Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Saruna ar jauno LOB prezidentu Otaru Opermani

 

Ar Otaru Opermani 2008. gada 30. aprīlī sarunājas Agnis Bušs un Viesturs Ķerus

 

Otars Opermanis ir dzimis 1970. gadā, LOB biedrs kopš 1987. gada, pašlaik strādā Apvienoto Nāciju Organizācijas Attīstības programmā (UNDP) par projektu vadītāju.

 

AB: Kā tev radās interese par ornitoloģiju un dabu vispār?

OO: Man interese par dabu un zinātni, noslēpumu atklāšanu, domāšanu un analizēšanu ir bijusi jau ļoti sen. Dažādos laikos es gribēju kļūt par veselu virkni dažādu zinātnieku – arheologu, vēsturnieku, paleontologu. Bet tieši pie putniem noveda tas, ka tēvs man atdeva savu Tair-3 objektīvu kopā ar fotoaparātu Zenit-S. Es esmu azartisks cilvēks, un mani ļoti fascinē tas, ka es varu lavīties kaut kam klāt. Staigāšana pa mežu man bija ierasts brīvā laika pavadīšanas veids, un iespēja kaut ko nofotografēt, iegūt "trofeju", piešķīra šai nodarbei papildu jēgu. Un tā es neizbēgami nonācu līdz putniem, kuru sugu daudzveidība Latvijā nodrošina neizsmeļamu iespēju atrast un iepazīt ko jaunu mūža garumā. Man toreiz, manuprāt, bija 14 gadi.

 

VĶ: Gandrīz katram ornitologam ir kāds neformālais skolotājs, kas ir palīdzējis iepazīt putnus. Kā tas ir tev? Vai esi viens no Engures puikām?

OO: Patiesībā es neesmu īpaši komunikabls cilvēks un īpaši bērnībā tāds nebiju. Es vairāk "vārījos savā sulā" un ieguvu lielāko daļu no savas pieredzes, klejojot pa mežu un izmantojot "Baumani, Blūmu" (J. Baumanis, P. Blūms. 1972. Latvijas putni – red. piez.). Bet, protams, bez jebkādas virsvadības tu nonāc strupceļā. Es toreiz gāju Jauno biologu skolā, pat nepazīstot nevienu ornitologu, un es uzrakstīju darbu par Saulkrastu apkārtnes putniem. Biologu skolas vadītāji iedeva šo darbu Alvilam Reinbergam, kurš toreiz strādāja Latvijas Dabas muzejā. Viņam bija pulciņš, kurā iesaistījos. Ar laiku man vajadzēja kaut ko vairāk, arī Alvils to saprata un 1987. gadā iepazīstināja mani ar Jāni Baumani. Pēc 10. klases es nokļuvu Nagļos un pēc tam Papē un visu vasaru nostrādāju laboratorijā (LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorija – red. piez.). Tā ka es neesmu viens no daudzajiem Engures puikām, bet gan Baumaņa puika, bet, kā zināms, Baumaņa puikām ir savas nianses un sava kvalitāte. Man ļoti patika, kā J. Baumanis visu pasniedza, patika gan viņa skarbums, gan vēlme izpalīdzēt, savdabīgā humora izjūta. Es domāju, ka, lai gan Alvils skaitās pirmais formālais skolotājs, Jānis Baumanis mani ievirzīja šajā profesijā pēc būtības.

Otars intervijā pieminētajā laikā Nagļos. Foto no personīgā arhīva

 

Otars un Ainārs Auniņš Kolkā, vienā no pirmajiem gadiem, kad tur ierīkota LU Bioloģijas fakultātes mācību bāze. Foto no personīgā arhīva

 

Otars Saulkrastos izmēģina spēkus pūču būru ierīkošanā. Rokā meža pūces Strix aluco mazulis. Foto no personīgā arhīva

 

AB: Sāki ar Nagļiem un Papi, līdz kurienei tu esi nokļuvis šobrīd?

OO: Es esmu nokļuvis Ziemeļvidzemē. Es gan diezgan nopietni nodarbojos arī ar Engures datu apstrādi, pirms tam septiņas sezonas strādāju Engures ezerā. Laikam esmu publicējis gandrīz visu, ko es tur pats esmu sadarījis. Man atlicis vismaz viens liels raksts, kas balstās uz iepriekš savāktiem materiāliem.

 

VĶ: Par ko ir tavi pētījumi?

