Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Gulbju noteikšana dabā

 

Ruslans Matrozis (teksts un foto)

 

Latvijas teritorijā ir sastopamas trīs gulbju sugas – paugurknābja gulbis Cygnus olor, ziemeļu gulbis Cygnus cygnus un mazais gulbis Cygnus columbianus bewickii.

Paugurknābja gulbis ir visplašāk pazīstamā gulbju suga, kas Latvijā sastopama visu gadu. Dažādās ūdenstilpēs (g.k. dīķos un ezeros) ligzdo līdz 800 pāru, lielākās koncentrācijas novērotas lielajos piejūras ezeros. Tā ir vispazīstamākā gulbju suga pasaulē, jo viegli vairojas nebrīvē un daudzās valstīs tiek turēta kā parku dīķu putns. Tā ir vienīgā gulbju suga, kas riesta laikā veido t.s. sirsniņas (sk. attēlu). Ķermeņa garums ir 125–155 cm, spārna garums – 53–63 cm, svars – 9–12 kg (maksimums līdz 15 kg).

 

Paugurknābja gulbis Cygnus olor

 

Paugurknābja gulbja riests

 

"Poļu" gulbja rozā kāja

Latvijā kopš 1988. gada regulāri tiek novēroti arī t.s. poļu gulbji – tie ir paugurknābja gulbji, kuriem ģenētisku īpašību dēļ arī pirmajā dzīves gadā ir balts apspalvojums un rozā kājas (labākā atšķiršanas pazīme). Citu sugu gulbjiem kājas ir tumšas.

Paugurknābja gulbja svarīga atšķiršanas pazīme izriet no šīs sugas nosaukuma – paugurs. Tas ir melnas krāsas izaugums uz gulbja knābja pamatnes. Tā izmērs var ļoti atšķirties – jaunajiem putniem tas ir neliels, bet pieaugušajiem tēviņiem var būt vairākus centimetrus augsts. Tēviņiem paugura lielums ir lielāks nekā mātītēm. Vislabākā šīs sugas atšķiršanas pazīme ir knābja sarkanā krāsa, kas dažādās intensitātēs mainās no rozā līdz tumši sarkanai. Tā ir arī viena no vizuālajām vecuma noteikšanas pazīmēm. Gulbjus to pirmajā dzīves gadā var viegli atšķirt pēc apspalvojuma – tas ir brūns (variē no viendabīgas krāsas līdz raibam apspalvojumam) un uz knābja tiem gandrīz nav paugura, bet, sākot jau ar otro dzīves vasaru, spalvas kļūst baltas, un reizēm apspalvojumā paliek tikai atsevišķi mazi tumšāku spalvu plankumi. Paugurknābja gulbji ir klusi gulbji, bet reizēm tie šņāc vai izdod rūcošas skaņas, kuras var sadzirdēt, tikai atrodoties gulbja tuvumā.

Ziemeļu gulbis – Latvijā (vairāk valsts rietumdaļā) ligzdo līdz 150 pāru, galvenokārt zivju dīķos un dažādos seklos uzplūdinājumos un dīķos. Migrācijas laikā pavasaros un rudeņos vairāki desmiti tūkstoši šo gulbju migrē pāri Latvijai. Rudenī tie lido no Igaunijas, Somijas un Krievijas ligzdošanas un spalvu maiņas vietām, pa ceļam apvienojoties baros ar Latvijas ligzdojošās populācijas putniem. Šajā laikā tie bieži uzturas lauksaimniecības zemēs un pārplūdušās upju palienēs. Daži desmiti gulbju (līdz dažiem simtiem) paliek pie mums ziemot. Ķermeņa garums ir 140–165 cm, spārna garums – 56–63 cm, svars – 8–10 kg (maksimums līdz 15 kg).

 

Ziemeļu gulbis Cygnus cygnus

 

Mazais gulbis Cygnus columbianus bewickii Latvijā neligzdo, bet apmēram 30 000 šo gulbju ik gadu migrācijas laikā šķērso Baltijas jūras austrumu krasta valstis ceļā no ligzdošanas un spalvu maiņas vietām Krievijas ziemeļos uz ziemošanas vietām rietumu Eiropā (g.k. Holandē un Anglijā) un atpakaļ. Bieži tiek novērots baros kopā ar ziemeļu gulbjiem. Ķermeņa garums ir 115–140 cm, spārns – 46–54 cm, svars – 5–6 kg (maksimums līdz 8 kg).

 

Mazais gulbis Cygnus columbianus bewickii.
Foto: M. Ričards (Mike Richards / rspb-images.com)

 

 

Pieauguša mazā gulbja galva

Gan mazais, gan ziemeļu gulbis peldot kaklu tur taisni, bet paugurknābja gulbis – izliekta “divnieka” formā.

Ziemeļu un mazajam gulbim knābjiem nav paugura un knābja krāsas ir melna un dzeltena (no gaiši līdz sulīgi dzeltenai). Ziemeļu gulbjiem knābja melnās krāsas zona sākas no knābja gala un nepārsniedz tā pusi, bet biežāk ir pat mazāka, bet mazajam gulbim melnā krāsa vienmēr to pārsniedz un reizēm ir arī lielāka. Pēc izmēra mazais gulbis ir vismazākā gulbju suga. Abas šīs sugas reti kad pielaiž cilvēkus sev tuvu, tāpēc parasti, lai tās atšķirtu, nepieciešama optika – binoklis vai teleskops. Rudeņos abu sugu gulbji bieži tiek novēroti lauksaimniecības zemēs, kur barojas ar augu daļām, kas paliek pēc lauku apstrādes, vai ar svaigi izaugušajām kultūrām, piemēram, ziemājiem. Pavasaros šie gulbji vairāk uzturas palieņu pļavās un applūdinātās lauku teritorijās. Jāatzīmē, ka paugurknābja gulbji šādos biotopos uzturas visai reti, jo tiem vairāk patīk baroties ar ūdenī augošām zālēm, tāpēc gulbji cenšas uzturēties ūdenstilpēs – dīķos, ezeros, upēs un nereti arī jūras piekrastē. Jaunos ziemeļu un mazo gulbju putnus var atšķirt pēc izmēra, ja blakus ir redzami citi, pieauguši gulbji. Apspalvojums abu sugu jaunajiem gulbjiem ir viendabīgā pelēkā krāsā, knābja krāsa ir bāli rozā un tikai otrajā dzīves vasarā kļūst dzeltena. Arī balsis šo abu sugu gulbjiem atšķiras, bet tās var atšķirt tikai pieredzējis putnu novērotājs. Dzimumu ziemeļu un mazajam gulbim vizuāli noteikt nav iespējams.

 

Pieaugušie putni, augšējā attēlā - paugurknābja gulbis, apakšējā - ziemeļu gulbis

 

Jaunie putni, augšējā attēlā - paugurknābja gulbis, apakšējā - ziemeļu gulbis

 

Jaunie putni, augšējā attēlā - paugurknābja gulbis, apakšējā - ziemeļu gulbis