Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
           

 

Jūras PNV ceļā uz aizsardzību

 

Antra Stīpniece

 

BirdLife International projekta "Baltijas jūra" (1998–2000) rezultātā 2000. gadā Latvijas putniem nozīmīgo vietu (PNV) sarakstā pirmo reizi parādījās septiņas jūras ūdeņos meklējamas vietas (Račinskis, Stīpniece 2000; Skov et al. 2000). Tomēr, kā zinām, PNV gods ir tikai gods – dabas vērtību atspoguļojums. Tikai pasakās pietiek kalnu vai ezeru nosaukt vārdā, un tas pats uzbrauc virszemē vai atrod sev mājvietu.

Melnais alks Cepphus grylle 2008. gada janvārī. Foto: M. Strazds / putnubildes.lv

Tas, ka daļa šo PNV (pilnībā vai kāds to stūrītis) jau ietilpst esošo piekrastes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežās, nenodrošina to pilnvērtīgu aizsardzību, jo teritorijas individuālie aizsardzības noteikumi lielākoties aprobežojas tikai ar sauszemes daļā veikto darbību ietekmēšanu un arī pašas robežas nereti ir izvēlētas bez pienācīgas dabas vērtību izpētes ("Kaimiņiem ir jūras daļa līdz 10 m izobatai? Pieliekam šai arī!..."). Tomēr saimnieciskā darbība jūrā kļūst arvien intensīvāka un daudzveidīgāka (iespējas vēja enerģētikai, derīgo izrakteņu ieguvei, transporta attīstība un tai nepieciešamo ostu un tiltu būve). Līdz ar to arvien svarīgāk ir laikus un pietiekamā apjomā pasargāt dabas vērtības, jo, lai gan visas valstis grib minētos labumus, arī Eiropas Putnu Direktīvu un zem Bonnas Konvencijas liktos parakstus neviens nav atcēlis. Tāpēc Eiropas Komisija uzdevusi visām Eiropas Savienības dalībvalstīm līdz šā gada beigām izveidot jūras aizsargājamās teritorijas vai vismaz sniegt detalizētu plānu, kā tas tiks paveikts tuvākajos gados.

Un tā kopš 2005. gada rudens LOB kā viens no 19 partneriem piedalās ES LIFE-Daba programmas finansētā projektā "Jūras aizsargājamās teritorijas Baltijas jūras austrumu daļā" (www.balticseaportal.net). Projekta laikā paredzēts pārbaudīt dabas vērtību stāvokli vietās, kur jau iepriekš atrasts kas labs vai par aizsargājamu biotopu klātbūtni liecina dati par grunts un straumju raksturu, noteikt jauno aizsargājamo teritoriju robežas un divām no tām izstrādāt arī dabas aizsardzības plānus. Projekta teritorijas lielā mērā sakrita ar līdzšinējām PNV, jo putni jau tukšā vietā nedzīvos – tie uzturas tur, kur ir pietiekami barības.

 

Metodes

Uzskaites no kuģa

Projekta putnu inventarizācijas daļa sākās ar metožu atkārtošanu un vienādošanu apmācības seminārā 2005. gada rudenī. Tas bija īpaši svarīgi, jo iegūtos rezultātus bija paredzēts izmantot arī visas Baltijas jūras ziemojošo ūdensputnu populāciju stāvokļa novērtēšanai (projekts SOWBAS, http://sowbas.dhigroup.com/index.html). Uzskaitēm nepieciešams pietiekami augsts un stabils kuģis ar vienmērīgu gaitu. Laimīgā kārtā tāds ir Latvijas Jūras spēku krasta apsardzes dienesta kuģis A90 VARONIS. Izvirzījumi abās stūres mājas pusēs likās radīti tieši tam, lai ornitologi tur novietotu soliņu un no 8 m augstuma pārlūkotu jūru. 300 m joslā gar kuģa kursu tika reģistrēti visi uz ūdens redzamie putni, papildus vēl novērtējot precīzāku atrašanās vietu – 0–50, 50–100, 100–200 vai 200–300 metrus no kursa. Lidojošie putni tālākiem aprēķiniem izmantojami tikai tad, ja tie redzēti virs uzskaites joslas, tāpēc lidojošo putnu reģistrācijas biežums mainījās atkarībā no redzamības un kuģa ātruma. Uzskaites rezultātā iegūstam ziņas par putnu sugām un skaitu vienā km2.

