Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Stacionārajiem ornitoloģiskajiem pētījumiem jeb
“peldošajām mājām” Engures ezerā – 50

 

Dr. biol. Jānis Vīksne

 

Jubileja seko jubilejai lielā ātrumā. Nupat rakstīju "Putniem dabā" rakstu “Engures pētījumiem trīskārša jubileja” (Vīksne 1998) – viena no tām bija “peldošo māju ēras” jeb stacionāro pētījumu 40 gadi. Tikai gadu pirms tam iznāca grāmata “Engure – putnu ezers” (Vīksne 1997). Kā grāmatā, tā rakstā centos aprakstīt Engurē paveikto, citējot pirmavotus. Ņemot vērā, ka redaktora atvēlētā drukas platība ir galīgs lielums, nolēmu šo jubilejas rakstu dalīt divās daļās – viegls pastāsts par pirmajiem 40 gadiem (pirmavotus skat. Vīksne 1998) un nopietnāka saruna par pēdējiem 10 gadiem, minot darbus, pēc kuriem ar veikumu var iepazīties sīkāk.

Pusgrimušais Kuģis. Foto: J. Vīksne

 

Tas bija 1958. gada maija nogalē, kad Mērsraga dokeri materializēja ornitologu sapni un Engures ezera ziemeļu galā ielaida ūdenī četrvietīgu mājiņu uz diviem koka pontoniem. Tā deva iespēju atrasties pētāmo objektu tuvumā visu diennakti, netērējot katru dienu daudzas stundas ceļam uz pētījumu vietu un no tās. Pontoni sen jau gājuši bojā, mājiņa pārceļojusi uz Papi un kalpo putnu ļaudīm joprojām, Engurē peldošā māja kļuvusi ietilpīgāka un papildināta ar “šķūņmāju” krastā. Taču tieši peldošajās mājās, no kurām pirmo saucām par KORMORĀNU, bet otro vienkārši par KUĢI, dzima idejas un meklējams sākums gandrīz visam, kas Engurē putnu pētniecībā paveikts. Engurē, pateicoties Georga Lejiņa un Viestura Klimpiņa pūlēm, tika radīta jauna tikko šķīlušos pīlēnu un citu ligzdbēgļu mazuļu gredzenošanas metode, kas aiznesusi Latvijas vārdu pasaulē, tostarp sekmīgi tiek lietota ASV un Kanādā. Engurē jaunā gredzenošanas metode ļāva izvērst pasaulē ilgāko pīļu populāciju pētījumu, kura gaitā apgredzenots ap 90 000 pīlēnu. Reizē ar perējošo mātīšu gredzenošanu uz ligzdām tas ļāvis iegūt ap 6700 gadījuma atradumu (putni, kas nomedīti dzimtajā ezerā, migrāciju ceļā un ziemošanas vietās) un 7400 kontroles uz ligzdām nākamajos gados. Šie pētījumi, kuru iniciators un vadītājs līdz savai pāragrajai aiziešanai 1981. gadā bija Harijs Mihelsons, parādīja daudzu demogrāfisko procesu atkarību no populācijas biezības (blīvuma), dabiskās un antropogēnās mirstības aizvietojamību, populācijas pašregulācijas mehānismu. Lielais atradumu skaits ļāva detalizēti izpētīt brūnkakļa (Pēteris Blūms), cekulpīles (Jānis Baumanis), platknābja (Aivars Mednis), prīkšķes (Jefims Kacs) migrāciju, ziemošanas un dispersijas likumības. Engurē vairāk nekā pusgadsimtu sekots “galvu reibinošajām” lielā ķīra skaita pārmaiņām (no 170 pāriem 1949. gadā līdz 34 000 pāru 1986. gadā un līdz apmēram 4000–5000 pāru pēdējā laikā). Produktivitātes, mirstības, natālās un ligzdošanas filopatrijas un dispersijas*, barības sastāva un barošanās lidojumu attālumu pārmaiņu pētījumi daudz devuši sapratnei par to, kas ar šo sugu notiek (Jānis Vīksne, Māra Janaus).

1964.g. – jauno peldošo māju velk pa Mērsraga kanālu uz ezeru. No kreisās: H. Mihelsons, V. Klimpiņš, J. Kazubiernis, P. Blūms un J. Vīksne. Foto no P. Blūma personīgā arhīva  

 

Engures stacionāro pētījumu pirmajos 40 gados gūtas pamatatziņas ūdensputnu ligzdošanas biotopu kopšanai un ietilpības palielināšanai, dots savs ieguldījums putnu orientācijas pētījumos, eksperimentos izmantojot lielo ķīri. Kā vieta, kur visu ligzdošanas sezonu uzturas ornitologi, Engure bijusi arī Latvijas ornitofaunistikas priekšpostenis.

Rodas jautājums – kas tad jauns noticis starp 40. un 50. stacionāro pētījumu gadu ar putniem un to pētniekiem?

