauga 170 reizes. Parādījās jaunas, iespaidīgas kolonijas vietās, kur šo putnu agrāk nebija. Piemēram, Daugavgrīvā 1979. gadā ligzdoja ap 7500 pāru lielo ķīru, Vecdaugavā 1992. gadā – 9000 pāru, utt. Iespaidīgs lielo ķīru skaits tika konstatēts arī dažās tradicionālajās ligzdošanas vietās – Babītes ezerā 1978. gadā ligzdoja 28 000 pāru, Liepājas ezerā 1986. gadā - 25 000.

Lielo ķīru skaita pieaugumam izskaidrojumu rast bija viegli.

Pirmkārt, šīs sugas skaita pieaugumu ļoti veicināja putnu uzvedības maiņa, aizvien biežāk izmantojot cilvēka radītas barošanās iespējas. Pirmsākumi šādām pārmaiņām bija vērojami jau sen, kad mežu vietā aizvien lielākās platībās parādījās lauksaimniecības zemes. Noganītas pļavas ligzdošanas vietu tuvumā radīja labākus apstākļus zālē mītošo bezmugurkaulnieku uzlasīšanai. Jau sen lielie ķīri bija atskārtuši, ka staigāšana aiz arkla paver iespējas piekļūt citādi nepieejamajiem augsnes bezmugurkaulniekiem. Pēc Bruno Bērziņa novērojumiem, ap 1940. gadu Rīgas apkārtnē ligzdojošajiem ķīriem parādījusies jauna uzvedības iezīme – tie sākuši ļoti interesēties par Jūrmalas dzelzceļa stacijās atrodamajiem “piknika pārpalikumiem”. Atziņa, ka vajag tik grozīties cilvēku tuvumā un tad kaut ko ēdamu noteikti izdosies atrast, lielo ķīru “tautā” pēckara gados izplatījās aizvien plašāk. Gan ziemošanas, gan ligzdošanas vietās aizvien izplatītāka kļuva barošanās izgāztuvēs, kas, domājams, samazināja lielo ķīru mirstību, īpaši ziemošanas laikā. Tepat Latvijā par būtisku faktoru kļuva intensīvā zveja Rīgas līcī un sociālistiskā attieksme pret nozvejotajām zivīm – tās ķīriem bija pieejamas zvejas vietās un uz kuģiem, jo pārsvarā nepārsegtas ilgi stāvēja ostās un zivju pārstrādes uzņēmumos. Izcilas barības ieguves vietas bija arī kažokzvēru fermas, kur zvēru neapēstā barība tika vienkārši mesta zemē un kļuva pieejama lielo ķīru tūkstošiem. No 60.-70. gadiem daudziem atmiņā būs palikusi ķīru klātbūtne Rīgas centrāltirgū, to interese par atkritumu tvertnēm starp daudzstāvu mājām, kā arī par balkonos un uz palodzēm izliktajiem pārtikas produktiem. Tādējādi pielāgošanās dzīvei cilvēka radītos apstākļos (sinantropizācija) sugai nodrošināja augstu izdzīvotību, jo barību bija iespējams iegūt arī ilgstoši nelabvēlīgos laika apstākļos (aukstums, lietus, spēcīgs vējš), kad dabīgo barību noķert grūti. Bez pieejas cilvēka radītai (antropogēnai) barībai zema gaisa temperatūra un ilgstošs lietus var izraisīt jauno putnu masveida mirstību.

Otrs apstāklis, kas veicināja lielo ķīru skaita pieaugumu Latvijā, bija dabas aizsardzības statusa piešķiršana vairākām nozīmīgām ligzdošanas vietām. Tādējādi tika ierobežota cilvēku klātbūtne un traucējumi kolonijās ligzdošanas periodā, kā arī tolaik populārā olu vākšana.

Bet 1992. gadā ievērojām, ka ar lielo ķīri vietām tomēr notiek kas nelāgs. Piemēram, Engures ezerā izdevās uzskaitīt tikai 22 000 pāru vēl nupat bijušo 34 000 vietā. 1994. gadā, kad mēģinājām tikt skaidrībā, cik tad īsti lielo ķīru vēl atlicis valstī, nācās secināt, ka to skaits nepārsniedz 40 000 pāru. Skaita samazināšanās visvairāk bija skārusi tieši piejūras ezerus, kur ligzdojošajiem ķīriem barības ieguves iespējas bija mainījušās visvairāk – pēc zvejas flotes un zivju pārstrādes uzņēmumu privatizācijas zivis bez pārsega ostās un konservu fabrikās nebija atrodamas. Arī kažokzvēru fermās bija notikušas ķīriem nelabvēlīgas pārmaiņas – daža slēgta, citās mazāks zvēru un barošanas reižu skaits.