Pēc pirmajām uzskaitēm visi dalībnieki bija kā spārnos (Matrozis 2007), bet, pienākot rudenim, eiforija noplaka. Visu projekta teritoriju apsekošanai nepieciešamas vismaz 10 kuģa dienas, bet tik ilgs rāms laiks vienlaikus ar no citiem darbiem brīvu VARONI rudenī un ziemā izrādījās kaut kas neiespējams. Tā rezultātā PNV Nida–Pape un Bezimjannij sēklis Irbes šauruma rietumu daļā apmeklēti tikai pavasaros un vasarās un arī Akmeņraga apkārtnei trūkst ziņu par rudeņu un 2008. gada ziemas putnu izplatību.

 

Putnu skaitītāju komanda uz kuģa A90 VARONIS 2006. gada pavasarī. No kreisās: R. Matrozis, A. Kuročkins, A. Vaiders, A. Kūs (A. Kuus), A. Bušs, A. Stīpniece, M. Martinsons (M. Martinson). Foto: R. Matrozis

 

A. Kuročkins, nosakot putna attālumu no kuģa kursa. Foto: A. Stīpniece

 

Kuģis A90 VARONIS. Foto: S. Strāķe

 

Uzskaites no krasta un lidmašīnas

Arī aizvadīto triju gadu ziemojošo ūdensputnu uzskaites janvārī bija šā projekta sastāvdaļa. Jūras piekrastes maršrutu sīkākais dalījums 1 km garos posmos sarežģīja dzīvi dalībniekiem, bet deva datus par putnu biezību šajā dziļuma zonā un kopā ar kuģa maršrutiem ļāva precīzāk aprēķināt sugas kopskaitu. Arī vairākums gaigalu spalvu maiņas vietu vasarā tika pārbaudītas no krasta. Tāpat projekta partneris Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde atļāva pievienoties piesārņojuma kontroles lidojumos vai pat skaitīt gaigalas un ziemotājus patstāvīgi bez inspektoru klātbūtnes.

 

ĪADT robežu noteikšana

Pēc tam, kad programmā SURFER veikta interpolācija no atsevišķiem punktiem ar zināmu putnu biezību uz putnu skaitu apdzīvotajā rajonā, nākamais jautājums bija – vai šis skaits ir nozīmīgs. Liela daļa BirdLife ieteikto kritēriju izmanto bioģeogrāfiskās populācijas 1% lielumu (skat. Račinskis, Stīpniece 2000: 14–22). Savukārt ūdensputnu populāciju lieluma novērtējumus, balstoties uz jaunākajiem pieejamajiem datiem, regulāri atjauno Wetlands International, un šobrīd izmantojams jau ceturtais rokasgrāmatas izdevums (Wetlands International 2006). Lai aizsardzībai ieteiktu patiešām putnu koncentrāciju vietas, nevis palielinātu PNV izmēru, līdz tā aizņem pusi jūras, jūras teritoriju izveidē piemērojams tā saucamais jūras aizsardzības kritērijs (Marine Conservation Criterion, MCC). Kopš pērnā gada tas nozīmē, ka putnu skaitam vietā jāpārsniedz 1% bioģeogrāfiskās populācijas, bet zemākajai biezībai jābūt vismaz četras reizes augstākai par sugas vidējo biezību reģionālajā (mūsu gadījumā – Baltijas) jūrā (Skov et al. 2007).

 

 

Rezultāti

Pēc iepriekš minētajiem "spēles noteikumiem" ĪADT robežu izvēlē piedalās gārgales, melnās un tumšās pīles, kākaulis, lielā gaura, melnais alks un mazais ķīris (1. tabula). ĪADT robežas izvēloties, tika ņemta vērā visa kritērijiem atbilstošo sugu izmantotā teritorija, kas dažām sugām pa sezonām un gadiem atšķīrās.

 

1. tabula. Atsevišķu sugu bioģeogrāfisko populāciju lielumi (pēc Wetlands International 2006) un četrkāršota vidējā biezība (īp./km2) Baltijas jūrā (pēc Durnick et al. 1994.).

Suga

1% populācijas

4D

PNV, kurās putnu skaits un biezība atbilst šiem kritērijiem
Gārgales 3000/3750 1 Rīgas līča rietumu piekraste
Tumšā pīle 10 000 12 Rīgas līča rietumu piekraste, Irbes šaurums
Melnā pīle 16 000 12 Irbes šaurums
Kākaulis 20 000 50 Rīgas līča rietumu piekraste, Irbes šaurums
Gaigala 11 500 1,64
Lielā gaura 2700 0,97 Nida-Pape
Mazais ķīris 1230 Nida-Pape, Akmeņrags, Selga uz rietumiem no Tūjas, Rīgas līča rietumu piekraste, Irbes šaurums
Lielais alks 1526 2
Melnais alks 780 0,38 Irbes šaurums

 

PNV Nida–Pape tika izveidota, tikai pamatojoties uz lielo gauru un mazo ķīru uzskaitēm no krasta. Kā izrādās, teritorija dod patvērumu mazajiem ķīriem arī tālāk no krasta, tāpēc ieteiktās ĪADT robežas ņem vērā gan lielo gauru, gan mazo ķīru, gan Latvijas Hidroekoloģijas institūta speciālistu uzkartēto zemūdens biotopu izplatību.