OO: Engurē es strādāju pie tēmas par plēsēju–upuru attiecībām, kur upuris ir pīļu ligzdas un plēsēji ir tā visa lielā buķete, kas ezerā sastopama (niedru lija, vārnveidīgie, Amerikas ūdele, jenotsuns). Šis raksts nebūs izņēmums, tas būs par to, kā mēs izmantojām ĢIS metodes, pētot pīļu ligzdu postījumu atkarību no to blīvuma iekšsugas un starpsugu griezumā. Ziemeļvidzemē es piedalos pētījumā par ķikutu un griežu skaita atkarību no dažādiem palieņu pļavu apsaimniekošanas pasākumiem. Šeit mēs vēl vācam datus. Publikācija gaidāma ne agrāk kā 2010. gadā.

 

AB: Vai darbs Ziemeļvidzemē ir tieši saistīts arī ar ANO?

OO: Jā. Šis UNDP projekts ir par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu. Šis ir ļoti plašs projekts, kas nodarbojas gandrīz ar visu iespējamo, kas saistās ar aizsargājamām dabas teritorijām. Un man nākas iedziļināties tādās man ne visai tuvās lietās kā, piemēram, sabiedriskās attiecības, informācijas sistēmas, ekoloģisko ainavu plānošana un netradicionālās saudzējošās ekonomikas attīstība. Tas ir daudz vairāk nekā bioloģija, un šā projekta džungļos es cenšos izdarīt kaut ko sakarīgu.

 

VĶ: Tagad paralēli apmaksātajam darbam tu esi uzņēmies būt par LOB prezidentu. Pastāsti, ko tu vēlies mainīt LOB darbā, kamēr esi šajā amatā?

OO: Es esmu vadījis līdzīgas struktūras kā LOB padome būtībā visos manos projektos, varbūt padomes vietā bija konkrēto ekspertu grupas, kas apsprieda dažādus jautājumus saistībā ar projektu ieviešanu. Šajos projektos budžets ir bijis pat vairākkārt lielāks nekā LOB gada budžets, līdz ar to atbildība ir bijusi lielāka. Es pieļauju, ka biedrībai varētu noderēt manas organizatoriskās prasmes. Varbūt es varētu palīdzēt atrast labāku veidu, kā konstruktīvāk strādāt.

 

VĶ: Kādu tu redzi LOB pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem?

OO: Es domāju, ka daudzos jautājumos vienkārši jāturpina pašreizējais kurss. Tas būtu visai dīvaini, ja es nāktu ar kaut ko pilnīgi jaunu. LOB ir kļuvusi par reālu NVO (nevalstisko organizāciju), kam biedri maksā un kas ir kļuvusi arī par instrumentu kā kontrolēt valdību, izmantojot BirdLife International tīklu, kā lobēt dažādus aizsardzības pasākumus. Es domāju, ka šis virziens ir neapšaubāmi jāturpina un visas sekmes jāpavairo. Es domāju, ka ideja par biedru skaita palielināšanu arī nav nekas jauns. Es jūtu, ka ir vēl vismaz tikpat daudz cilvēku kā 600 esošie biedri, kas gribētu iestāties biedrībā, nepieciešams tikai minimāls "grūdiens". Mums ļoti daudz ir mācīts par pilsonisko atbildību, bet mūsu valstī nav attīstīta ideja par pilsonisko iniciatīvu – ietekmēt procesus no apakšas uz augšu un tādā veidā panākt, ka tiek pieņemti tādi lēmumi, kādus mēs tos vēlamies.

 

VĶ: Bieži vien cilvēki uzskata, ka nevar iestāties LOB, ja slikti pazīst putnus un nav laika iesaistīties LOB rīkotajos pasākumos. Kā tu šādus cilvēkus pārliecinātu, ka ir vērts iesaistīties LOB?

OO: Jā, esmu saskāries ar pārprastu biedrības tēlu, t.i., ka tur ir ļoti labi jāpazīst putni un ka tā ir elitāra masonu organizācija, kur slepeni sveču gaismā pieņem biedrus un pēc tam dala kaut kādus mistiskus labumus. Es domāju, ka nē, biedrībai jābūt atvērtai arī cilvēkam, ka pazīst tikai zvirbuli, vārnu un žagatu. LOB būtu tas instruments, ar kura palīdzību cilvēks varētu arī augt. LOB beigu beigās var iestāties arī cilvēki, kam rūp dabas aizsardzība, kas maksā naudu un ar šo naudu palīdz veikt kādus pasākumus pat tad ja viņiem nav laika – jātaisa bizness vai jāaudzina bērni.

