Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Gaujas grīva

 

Kaspars Funts

 

Laba vieta putnu vērošanai ir Gaujas grīva. Vislabāk šo vietu apmeklēt putnu migrācijas laikā pavasarī vai rudenī, kad sugu daudzveidība ir vislielākā. Jāņem vērā apstāklis, ka pēdējos gados Gaujas grīvā un tās apkaimē notiek nekontrolēta vides un dabas degradācija, tāpēc, ja vēlaties vērot putnus, vislabāk to apmeklēt īsi pirms rītausmas, kad putnus netraucē atpūtnieki un liedaga un kāpu izbraukātāji.

 

Nokļūšana

Lai sasniegtu Gaujas grīvu no Gaujas kreisā krasta puses, kas arī ir labākā vieta, jābrauc uz Carnikavu. Braucot ar sabiedrisko transportu, visērtāk Carnikavā nokļūt ar elektrisko vilcienu (kursēšanas intervāli no Rīgas un atpakaļ aptuveni pusstunda – stunda). Ar personisko autotransportu uz Carnikavu var aizbraukt pa diviem ceļiem: pa Tallinas šoseju (A1), aiz Ādažiem nogriežoties pa kreisi uz ceļa P1 (norāde ceļmalā uz Carnikavu), vai pa autoceļu P1, braucot caur Kalngali. No Rīgas centra līdz Carnikavai aptuveni 30 km.

Uz vietas

Nonākot Carnikavā, jānogriežas (kā ar automašīnu, tā kājām ejot) Jūras ielā (krustojums pie Carnikavas Tautas nama) un pa to jābrauc vai jāiet līdz Vecgaujas vecupes tiltam. Pēc tam jānogriežas pa labi. Pēc aptuveni 300 m (pie Carnikavas notekūdeņu attīrīšanas iekārtām) krustojumā viens ceļš aiziet taisni, otrs lokā pa kreisi. Jānogriežas pa kreisi un jābrauc (tālāk ceļš met pusloku pa labi) līdz vasarnīcu kooperatīvam "Cēlāji" (ceļš no Vecgaujas vecupes tilta līdz "Cēlājiem" – aptuveni 1,7 km). Tur var atstāt automašīnu un pa ceļu gar Jūrasleju pļavām doties kājām (orientējoši – Z virzienā) uz Gaujas grīvu (pa kreisi no ceļa – jūrmalas kāpu mežs, pa labi – Jūrasleju pļavu niedrājs). Līdz grīvai ir aptuveni 2 km. Šis ceļš vietām sadalās sānceļos, lai nokļūtu uz Gaujas grīvu, krustcelēs jāturas pa labi. Ceļš iziet pie jūras vietā, kur 2001. gada 1. novembra vētrā jūra izgāza mežu (tā paliekas redzamas joprojām). Tālāk līdz grīvai var doties pa liedagu vai kāpām. No izgāztā meža līdz Gaujas grīvai aptuveni 0,5 km. Pie Gaujas grīvas starp jūru, Gauju, Jūrasleju niedrāju un jūrmalas mežiņu plešas gan augstāku, gan zemāku graudzālēm apaugušu kāpu klajums, no kurienes ērti pārlūkot apkārtni – gan jūru, gan Gaujas grīvu, gan liedagu. Gaujas grīvā gan kreisajā, gan labajā krastā, gan arī regulāri upes vidū veidojas lielākas vai mazākas (atkarībā no laika apstākļiem) smilšu sēres, kuras ērti pārskatīt no kāpām.

Variants – apmeklējot Gaujas grīvu, no "Cēlājiem" var doties austrumu virzienā līdz Gaujai un pārlūkot Jūrasleju pļavas un niedrājus, Gaujas vecupes un upes krasta dumbrājus, kas putnu ziņā vairāk saistoši varētu būt vasaras sezonā.

 

Pavasara un rudens migrācijas laikā tieši Gaujas grīvas smilšu sērēs, mitrajos krastos un zāļu puduriem un krūmiem mozaīkveidā izraibinātajos smiltājos iespējams novērot daudz migrējošo putnu sugu. Foto: K. Funts 

 

 

Sezonas un putni

Ziemā interesantākā vieta novērojumiem ir Gaujas posms aptuveni 1 km pirms ietekas jūrā, pati grīva un jūra pretī upes ietekai. Ziemā der pārlūkot arī Gauju no grīvas augšup līdz pat Carnikavas dzelzceļa tiltam, protams, ja upe nav aizsalusi vai ja tajā ir lāsmeņi. Ziemā jāievēro drošība – kaut arī ledus grīvā un tās tuvumā izskatās drošs, tas bieži vien nav tik biezs, lai izturētu cilvēka svaru. Par to ir izdevies pārliecināties pašam personīgi...