 

Lielās gauras Mergus merganser 2008. gada janvārī. Foto: A. Kuročkins 

 

Akmeņraga apkārtnē spalvu maiņas laikā saskaitīto gaigalu skaits ir sarucis (domājams, traucējuma rezultātā), tomēr, arī nemainīgs palicis, tas vairs neatbilstu jaunajam 1% populācijas lielumam. Abas vasaras gan pie krasta, gan tikai no kuģa aplūkojamajās vietās iespaidīgā skaitā bija sastopami mazie ķīri, un tieši to izplatība ir par pamatu ieteiktajām ĪADT robežām.

Irbes šauruma nozīmi grūti pārvērtēt – pat tikai kā "pudeles kakla" vieta (to pavasara migrācijas laikā šķērso liels skaits dienas plēsīgo putnu un dzērvju) šī pārrobežu PNV pelnījusi likumīgu aizsardzību, ko Igaunijas puse jau nodrošinājusi. Arī šā projekta laikā tika novērots starptautiski nozīmīgs kākauļu, melno un tumšo pīļu, melno alku un mazo ķīru skaits. Tā kā bija nolemts ĪADT pieteikumam izmantot tikai jaunākos datus, bet vētrainās ziemas kavēja teritoriju pārbaudīt pilnībā, ieteiktā ĪADT nesakrīt ar PNV.

 

Kākauļu Clangula hyemalis bars pie Sāremā salas, Igaunijā, 2007. gada aprīlī. Foto: A. Kuročkins

 

PNV Rīgas līča rietumu piekraste kā ostai tuva aizvēja vieta tika pārbaudīta kā plānots, un šeit uzskaišu rezultāti liek domāt par PNV robežu maiņu. Ja iepriekšējā PNV robeža aptver samērā šauru teritorijas dienvidu daļu, mūsu uzskaišu laikā tumšās pīles, gārgales, lielie alki bieži bija sastopami daudz lielākā dziļumā. Tai pat laikā tumšās pīles nereti bija arī pie krasta. Līdz ar to neskaidrs paliek iepriekšējo PNV robežu izvirzījums iepretim Mērsragam – šajā vietā mums astoņu uzskaišu laikā nozīmīgas putnu koncentrācijas sastapt neizdevās.

PNV Selga uz rietumiem no Tūjas 2000. gadā tika ieteikta, balstoties uz ziemojošo gārgaļu koncentrācijām. Gārgaļu skaits šajā teritorijā ir pat nedaudz pieaudzis, bet pieaudzis arī bioģeogrāfiskās populācijas lieluma vērtējums (Wetlands International 2006), tāpēc šīm sugām nācās izmantot kritēriju C6 – viena no labākajām vietām valstī (Latvijā tādas ir piecas; Račinskis, Stīpniece 2000: 21). Vietas robežas tik precīzi nesakrīt ar iepriekšējo PNV, jo gārgaļu izplatība atkarīga no to barības objektu bagātības, kas savukārt visaugstākā ir vietās, kur satiekas dažāda sāļuma vai temperatūras ūdens masas (Skov, Prins 2001). Vietu labprāt un lielā skaitā izmantoja arī cits šādu rajonu cienītājs – gan 2006. gada aprīļa beigās, gan 2007. gada aprīļa sākumā ieteiktās ĪADT ziemeļu daļā lielā skaitā tika novēroti mazie ķīri.

 

Brūnkakla gārgale Gavia stellata 2007. gada aprīlī. Foto: A. Kuročkins

 

Projekta laikā neizdevās pietiekami labi apsekot gaigalu spalvu maiņas vietu Svētupes grīvā. Arī aizsargājamos jūras biotopus Latvijas Hidroekoloģijas institūta hidrobiologi šeit neatrada, kaut uz ziemeļiem un dienvidiem no Svētupes grīvas tiek ieteiktas jūras ĪADT tieši zemūdens biotopu aizsardzībai. Gaigalu skaita pārbaude Rīgas līča austrumu piekrastē ir nākamās vasaras steidzamākais uzdevums.