 

AB: Kam vajadzētu būt LOB galvenajam darbības virzienam? Vai tā būtu dabas aizsardzība, izpēte vai tie paši biedri?

OO: Es domāju, tas viss kaut kādā veidā ir prioritāte, jo viss, ko tu nosauci, ir ļoti svarīgs. Par biedriem es paskaidroju, kāpēc tas tā ir. Dabas aizsardzība arī ir tā lieta, ar ko mēs saskaramies ikdienā un ar ko mēs vēlamies padarīt pasauli labāku. Mēs bieži sakām, ka mēs vēlamies saviem bērniem atstāt tos mežus un putnus, ko pašlaik baudām paši. Taču ievērojama sabiedrības daļa Latvijā, un arī visā pasaulē, atbalsta dabas aizsardzību tikai kaimiņa zemē, bet ārkārtīgi slimīgi izturas pret ierobežojumiem, pat visniecīgākajiem, ja tas ir paša īpašumā. Kanādiešu sociologi to pat ir nosaukuši par NIMBY complex (not-in-my-backyard complex*). Nedrīkst arī tā būt, ka cilvēks, kuram nekas nepieder, nevar pieprasīt, ka kaut kas ir jāaizsargā. Mums ir jāatceras, ka ir AS "Latvijas valsts meži", kas apsaimnieko apmēram 50% Latvijas mežu, kas ir aptuveni 25% valsts teritorijas. Arī cilvēkam, kam nepieder nekas, pieder daļiņa no Latvijas valsts mežiem tik pat daudz kā atbildīgajiem "Latvijas valsts mežu" darbiniekiem.

Man liekas, neviens nevarētu teikt, ka dabas aizsardzības ir maz līdzšinējā LOB darbu sarakstā. Es pat gribētu teikt, ka tā ir dominējusi pār biedru problēmām, pilnīgi noteikti pār zinātni. Mēs būtībā nodarbojamies gandrīz tikai ar dabas aizsardzību, bet manuprāt ir diezgan plašs cilvēku loks, kam interesē tieši zinātne. Daudzi šā iemesla dēļ ir atsvešinājušies no LOB. Visbeidzot, ir lieta, ko nenosauci, bet kas aizvien biežāk veido nopietnu stūrakmeni. Tā ir putnu vērošana, kas nav ne aizsardzība, ne zinātne, kaut gan daži tā uzskata.

* - "Ne manā pagalmā" komplekss

 

VĶ: Cik es saprotu, tu uzskati, ka tas, kur mums visvairāk vajadzētu augt, ir tieši zinātne. Kā tu domā, kā mēs varētu attīstīt zinātnes virzienu LOB?

OO: Es domāju, ka šis virziens jau attīstās. Vislabākais piemērs ir parasto putnu uzskaite (ligzdojošo putnu monitorings – red. piez.), ko organizē Ainārs Auniņš. Šā pasākuma mērķis nav jau tikai uztaisīt stabiņu un katru gadu likt vienu klāt, rēķināt indeksus. Es domāju, ka šis materiāls ir tik liels, ka caur LOB arī vajadzētu aktīvāk iesaistīt kaut vai jaunatni – vidusskolēnus, studentus, vadīt bakalaura un kursa darbus, zinātniskos darbus skolēniem. Es nezinu, cik daudz tas notiek. Mēs Ziemeļvidzemē to pašlaik aktīvi darām. Arī LOB šāds pakalpojums varētu būt. Ja sastopas kāda skolēna vai studenta interese ar kādu profesionāli, kas šos datus apstrādā, šī sadarbība var būt divkārt efektīva. Ligzdojošie putni ir tikai viens piemērs. Vēl jau ir daudzas citas lietas, bet šis ir tāds, kur ir vajadzīga plaša iesaistīšanās. Bet arī šeit LOB ir jāsaprot atbildība. Tiklīdz mēs aicinām lielu cilvēku skaitu brīvprātīgi piedalīties, iesaistīties, iesūtīt datus, mums ir atbildība radīt atgriezenisko saiti cilvēkiem, kas ir strādājuši. Citādi agri vai vēlu šī interese zudīs. Tāpēc es uzstājos par atlanta drīzu izdošanu. Nu ir pēdējais brīdis kaut ko darīt, lai minimālā apjomā to visu publicētu. Cilvēki nenāks un nesūdzēsies, bet vienkārši nemaksās naudu. Varbūt ne tie fanātiķi, kas ir kodols LOB, bet tie, kas ir perifērijā, un šī atgriezeniskā saite ir ļoti svarīga visās jomās.