 

Arī ziemā Gaujas grīvā iespējams novērot daudz interesantu putnu sugu, sevišķi tad, kad apkārtnes ūdenstilpes aizsalušas, bet grīvā upes straumes dēļ ūdeņi ir vaļēji. Foto: K. Funts

 

Ja Gaujas grīvu apmeklē vasarā, tad lielāku uzmanību der pievērst Gaujas vecupēm kreisajā krastā, Jūrasleju pļavu niedrājam un mitrajām pļavām starp Jūrasleju niedrāju un Gauju. Ja Gaujā ir sēres, tad uz tām bieži vien var novērot dažādu sugu bridējputnus un pīles. Vasarā sevišķi svarīgi uz vietas būt jau rītausmā, jo vēlāk – priekšpusdienā un dienā – putnu vienkārši var nebūt, jo tos būs iztramdījuši atpūtnieki, vietējo iedzīvotāju brīvi apkārt skraidošie suņi, makšķernieki.

 

Skats uz upes grīvu no Gaujas kreisā krasta vasarā. Foto: K. Funts

 

Vietas degradācija

Gaujas grīva Latvijas un arī Eiropas Savienības kontekstā ir unikāla ar to, ka šī ir viena no retajām lielajām upēm, kur upes grīvā nav izbūvēta osta vai citas hidrotehniskas būves, līdz ar to upes ieteka jūrā ir dabiska. Šī ir lieliska vieta, kur sekot upes tecējuma izmaiņām, kā arī upes un jūras mijiedarbības procesiem – gultnes vietas izmaiņām, sēru uzskalošanai un noskalošanai, vētru vai, tieši otrādi, ilgstošu mazvēja periodu ietekmei uz grīvas veidošanās procesiem u.tml.

Viss iepriekš minētais šobrīd gan ir pakļauts iznīcībai – apmēram pēdējo piecu gadu laikā Gaujas grīvā un tās apkaimē ir ievērojami palielinājusies nekontrolēta antropogēnā, jo sevišķi rekreatīvā slodze.

Pirmkārt, arvien vairāk šo vietu apmeklē atpūtnieki, bieži kopā ar suņiem, kas netiek turēti pavadā. Šā iemesla dēļ Gaujas grīvā jau ir iznīcināta mazo zīriņu ligzdošanas kolonija. Nereta ir parādība, ka atpūtnieki līdz atpūtas vietai – upes grīvai gan tās labajā, gan kreisajā krastā – aizbrauc ar autotransportu, kaut arī tur tiešā tuvumā atrodas putnu ligzdošanas, atpūtas vai barošanās vietas, kurina ugunskurus, trokšņo, atstāj atkritumus. Apmeklējot Gaujas grīvu, vairākkārt šajā vietā liedaga smiltīs esmu atradis izšautas šaujamieroču čaulītes un sašautus mērķus – no jūras izskalotus koku stumbeņus.

Otrkārt, pēdējā laikā par nekontrolētu un neierobežotu parādību Gaujas grīvā, tās apkārtnes kāpās, mežos, pļavās un liedagos ir kļuvusi regulāra braukšana ar motorizētajiem transporta līdzekļiem – džipiem, kvadracikliem, krosa un enduro motocikliem, kā arī vieglo autotransportu. Šā iemesla dēļ ir izbraukāti liedagi, nobrucinātas kāpas, lielās platībās iznīcināta jutīgā pļavu, meža un kāpu zemsedze. Arī atpūtnieki bieži vien, lai līdz jūrai būtu jāiet mazāks attālums kājām, ar automašīnām brauc teju līdz jūrai, kur savus transporta līdzekļus atstāj gan mežā, gan kāpās.