Zilās robežas attēlā vēl ir tikai mūsu zilās sapņu līnijas. Pašlaik tiek gatavoti ĪADT pieteikumi iesniegšanai Vides ministrijā un priekšā vēl garš ceļš, lai pieteikumi kļūtu par apstiprinātām aizsargājamajām teritorijām. Turpinās darbs arī pie dabas aizsardzības plāniem teritorijām Rīgas līča rietumu piekraste un Nida–Pērkone. Viss turpinās…

 

Melno pīļu Melanitta nigra bars pie Sāremā salas, Igaunijā, 2008. gada janvārī. Foto: M. Strazds / putnubildes.lv

 

 

Pateicības

Lai zilo sapņu līniju aplūkošana būtu iespējama, ļoti daudzi no jums ieguldījuši savu laiku, darbu un mīlestību. Spītējot vējiem, ūdensputnu krasta uzskaites veica Ainārs Auniņš, Arnis Bērziņš, Ivars Brediks, Mārtiņš Briedis, Agris Celmiņš, Igors Deņisovs, Arnis Dimperāns, Dāvis Drazdovskis, Kaspars Funts, Jānis Gorobecs, Helmuts Hofmanis, Māris Jaunzemis, Māra Kazubierne, Juris Kazubiernis, Mareks Kilups, Andris Klepers, Sergejs Kosobokovs, Marita Krūze, Aleksejs Kuročkins, Jānis Ķuze, Edgars Lediņš, Ieva Mārdega, Ruslans Matrozis, Dagnis Mukāns, Laila Nartiša, Ivars Oiguss, Ilze Opermane, Otars Opermanis, Aivars Ornicāns, Evija Palāce, Mārtiņš Platacis, Edmunds Račinskis, Ģirts Razma, Maija Sidorenko, Vilnis Skuja, Vladimirs Smislovs, Andris Soms, Mareks Strazdiņš, Irisa Šmite, Mārcis Tīrums, Andris Vaiders, Vēsma Vijupe, Indra Vilciņa, Mārtiņš Vimba, Viesturs Vintulis, Arnis Zacmanis, Normunds Zeidaks. Putnus no kuģiem A90 VARONIS un K06 GAISMA skaitīja Mikus Āboliņš-Ābols, Agnis Bušs, Gaidis Grandāns, Aleksejs Kuročkins, Andrus Kūs un Mati Martinsons (Andrus Kuus un Mati Martinson, Igaunijas Ornitoloģijas biedrība), Ruslans Matrozis, Ritvars Rekmanis, Vladimis Smislovs, Māris Strazds, Andris Vaiders, Valts Kampiņš un Santa Golde. Neizsakāmu pateicību pelnījusi A90 VARONIS komanda, kas ornitologus ne tikai pacieta, bet patiesi rūpējās par mums un projekta izdošanos. Arī pilota Ojāra Ganiņa prasme un attieksme vienmēr (arī šā projekta laikā) veicinājusi labu uzskaišu izdošanos. Mums ir bezgala labi un izpalīdzīgi kaimiņi – Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde, Latvijas Hidroekoloģijas institūts un Latvijas Zivju resursu aģentūra. Paldies, ka jūs esat! Un PALDIES kaimiņiem Daugavas otrā krastā – BEF-Latvija komandai, kam bija spēks un drosme šo lielo un vajadzīgo projektu uzsākt un vadīt.

 

Literatūra

Durinck J., Skov H., Jensen F.P., Pihl S.1994. Important marine areas for wintering birds in the Baltic Sea. EU DG XI research contract no. 2242/90-09-01. Ornis Consult report 1994, 110 p.

Matrozis R. 2007. Ornitologu jūras brauciens. Vides vēstis Nr. 4(99): 38–44.

Račinskis E., Stīpniece A. 2000. Putniem starptautiski nozīmīgās vietas Latvijā. Rīga: Latvijas Ornitoloģijas biedrība,184 lpp.

Skov H., Vaitkus G., Flensted K.N., Grishanov G., Kalamees A., Kondratyev A., Leivo M., Luigujoe L., Mayr C., Rasmussen J.F., Raudonikis L., Scheller W., Sidlo P., Stipniece A., Struwe-Juhl B., Welander B. 2000. Inventory of coastal and marine Important Bird Areas in the Baltic Sea. Cambridge: BirdLife International, 287 lpp.

Skov H., Prins E. 2001. Impact of estuarine fronts on the dispersal of piscivorous birds in the German Bight. Marine Ecology Progress Series 214: 279–287.

Skov H., Durinck J., Leopold M.F., Tasker M.L. 2007. A quantitative method for evaluating the importance of marine areas for conservation of birds. Biological Conservation 136: 362–371.

Wetlands International. 2006. Waterbird Population Estimates: Fourth edition. Wetlands International, Wageningen. The Netherlands.