 

VĶ: Tu pateici, kā piesaistīt amatierus ornitologus, kā piesaistīt skolēnus, studentus, bet kā mēs varētu pārliecināt profesionālos zinātniekus, kas šaubās, vai ir vērts iesaistīties LOB?

OO: Tas atkarīgs no tā, ko viņi pēta. LOB jau tagad var pretendēt uz to, ka mums ir labākā vai otra labākā ornitoloģijas bibliotēka Latvijā. LOB var būt arī kā satikšanās vieta dažādiem speciālistiem. Jo tālāk cilvēks ir no LOB, noslēdzies savā vietējā problēmā, jo mazāk viņš zina, kas notiek apkārt.

 

AB: Atgriežoties pie dabas aizsardzības, kā tu raksturotu pašreizējo situāciju Latvijā?

OO: Mēs vienmēr varam žēloties, kritizēt. Bet es domāju, ka varbūt ne šodien, bet pirms gadiem diviem trijiem lietas bija relatīvi normālā stāvoklī, ir jau arī ārējie apstākļi, kas to ir paglābuši. Piemēram, valsts kurss uz Eiropas Savienību. Pateicoties tam, tika ieviests Natura 2000 tīkls (īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīkls – red. piez.) un arī citas direktīvas, prasības un pārskati. Tas tomēr deva milzīgu ieguldījumu dabas aizsardzībā. Protams, ka kādam mīļa var būt suga, kas nav direktīvu sarakstā un uz kuru tieši neattiecas ES prasības. Bet mani nomierināja pētījums, kuru mēs nupat publicējām kopā ar Aināru Auniņu un Edmundu Račinski, kur mēs salīdzinājām to, cik lielā mērā aizsardzības pasākumi, kurus diktēja Putnu direktīvas pirmā pielikuma saraksts, ir palīdzējuši aizsargāt arī tās sugas, kas ir Sarkanajā grāmatā, bet nav direktīvā. Secinājums bija tāds, ka šis ieguvums ir līdzīgs, ja ne augstāks tām sugām, kas nav direktīvu sarakstos, bet tikai Latvijas Sarkanajā grāmatā.

 

AB: Vai varētu uzskatīt, ka dabas aizsardzības situācija pašlaik uzlabojas?

OO: Protams, ir arī savi trūkumi. Man liekas, ka tagad lielākais izaicinājums ir dabas aizsardzība ārpus aizsargājamām teritorijām. Mums kā Austrumeiropas valstij ir ļoti daudz aizsargājamo sugu, to skaitā no ES Putnu direktīvas pirmā pielikuma, kuras nekādi nevar "iebāzt" "Natūrās" tieši tāpēc, ka tām ir dispersa izplatība un tām nepieciešamie biotopi ir plaši izplatīti. Ko darīt? Par to jādomā mums pašiem. Te jau šis tas ir – mikroliegumi, mežu atslēgas biotopi, bioloģiski vērtīgie zālāji – daži alternatīvo instrumentu iedīgļi, kas jau patlaban strādā ar lielākām vai mazākām sekmēm, bet mums jādomā vēl tālāk. Es domāju, ka tas ir arī tuvāko 50 gadu jautājums, kad Eiropas Komisijai šis jautājums sāks interesēt. Bet nevajadzētu gaidīt šādas prasības "no augšas", valstij pašai arī jārisina šī problēma. Piemēram, tas varētu būt biosfēras rezervātu tīkls, kas ir tendēts uz dabas aizsardzību ārpus stingri aizsargājamām teritorijām, kur pilsoniskā atbildība un iniciatīva eksistē un cilvēks pats savu zemi kopj priekš sevis un dabas. Tas ir lielākais izaicinājums nākotnē manā uztverē. Protams, vienmēr būs kādas sugas, kas atrodas krīzes situācijā, atrodas uz kādas lokālās izmiršanas robežas vai arī strauji samazinās un prasa neatliekamu uzmanību.

 

AB: Par tiem pašiem instrumentiem. Kas tad būtu jādara, lai LOB palielinātu politisko ietekmi?

VĶ: Vēl bez biedru skaita, kas ir pats par sevi saprotams.

