Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Aktualitātes
 

Vai niedru lijas ir pīļu ienaidnieks Nr. 1?

Atsaucoties uz „Latvijas Avīzē” šī gada 26. jūlijā publicēto rakstu „Pīļu ienaidnieks niedru lija”, kas uzsver, ka galvenais iemesls pīļu skaita sarukšanai mūsu valstī ir niedru lijas un iesaka ierobežot šo aizsargājamo putnu skaitu un izplatību, turklāt norāda, ka pīļu skaita samazināšanā vainojami arī ziemeļu gulbji, prof., Dr. biol. Jānis Vīksne sniedz savus komentārus šiem apgalvojumiem.

„Rakstīt mani rosināja 26.07. “Latvijas Avīzē” publicētais A. Jermaka raksts “Pīļu ienaidnieks niedru lija”, kurā atreferēts kandavnieka Imanta Āboltiņa redakcijai telefoniski pavēstītais par viņa atklātajiem pīļu skaita samazināšanās cēloņiem. Tā kā mūža garumā esmu strādājis, pētot ūdensputnu ekoloģiju, tostarp plēsēju – upuru attiecības mitrāju ekosistēmās, un tāpat kā Āboltiņa kungs esmu mednieks, uzskatu par pienākumu minēto rakstu nedaudz pakomentēt.

Ja runājam par vispārējiem ūdensputnu skaita samazināšanās cēloņiem, šai jautājumā pasaulē valda pilnīga vienprātība – tā ir šo putnu dzīves vietu iznīcināšana un sagandēšana. Baisi domāt, cik ūdensputniem vitāli svarīgu ligzdošanas, spalvu maiņas, ceļošanas apstājas un ziemošanas vietu pēdējos 150 gados iznīcināts, nosusinot un appludinot, cik putnu iet bojā naftas avārijās un citu, nebūt ne speciāli pret putniem vērstu cilvēka aktivitāšu rezultātā. Taču putnus ietekmē ne tikai šādi globāli procesi, bet arī mūsu tiešā tuvumā notiekošais. Tāpēc patīkami, ka mednieki uz saviem medību objektiem skatās ne tikai gar bises stobru, bet arī ārpus medību sezonas, cenšoties izprast, kas tiem nāk par labu, kas par ļaunu. Diemžēl ar skatīšanos vien palaikam ir par maz, lai izprastu dabā notiekošo un konstatētu cēloņus. Daži piemēri teiktā ilustrācijai.

Lauča agresivitāte, kas reizēm vērojama pret tā ligzdas teritorijā nolaidušos meža pīli, 20. gs. 20.-50. gados kalpoja par pamatu uzskatam, ka lauču klātbūtne ir cēlonis pīļu skaita samazināšanai. P.Blūma un J.Baumaņa pētījumi pierādīja, ka tā gluži nav. Ļoti bieži tā paša agresīvā lauču tēviņa ligzdas tiešā tuvumā, dažu metru attālumā, sekmīgi ligzdo arī pīle, un ligzdu uzskaites nedeva pamatu apgalvot, ka lauču skaitam samazinoties, pīļu kļūtu vairāk.

Vērojot, kā lielais ķīris uzpikē viņa ligzdas teritoriju šķērsojošai pīlei vai tikko izvestam pīļu perējumam (un varbūt pat nogalē kādu pīlēnu), kāds Babītes ezera laivu bāzes darbinieks 70. gados bija tādā mērā pārliecināts, ka visas pīļu nelaimes slēpjas lielajā ķīrī, ka bija pasācis spriest tiem “ātru un taisnu tiesu” – šaut lielos ķīrus vasarā ligzdošanas laikā. Aplamāku secinājumu grūti iedomāties! Mūsu pusgadsimtu ilgie pētījumi liecina, ka lielo ķīru kolonijās ligzdojošo pīļu ir 10-20 reizes vairāk, nekā līdzīgās platībās ārpus kolonijas, pie tam ligzdošanas sekmes kolonijās pirms Amerikas ūdeles ieviešanās pīlēm bija ap 80% - turpat vai divas reizes augstākas nekā ārpus kolonijas.

Vēl šodien Liepājas ezerā mednieku vidū ir izplatīts uzskats, ka paugurknābja gulbji ir vainīgi pie tā, ka pīļu kļūst mazāk. Ja tā, tad kā gan izskaidrot ligzdojošo pīļu skaita stabilitāti Kaņiera ezerā? Tur gulbju blīvums nav mazāks vai pat lielāks kā Liepājā, un pīles bieži vien ligzdo dažus metrus no gulbja ligzdas. I. Āboltiņa kunga telefonvēstījumā “Latvijas Avīzei” minēts arī ziemeļu gulbis, kurš esot agresīvāks nekā paugurknābja gulbis, kā arī samazinot pīļu barības bāzi. Jā, ir agresīvāks, bet tas nu izpaužas vienīgi pret paugurknābja gulbi, ar kuru tiešām var būt barības konkurenti. Bet ne ar pīlēm.