Foto: Jānis VīksneBija sagaidāms, ka lielo ķīru skaits stabilizēsies atbilstoši jaunajiem barošanās apstākļiem, taču tas nenotika, vismaz ne tik ātri, kā bija gaidīts. Kā liecina mūsu novērojumi Kaņiera un Engures ezeros, nozīmīgs bija kļuvis vēl kāds ķīriem nelabvēlīgs faktors – Amerikas ūdeles skaita pieaugums. Šis svešzemju plēsējs Engures ezerā parādījās 70. gados, tā skaits auga un 90. gados tā darbības augļus varēja izjust visā pilnībā. Lielie ķīri pamet koloniju vietas, kur ieviesusies ūdele, un pārceļas dzīvot citur vai arī vispār pazūd no ezera.

Iespējamo lielā ķīra skaita samazināšanās cēloņu vidū vēl minamas augāja izmaiņas to tradicionālajās ligzdošanas vietās - ar pļavu augāju klātu salu aizaugšana ar krūmiem un virsūdens augāja slīkšņu saplūšana lielos masīvos, niedrēm pārņemot kādreizējās vilkvālīšu un bebrukārkliņu audzes.

Visi minētie lielā ķīra skaita samazināšanās cēloņi ir vairāk vai mazāk lokāli. Tomēr tie nevar izskaidrot kādu šīs sugas populāciju samazināšanās īpatnību. Proti, pēc ķīru “buma” 50.- 60. gados, Rietumeiropā un Skandināvijā sākās sugas skaita samazināšanās, kas pamazām “vēlās” uz austrumiem. Šobrīd tā jau sasniegusi Krievijas Eiropas daļas centrālos apgabalus. Domāju, ka šī samazināšanās “viļņa” skaidrojums varētu būt meklējams ziemošanas vietās. Gredzenošanas dati liecina, ka ap Ziemeļjūru ligzdojošie lielie ķīri turpat arī ziemo, savukārt Krievijas Eiropas daļas vidienē ligzdojošie putni ziemo pārsvarā Vidusjūras baseinā. Latvijas ķīru ziemošanas apgabals ietver gan Ziemeļjūras piekrasti, gan Centrāleiropas apgabalus, gan arī Vidusjūru. Atslēga ķīru skaita samazināšanās skaidrojumam varētu būt pāreja no atklātām izgāztuvēm uz slēgtām to pārstrādes rūpnīcām. Šis process sākās attīstītajās Ziemeļjūras dienvidu piekrastes zemēs, bet vēlāk bija vērojams arī Vidusjūras ziemeļu krasta zemēs.

Škietami viss ir skaidrs, lai arī tikko aprakstītais skaidrojums par ķīru skaita lejupslīdes saistību ar atklāto izgāztuvju likvidēšanu ir tikai hipotēzes līmenī. Tomēr, pārrunājot “ķīru lietas” ar citiem pētniekiem no dažādām valstīm, esam nonākuši pie atzinuma, ka kaut ko mēs tomēr šai procesā neesam spējuši saskatīt un nespējam līdz galam izprast, taču mēģināt to darīt nekad nav par vēlu. Vēl jo vairāk tad, ja izpratne par lielā ķīra skaita samazināšanās cēloņiem palīdzētu atrast ceļus, kā panākt šīs sugas skaitlisku atjaunošanos vai vismaz stabilizāciju.

Var, protams, jautāt, kādēļ tas viss ir vajadzīgs. Taču te nu jāatgādina, ka vitāla lielo ķīru kolonija dod labumu ne tikai pašiem ķīriem. Tā ir signāls daudziem citiem ūdensputniem, ka šī ir droša perēšanas vieta. Ķīru kolonijās ligzdojošo pīļu skaits (g.k. cekulpīle, brūnkaklis, meža pīle, pelēkā pīle) mēdz būt pat 10-20 reižu lielāks nekā līdzīgās platībās ārpus kolonijas. Uzkrītoši biežāk nekā ārpus ķīru kolonijām tajās atrodamas cekuldūkura, ragainā dūkura un pelēkvaigu dūkura ligzdas. Tātad lielo ķīru kolonija nozīmē ievērojamu sugu daudzveidību un lielāku dažādu putnu skaitu attiecīgajā vietā. Kā liecina novērojumi Engures ezerā, lielo ķīru kolonija spēj nodrošināt vidēji ap 70% sekmīgi izvestu pīļu ligzdu. Tas ir ievērojami vairāk nekā ārpus kolonijas, kur cilvēks veic intensīvus dažādu olēdāju apkarošanas pasākumus. Tādējādi atbilde uz jautājumu, kādēļ būtu vēlama lielā ķīra skaita atjaunošanās, īsumā būtu – lai mūsu ūdeņos būtu lielāka ūdensputnu sugu dažādība, putnu būtu vairāk un to ligzdošanas sekmes augstākas.