Pirms Jūrasleju pļavām "Cēlāju" rajonā vajadzētu būt ceļazīmei "Iebraukt aizliegts", taču to visbiežāk neesmu tur redzējis – acīmredzot tā ir vai nu vandaļu noplēsta, vai speciāli noņemta, lai neapgrūtinātu autotransporta iebraukšanu līdz mājām, kas ar Carnikavas pašvaldības svētību pirms dažiem gadiem uzceltas kāpās Jūrasleju pļavu ziemeļu daļā. Antropogēnā slodze uz šo vietu arvien palielinās – Jūrasleju pļavās ir atļauta apbūve, netālu no grīvas tiek bagarēta Gaujas gultne, apbūves interesēs nostiprinot Gaujas kreiso krastu.

 

Gaujas bagarēšana kreisā krasta nostiprināšanai netālu no grīvas 2008. gada pavasarī. Foto: K. Funts

 

Diemžēl nedz atbildīgās institūcijas – Valsts vides dienests, Carnikavas novada pašvaldība, nedz dabas aizsardzības nevalstiskās organizācijas nespēj novērst Gaujas grīvā pret dabu vērstās nejēdzības ik dienas un daudzu gadu garumā, kas rada iznīcības draudus šai faunas, floras un biotopu daudzveidības ziņā unikālajai vietai.

 

Interesantākās sugas, ko var novērot Gaujas grīvā (pēc www.putni.lv datiem)

Pavasarī: mazais gulbis, ziemeļu gulbis, sējas zoss, baltpieres zoss, meža zoss, Kanādas zoss, baltvaigu zoss, baltvēderis, garkaklis, prīkšķe, garknābja gaura, jūras ērglis, jūras žagata, upes tārtiņš, smilšu tārtiņš, dzeltenais tārtiņš, jūras ķīvīte, ķīvīte, gaišais šņibītis, trulītis, Temminka šņibītis, parastais šņibītis, gugatnis, mērkaziņa, sloka, tumšā tilbīte, pļavu tilbīte, meža tilbīte, upes tilbīte, mazais ķīris, reņģu kaija, lielais zīriņš, cekulzīriņš, upes zīriņš, jūras zīriņš, mazais zīriņš, meža balodis, zivju dzenītis, dzeltenā cielava, akmeņčakstīte, sila strazds, kārklu ķauķis, upes ķauķis, Seivi ķauķis, bārdzīlīte, brūnā čakste, ziemas žubīte.

 

Bārdzīlīte Panurus biarmicus. Foto: A. Krusts / ak.nerealitate.lv

 

Vasarā: prīkšķe, grieze, jūras žagata, upes tārtiņš, smilšu tārtiņš, jūras ķīvīte, ķīvīte, trulītis, Temminka šņibītis, līkšņibītis, parastais šņibītis, gugatnis, mērkaziņa, pļavu tilbīte, meža tilbīte, upes tilbīte, kajaks, cekulzīriņš, upes zīriņš, jūras zīriņš, mazais zīriņš, zivju dzenītis, stepes čipste, dzeltenā cielava, sila strazds, kārklu ķauķis, upes ķauķis, Seivi ķauķis, niedru strazds, vālodze, brūnā čakste, mazais svilpis.

 

Temminka šņibītis Calidris temminckii. Foto: A. Blumbergs / birdworld.lv

 

Rudenī: mazais gulbis, ziemeļu gulbis, sējas zoss, baltpieres zoss, meža zoss, baltvēderis, prīkšķe, garknābja gaura, lielā gaura, jūras ērglis, purva piekūns, upes tārtiņš, smilšu tārtiņš, dzeltenais tārtiņš, jūras ķīvīte, ķīvīte, gaišais šņibītis, Temminka šņibītis, parastais šņibītis, gugatnis, sloka, pļavu tilbīte, lielā tilbīte, terekija (1999. g.), upes tilbīte, mazais ķīris, reņģu kaija, trīspirkstu kaija (pāris km uz DR no grīvas, 1994. g.), upes zīriņš, lielais alks, meža balodis, akmeņčakstīte, sila strazds, bārdzīlīte, ziemas žubīte, sniedze.

 

Reņģu kaija Larus fuscus. Foto: R. Matrozis

 

Ziemā: meža pīle, cekulpīle, ķerra, kākaulis, mazā gaura, lielā gaura, brūnkakla gārgale, cekuldūkuris, jūras ērglis, lielais ķīris, kajaks, melnspārnu kaija, zivjudzenītis, baltā cielava (decembris), zīdaste, lielā čakste, ķeģis, sniedze.

 

Autora adrese:

funtaputni@gmail.com 

http://kasparsfunts.googlepages.com/kasparsfunts