Un visbeidzot – par niedru liju, kuru I.Āboltiņa kungs uzskata par visa ļaunuma sakni, un kuras skaitu un izplatību iesaka ierobežot. Niedru lijas skaits Eiropā vēl 60. gados samazinājās, galvenokārt piemērota ligzdošanas biotopa – lielu niedrāju – izzušanas dēļ. Suga tika iekļauta dažāda ranga aizsargājamo putnu sarakstos, tostarp arī Eiropas Savienības Putnu direktīvā. Taču, jau sākot ar 70. gadiem, šis putns daudzviet, arī Latvijā, sāka ligzdot aizvien mazākos niedru aizaugumos un medīt ne tikai aizaugumiem bagātos ūdeņos, bet arī lauksaimniecības zemēs. Tādējādi tika iegūta jauna piemērota dzīves telpa un katrā ziņā izzušana sugai vairs nedraud. Vismaz Eiropā tās skaits 90. gadu beigās gandrīz visur bija stabils vai pieaugošs.

Niedru liju ietekme uz ūdensputniem nav vērtējama viennozīmīgi. Lielajos piejūras ezeros, kā, piemēram, Engurē, niedru lija dažu gadu var kļūt par galveno pīļu ligzdu postītāju, galvenokārt sakarā ar caurceļojošo, dzimumgatavību nesasniegušo īpatņu apstāju ar barību ļoti bagātā ezerā. Piebildīsim, ka, postot ligzdu, niedru lija izēd tikai olas. Perējošās mātītes bojāeja niedru lijas dēļ, izsekojot ap 30000 pīļu ligzdu likteni pusgadsimta laikā, skaitāmi uz pirkstiem. Niedru lija var noķert pīlēnu un to arī pie izdevības dara, taču savulaik, pētot niedru lijas mazuļiem atnesto barību, Ģ.Kasparsons konstatēja, ka tikai 1,3% tajos bija pīles un 4,4% lauču, tātad medību putni kopā tikai 5,7%, kamēr visu pārējo veidoja sīko putnu mazuļi, peļveidīgie grauzēji un abinieki. Un tas – pīlēm bagātajā Engures ezerā, kur par pīlēnu un laucēnu deficītu tā kā nevajadzētu žēloties. Nav izslēgts, ka zemais medību ūdensputnu procents niedru lijas barībā minētajā pētījumā skaidrojams ar to, ka tā laikā ļoti daudz bijis ūdensžurku, un šo grauzēju skaita minimuma gados proporcija varētu būt cita. Tāpat nav izslēgts, ka viens otrs niedru liju pāris var specializēties vairāk ķert ūdensputnu mazuļus. Tomēr kopumā diez vai pīlēnu un lauču mazuļu daļa niedru lijas diētā var sasniegt dramatiskus apmērus.

Bet lielie piejūras ezeri jau nenosaka pīļu bagātību Latvijā kopumā. Lielākā daļa meža pīļu ligzdo mežos pie bebru uzpludinājumiem, purvos un lauku dīķos, kur to blīvums parasti nav liels, bet platības lielas un līdz ar to arī kopējais ligzdojošo skaits iespaidīgs. Ja pasekojam pīļu ligzdu liktenim dīķos, tad šobrīd Latvijā aina ir sekojoša: sekmīgi tiek izvesti apmēram 25% ligzdu. No atlikušajām, resp. izpostītajām, ap 70% ir Amerikas ūdeles kontā, pārējie 30% tad nu kristīgi jāsadala niedru lijas un vārnveidīgo putnu (vārna, krauklis, žagata) starpā. Arī attiecībā uz pīlēnu medīšanu dīķos niedru lija diezin vai būs tik vainīga. Jo dīķos ligzdojošās niedru lijas redzamas pa lielākai daļai barojoties virs apkārtējām pļavām un laukiem. Tāpēc nav pamata domāt, ka medījamo putnu mazuļu procents to barībā būs lielāks, kā tika konstatēts Engurē.

Piekrītu, ka pašreizējais niedru lijas statuss – pilnīgs aizliegums tās skaita ierobežošanai – īsti neatbilst tās populācijas stāvoklim, un dažos gadījumos var rasties vēlme to apkarot. Taču esam Eiropas savienībā un respektēsim tās prasības, kas atspoguļotas arī mūsu likumdošanā. Bet, ja nu esam norūpējušies par pīļu ligzdošanas sekmēm, īpaši niedru lijas izēstajiem dējumiem, lietderīgāk vairāk vērības veltīt virs ūdens paceltajām pīļu mākslīgajām ligzdvietām – ja tās pareizi izgatavotas un izliktas, ne Amerikas ūdele, ne niedru lija dējumam klāt netiek. Tiesa, katrā konkrētā vietā pīlēm šajās ligzdvietās ligzdot jāiemācās, un var paiet daži gadi, līdz šī māka gūst pietiekoši plašu izplatību.

Bet vispār – lai saprastu dabā notiekošo, tā ir jāpēta. Patiesība ne vienmēr guļ virspusē un ir viegli ieraugāma.”

 

Jānis Vīksne
Prof., Dr.biol.