Lai noskaidrotu pašreizējo lielā ķīra skaitu un ligzdošanas koloniju izvietojumu Latvijā, iecerēta akcija “Gada putns – 2002”. Īpaši svarīgi, ka koloniju uzskaiti tieši šogad iecerējuši veikt arī zviedru ornitologi. Tas dos iespēju salīdzināt ainu abpus Baltijas jūrai.

Uzskaitei patlaban ir ir ļoti piemērots brīdis, jo tā sakrīt ar jaunā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta veidošanu. Tad nu lūgums visiem atlanta dalībniekiem pievērst lielajam ķīrim īpašu uzmanību, neaprobežojoties tikai ar pierādītas ligzdošanas konstatēšanu vien, un par katru koloniju sniegt šādu papildus informāciju:

  • kolonijas atrašanās vieta – ezera, dīķa, karjera u.tml. nosaukums un atrašanās vieta (rajons, pagasts, koordinātes);
  • kolonijas apmeklēšanas datums/datumi;
  • ligzdojošo lielo ķīru pāru skaits (kaut vai aptuveni);
  • metode, kā novērtēts skaits (pilnīga ligzdu uzskaite; uzskaite vienā kolonijas daļā, pēc tam attiecīgi aprēķinot ligzdu daudzumu visā kolonijas platībā; novērtēts pēc gaisā pacelto putnu skaita);
  • citas kolonijā ligzdojošās kaijveidīgo putnu sugas un to pāru skaits (precīzi vai aptuveni);
  • kolonijas vietas raksturojums (cieta sala, pasausa slīkšņa; kolonijas augājs – skrajas niedres, vilkvālītes u.tml.);
  • kolonijas fenoloģiskais stāvoklis apmeklējuma laikā (ligzdās svaigas olas vai nepilni dējumi, dažās ligzdās izšķīlušies mazuļi, mazuļi vairākumā ligzdu, pirmie jaunputni jau lido u.tml.);
  • ziņas, kas liecina par kādu plēsēja darbību vai cilvēku radītiem traucējumiem;
  • ja zināms, no kura gada (kaut vai aptuveni) lielie ķīri šeit ligzdo.

Aicinām arī tos, kuri nav iesaistījušies atlanta projektā, dalīties savās zināšanās par lielo ķīri Latvijā. Ja zināt, kur tas kādreiz ligzdoja, bet tagad vairs neligzdo, ja vienkārši esat dzirdējis par kādu koloniju, taču Jums nav laika pašam to apmeklēt. Ja vasarā (maijā, jūnijā) esat redzējis lielos ķīrus lielā skaitā barojamies kādā zvēru fermā, izgāztuvē vai citur, kur iespējams iegūt ko ēšanai noderīgu. Arī šīs ziņas var palīdzēt noskaidrot kādas agrāk nezināmas kolonijas atrašanās vietu. ja Jums pašam nav iespēju šogad par to pārliecināties.

Ziņas par lielo ķīri – Latvijas gada putnu 2002 – ar pateicību tiks gaidītas

LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijā

Miera iela 3, Salaspils

LV-2169

e-pasts: ornlab@latnet.lv

tel. 7945437; 7945393

Jo ātrāk ziņu saņemsim, jo labāk. Īpaši, ja tik vien zināms, ka ezerā “x” kādreiz bijusi kolonija. Šādā gadījumā varēsim paspēt ieplānot šīs vietas savlaicīgu apmeklējumu, ja pašam ziņotājam šādas iespējas nav.

Izmantotā literatūra

  1. Bērziņš B. 1946. Nagot om Lettlands masfaglar. – Var Fagelvarld. 5(3): 119 – 125.
  2. Mihelsons H. 1960. Engures ezera putnu fauna. – Latvijas putnu dzīve. LPSR ZA izdevn. Rīga: 5-44.