Vispirms par pašu ezeru un putniem. Ezerā turpinājušās un spēkā pieņēmušās ūdensputniem nelabvēlīgas pārmaiņas – virsūdens augāja masivizācija un plēsīgo zīdītāju, tostarp svešzemju sugu – Amerikas ūdeles un Usūrijas jenotsuņa – darbības pastiprināšanās. Jau minējām, ka lielo ķīru skaits nokritis no 34 000 pāru līdz 4000. Te nu jāatceras, ka ķīru kolonijās ligzdojošo pīļu skaits ir 10–20 reižu lielāks nekā līdzīgās vietās ārpus kolonijām. Atbilstoši ligzdojošo pīļu skaits (visas sugas kopā) sarucis 4,4 reizes, to ligzdošanas sekmes parauglaukumos sarukušas no 70–80% agrāk līdz apmēram 10–15% pēdējos gados. Palielinājies vien ligzdojošo jūraskraukļu un lielo balto gārņu skaits. Tas viss ietekmējis arī pētījumus. No ūdensputnu populāciju ekoloģijas esam pārslēgušies uz dažādu plēsonības aspektu pētījumiem, gan apstrādājot ilgus gadus krātos materiālus, gan veicot eksperimentus un pētot plēsēja–upura attiecības tieši pēdējos gados (Viksne et al. 2000; Opermanis 2001; 2004; Opermanis et al. 2001; 2005; Reihmanis 2004). Dažādi populāciju demogrāfijas jautājumi risināti, galvenokārt apstrādājot agrāk vāktos materiālus un iesaistot šajos pētījumos arī ārzemju ekspertus (Blums et al. 2002a; 2002b; 2003a; 2003b; 2005). Esam apkopojuši ziņas par pēdējā pusgadsimtā notikušajām Engures putnu faunas pārmaiņām (Vīksne 2000; Viksne et al. 2005), pieredzi ūdensputnu biotopu kopšanā (Mednis 2002a; 2002b; Janaus 2002). Esam sekojuši Engures ezera dabas parka veiktās piekrastes pļavu atjaunošanas ietekmei uz putniem. Engure devusi savu artavu mēģinājumos ar meža pīļu mākslīgajām ligzdvietām (Laubergs, Vīksne 2004; Vīksne, Laubergs 2007), liela uzmanība veltīta lielajos ezeros, īpaši Engurē, sezonas sākumā nomedīto sugu skaita, vecumu un dzimumu dinamikai (Vīksne 2006), pētīti zivju gārņi (Vita Šalavejus), Kijevas universitātes (Ukraina) studenti Jaroslavs Debelijs un Kirils Suļima trīs sezonas pētījuši lauci un dūkurus.

Jubilejas rakstos pieņemts lepoties ar paveikto un optimistiski raudzīties nākotnē. Ja ņemam 50 gadus kopumā – ir ar ko lepoties. Ja skatāmies pēdējos 10 gadus atsevišķi... Priecē ilggadēji vākto datu apstrāde un publikācijas starptautiskos zinātniskos žurnālos, bet bažas rada jaunu lauka pētījumu apsīkums, kas skaidrojams gan ar jau minēto putnu skaita, gan jaunu pētnieku skaita samazināšanos. Pētnieku trūkums diemžēl ir valdības sarūpēts pēdējo padsmit gadu laikā. Nevar zinātnei piesaistīt jaunus cilvēkus vai saglabāt vecos, kuriem bērni prasa ēst, maksājot no zinātnei atvēlētā budžeta algas, kas ir zem iztikas minimuma. Nevar gaidīt, ka 40 km² lielā ezerā pētījumi ies augšup, liekot aizmirst par tādu fenomenu kā motorlaiva, lietojot 70. gadu nogalē iegādātas airu laivas un cīnoties ar caurumiem KUĢA pontonos. KUĢIS, cita starpā, nav apmāto kaprīze, bet dzīvojamās telpas ezerā strādājošiem pētniekiem un studentiem.

Bet! Es ticu, ka “peldošo māju ēra” Engures ezerā nav beigusies, kaut 1. attēls it kā liecina pretējo. Par to, kas 50 gados putnu pētniecībā Engurē paveikts, pateicību esam parādā pāris dučiem organizāciju, savu roku pie paveiktā pielikuši vismaz 150 cilvēku. Ja nu atsevišķi skatām laiku kopš 40 gadu jubilejas – paldies visiem, kas palikuši Engurei uzticīgi, gan risinot Engures ornitoloģisko pētījumu centra eksistenciālās problēmas, gan tiem, kuri spītīgi turpinājuši sekot ezera ekosistēmā notiekošajām pārmaiņām un 1958. gadā sāktās novērojumu rindas galā pielikuši vēl 2008. gada datus, resp., pagarinājuši sēriju līdz 51 gadam! Cik tur vairs līdz simtam, ja esam tikuši pāri pusei! Jādabū tik kāds ņiprs “KUĢA puika” vai “KUĢA skuķis”, pietiekami “putnu dulls”, lai lietu pārņemtu un mūsu diagrammās iezīmētu arī simto stabiņu.

