Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Aktualitātes
 

Ūdensstrazdi 2008

Šogad ūdensstrazdu ekspedīcija izvērtās ļoti veiksmīga. Satiekamies svētdienas, 27. janvāra, rītā autobusā pie Rīgas Latviešu biedrības nama un drīz vien dodamies ceļā Tukuma virzienā. Mūsu pirmā pieturvieta ir Skujupīte pie Smārdes - Čaukciema ceļa. Šeit ūdensstrazdi nav meklēti kopš 1996. gada, tāpēc rezultātu grūti paredzēt. Tomēr mēģinājums attaisnojas - upe jau no busiņa loga izskatās ļoti cerīga.

Paņēmam visu, kas vajadzīgs, un dodamies līdz caurtekai zem ceļa. Šeit gandrīz visi vienlaicīgi sadzirdam ūdensstrazda saucienu, un uzreiz arī ieraugam putnu, kurš, pārlidojis ceļu, nolaižas upē lejpus ceļam.

Ūdensstrazdu ekspedīcijas dalībnieki uz Skujupītes tilta. Foto: E. Dzenis

Situācija, kāda bieži negadās... Nopriecājamies un kārtīgi apskatam putnu. Gredzenu neredz. Kāpjam lejā pie upes, ūdensstrazds palido mazliet tālāk uz leju, un es meklēju nazi un gatavoju tīkla kokus.

Pēc brīža koki ir sagatavoti, un drīz arī uzvilkts tīkls. Arnis aiziet putnu dzīt, taču iekuļas nepatīkamā upes attekā. Pēc brīža putnu meklēt eju es, un ātri vien arī viņu atrodu. Putnu izbiedēju, viņš aizlido, es steidzos pie tīkla, un - jā - putns ir tīklā. Pēdējie lielie soļi, kuru laikā dabūju kārtīgu ūdens šalti uz biksēm, un putns ir man rokās.

Kārta putna gredzenošanai. Daži no dalībniekiem to redz pirmoreiz. Man par lielu pārsteigumu, klāt ir arī busiņa šoferis. Tik daudzu skatītāju priekšā putnu gredzenoju pirmoreiz, tāpēc ir neliels satraukums, vai visu izdarīšu pareizi. Tomēr viss izdodas precīzi - putns tiek apgredzenots, izmēru viņam spārnu un trešo lidspalvu, kas ļauj noteikt putna dzimumu un nosveru viņu - pēc tā var spriest, cik putnam šeit labi iet. Visbeidzot pēc spārna primārajām segspalvām nosakam putna vecumu - šis ir vecais putns, dzimis pirms pagājušās vasaras. Nofotografējam putnu un palaižam pa straumi uz augšu.

Apskatu upes caurteku, un secinu, ka šeit, visticamāk, putns arī nakšņo. Turpinājumā ejam gar upi uz leju, uz Slocenes pusi. Ceļā satiekam vairākus dižraibos un vidējos dzeņus, kas uzvedas ļoti skaļi un lidinās virs koku galiem. Ir skaidrs, ka viņiem galvā jau ir pavasaris, arī laika apstākļi šodien ir ļoti pavasarīgi. Vēl pēc brīža dzirdam vienu no dižraibajiem dzeņiem bungojam.

Jo tuvāk Slocenei ejam, jo nepiemērotāka ūdensstrazdiem Skujupīte paliek. Kādā vietā pieņemu lēmumu, ka tālāk iet vairs nav jēgas, un mēs griežamies atpakaļ un cauri mežam ejam atpakaļ uz busiņu.

Šķērsojot grāvi pie Skujupītes. Foto: E. Dzenis

Tīkla kokus paņemam līdz, un pabraucam pāris kilometrus, līdz "Valguma pasaules" vārtiem. Šeit dodamies uz Sloceni. Uz viena no akmeņiem upē pamanu putna, visticamāk, ūdensstrazda mēslu. Šajā posmā apmēram pirms nedēļas ūdensstrazdu gredzenotājs Valdis Ādamsons noķēris ūdensstrazdu ar Norvēģijas gredzenu, un tas liek domāt, ka vismaz vienam putnam šeit ir jābūt. Citi, agrāki novērojumi liecina, ka šeit uzturas pat divi putni, tādēļ mēģināsim noķert otru, neapgredzenoto putnu.