OO: Uzticams tēls. Nevajadzētu biedrībai iekulties dažādos korupcijas skandālos. Tādā mazā valstī kā Latvija ir ļoti svarīga sadarbība ar BirdLife International un Eiropas Komisiju. Taču atkal, jo vairāk LOB būs biedru, jo mazāka palīdzība būs vajadzīga no ārpuses (ārzemēm).

 

AB: Mums arvien vairāk naudas ienāk, kad varētu būt tas izšķirošais brīdis, kad LOB varētu kļūt no ārvalstu palīdzības saņēmējas par palīdzības sniedzēju citām valstīm, citām biedrībām?

OO: Es, man liekas, pēc statūtiem esmu no finanšu lietām diezgan attālināta persona. Ņemot vērā tos pārskatus, ko esmu redzējis, es domāju, ka vismaz tuvākos gadus ir jāatrisina iekšējās problēmas šeit. Tas gan ļoti labi izklausās, ka mēs kļūstam par donorvalsti, bet es nezinu, vai kāda no Austrumeiropas BirdLife International partnervalstīm par tādu ir kļuvusi.

 

VĶ: Nauda ir viens līdzeklis, kā palīdzēt citiem, bet kurā brīdī mēs kā organizācija varētu kļūt par starptautiski atzītiem ekspertiem kādā jautājumā? Varbūt jau tagad esam?

OO: Lai kļūtu par starptautiski atzītiem ekspertiem, es domāju, ka drīzāk LOB var pārstāvēt indivīdi, kas varētu būt šādi eksperti. Šādi biedri jau ir atsevišķās jomās, piemēram, Uģis Bergmanis, Māris Strazds.

 

AB: No tās putnu vērošanas. Izklaides daļa. Ja tev būtu jānosauc putnu novērojums, kas tev īpaši dziļi iespiedies atmiņā...

OO: Tur jau tā lieta, ka tā putnu vērošana ir diezgan nenopietns pasākums, es uz to neizeju ar tādu atdevi, kā es to daru profesionālajā darbībā. Es to uztveru kā atpūtu, ar fotoaparātu, bez tādas piepūles, kad vairs nav skaidrs, vai tas ir darbs vai hobijs. Katrā ziņā es neiederos tajā kompānijā, kas retas sugas dēļ var šķērsot Latviju un bezgala iedziļināties dažādu pasugu noteikšanas niansēs. Neslēpšu, ka es nepazīstu putnus tik labi kā daudzi amatieri, kas primāri nodarbojas ar putnu vērošanu. Man pat nav putnu saraksta, es nevaru pateikt, cik sugas esmu redzējis.

 

AB: Varbūt tev ir bijis kāds interesants gadījums no zinātniskās daļas?

OO: Redziet, zinātnē, atšķirībā no putnu vērošanas un pat dabas aizsardzības, grūti runāt par atsevišķu interesantu gadījumu lauka apstākļos, kad n=1, jo "lielās lietas" parasti notiek kabinetā, matemātiski apstrādājot mērķtiecīgi vāktu datu apjomu. Tas notiek, kad tu strādā ar statistiskajām programmām un sāc to darīt septiņos vakarā, bet atmosties no kaut kāda transa vienos divos naktī, un nevari beigt, un gribas vēl un vēl izmēģināt dažādus variantus, un tad beigās no tiem daudzajiem akceptējamiem modeļiem izvēlies pēc dažādiem kritērijiem to vienu, divus vai trīs, ko iekļausi publikācijā. Diez ko romantiski neizklausās? Beigu beigās tas ir jāsaprot, ka tu vari daudzus gadus pavadīt, svīzdams pa mežu, laukā vai ezerā, bet, ja savāktais materiāls netiks analizēts un publicēts, tad var uzskatīt, ka šis darbs vispār nav noticis. Mums ir daudzi piemēri, kad cerības, ka kaut kad nāks jaunā paaudze un to visu apstrādās, nav attaisnojušās. Lieli darbi ir aizgājuši postā.

 

AB: Nobeidzot, ko tu novēlētu LOB biedriem?

OO: Novēlu izmantot visas sniegtās iespējas, un lai šī "slimība" ar putniem atrastu savu vietu, kādā veidā vairāk laika pavadīt pie dabas, līdz ar to kļūt atkarīgam no tās.

 

Pieredzes apmaiņa ķikutu Gallinago media pētījumos Dvorjefella (Dvorjefell) kalnos Norvēģijā centrālajā daļā. Foto no personīgā arhīva

 

Paldies Pēterim Strautiņam par palīdzību jautājumu sagatavošanā!