Tā arī notiek. Pāris līkumus augšpus uz liela akmens ieraugam ūdensstrazdu. Putns sākumā mazliet izbīstas, un kādu brīdi vēro mūs, tad, sapratis, ka neesam bīstami, sāk baroties - no akmens metas ūdenī, ātri ir atpakaļ ar makstenes kāpuru knābī, pret akmeni sadauza tā mājiņu, un zibenīgi to notiesā.

Kamēr pārējie vēro putnu binoklī, es uzstādu tīklu. Kad tīkls ir gandrīz uzstādīts, pēkšņi no upes augšteces puses pāri mums aizlido ūdensstrazds. Jautāju skatītajiem, vai pirmais putns vēl sēž uz akmens. Atbilde ir apstiprinoša. Tas nozīmē, ka tas, kas lidoja, bija otrs putns. Augštecē viņu kāds, visticamāk, izbiedējis. Tas, ka putns lido tik lielu gabalu, liek domāt, ka tas ir minētais "norvēģis", jo tā nereti pie saskarsmes ar cilvēku mēdz darīt nesen ķerti ūdensstrazdi.

Tātad skaidrs. Darbības plāns nemainās. Jāķer putns, kas joprojām uz akmens ēd makstenes, un nav jātramda putns, kas tagad jau aizlidojis pie upes ietekas ezerā.

Tad sākas neparedzēti notikumi. Busiņa šoferis, atstājis autobusu pie dzirnavām, ir nācis gar upi uz mūsu pusi, un tagad stāv aiz līkuma, kurā uz akmens ir strazds. Viņš arī visticamāk bija tas, kurš izbiedēja otru putnu. Tāpēc ātri pabeidzu uzstādīt tīklu, un noslēpjos. Šoferim tiek padota ziņa, un viņš nāk uz mūsu pusi, dzenot putnu tīklā. Viss norit veiksmīgi līdz tīklam. Tas laikam ir par daudz nostiepts, un arī tīkla acs izmērs ir mazliet par mazu ūdensstrazdam - putns tīklā neiepinas, bet tikai atsitas pret tīklu, un aizlido atpakaļ.

Pēc vairākiem mēģinājumiem un tīkla pārlikšanas putns ir man rokās. Apgredzenojam putnu un palaižam. Pēc tam ejam gar upi līdz vietai, kur sākas vējgāze, un tad pa taku laukā uz ceļa un uz busiņu, jo viss cerīgais posms ir noiets, un vairāk putnu šeit nav.

Turpinājumā aizbraucam līdz Slocenes dzirnavām Milzkalnē, apskatam Viesatas upi, Bikstupi Jaunpilī, un noslēgumā piestājam pie HES Anneniekos uz Bērzes upes. Šeit esam jau krēslā, un nevienu ūdensstrazdu neredzam, tomēr, iespējams, ka putni šeit ir, tikai - jau saposušies uz nakšņošanu.

Krēslā pie Bērzes upes Anneniekos. Foto: E. Dzenis

Tad jau klāt ir vakars, seko ceļš līdz Rīgai, kurā laikā miegs uznāk visiem ekspedīcijas dalībniekiem, tikai šoferis mierīgi stūrē. Esam Rīgā. Visi ir apmierināti, un šķiramies ar vārdiem - līdz nākamajam gadam... Paldies ekspedīcijas dalībniekiem - Ievai Kļaviņai, Ilzei Kļavinskai, Austrim Krastiņam, Arnim Dimperānam, Ansim un Zaigai Zvirbuļiem!

 

Edgars Dzenis