P.S. Ja nu kādreizējos kuģa puikas, pavārmeitenes, studentus, pētniekus un visus citus ar Engures ezera peldošajām mājām saistītos ir pārņēmusi nostaļģija, aicinām ciemos š.g. 2.–3. augustā. Tā būs iespēja satikt senus draugus, palūkoties uz ezeru no Limikoļu liedaga torņa, paklausīties, kas ir paveikts un kā tagad dzīvojam, ierakstīt kādus vārdus 50 gadu jubilejas viesu grāmatā. Barošanās no groziņiem, nakšņošana zem jumta – ierobežotam skaitam senioru, pārējiem – līdzpaņemtās teltīs un guļammaisos. Sīkākas ziņas pa telefonu 29369204, 29593800, 26402995. Uz redzēšanos!

Kuģis. Foto: J. Vīksne

 

Autora adrese:

Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts

Ornitoloģijas laboratorija

Miera ielā 3, Salaspilī, LV-2169

ornlab@latnet.lv

 

*Natālā dispersija – jauno putnu pārvietošanās no dzimšanas vietas uz pirmās ligzdošanas vai potenciālās ligzdošanas vietu.

Ligzdošanas dispersija – vismaz vienu reizi jau ligzdojošo pieaugušo putnu pārvietošanās uz nākamo ligzdošanas vietu. Atkarībā no pētāmās parādības būtības varam lietot terminus tuvā un/vai tālā dispersija.

Natālā filopatrija – jauno putnu atgriešanās pirmajai ligzdošanai uz dzimšanas vietu.

Ligzdošanas filopatrija – pieaugušo putnu atgriešanās uz iepriekšējām ligzdošanas vietām.

 

Literatūra

  • Blums P., Clark R.G., Mednis A. 2002a. Patterns of reproductive effort and success in birds: path analyses of long-term data from European ducks. J. of Animal Ecol. 71: 280–295.
  • Blums P., Nichols J.D., Hines J.E., Mednis A. 2002b. Sources of variation in survival and breeding site fidelity in three species of European ducks. J. of Animal Ecol. 71: 438–450.
  • Blums P., Nichols J.D., Lindberg M.S., Hines J.E., Mednis A. 2003a. Factors affecting breeding dispersal of European ducks on Engure Marsh, Latvia. Ecology, 72: 292–307.
  • Blums P., Nichols J.A., Hines J.E., Lindberg M.S., Mednis A. 2003b. Estimating natal dispersal movement rates of female European duck with multistate modelling. J. of Animal Ecol. 72: 1027–1042.
  • Blums P., Nichols J.A., Hines J.E., Lindberg M.S., Mednis A. 2005. Individual quality, survival variation and patterns of phenotypic selection on body condition and timing of nesting in birds. Oecologia 143: 365–376.
  • Janaus M. 2002. Mākslīgo salu veidošana ūdensputniem. Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā. Dancee, Riga: 74–80.
  • Laubergs A., Viksne J. 2004. Elevated artificial nest sites for Mallard Anas platyrhynchos in Latvia. Acta Universitatis Latviensis, Biology, 676: 107–118.
  • Mednis A. 2002a. Amerikas ūdele ūdensputnu ligzdošanas vietās: kā ar to cīnīties? Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā. Dancee, Rīga: 57–61.
  • Mednis A. 2002b. Niedru pļaušanas ietekme uz ligzdojošo ūdensputnu skaitu. Aktuāli savvaļas sugu un biotopu apsaimniekošanas piemēri Latvijā. Dancee, Rīga: 81–87.
  • Opermanis O. 2001. Marsh Harrier Circus aeruginosus predation on artificial duck nests: a field experiment. Ornis Fennica 78: 198–203.
  • Opermanis O., Mednis A., Bauga I. 2001. Duck nests and predators: interaction, specialisation and possible management. Wildl. Biology 7: 87–98.
  • Opermanis O. 2004. Appearance and vulnerability of artificial duck nests to avian predation. Journal of Avian Biology 35: 410–415.
  • Opermanis O., Mednis A., Bauga I. 2005. Assessment of compensatory predation and re-colonisation using long-term duck nest predator removal data. Acta Universitatis Latviensis, 691: 17–29.
  • Reihmanis J. 2004. Relationships between the nest predation rates caused by different waterfowl nest predators: an artificial nest experiment. Acta Universitatis Latviensis, Biology, 676: 131–139.
  • Vīksne J. 1997. Engure – putnu ezers. Rīga, Jāņa sēta. 111 lpp.
  • Vīksne J. 1998. Engures pētījumiem trīskārša jubileja. Putni dabā 8.1: 8–14.
  • Viksne J. 2000. Changes of nesting bird fauna at the Engure Ramsar site, Latvia, during the last 50 years. Proc. of the Latvian Acad. of Sciences, Section B, Vol. 54 (2000) N 5/6 (610/611): 213–20.
  • Vīksne J. 2006. Waterbirds bagged by hunters at the beginning of autumn hunting season on waterbodies of Latvia in 1993–2004. OMPO Newsletter 26: 5–14.
  • Vīksne J., Laubergs A. 2007. Mākslīgās ligzdvietas meža pīlei. LDF, Rīga. 40 lpp.
  • Vīksne J., Mednis A., Janaus M. 2000. Breeding duck numbers and breeding success at two Latvian Ramsar sites, Lake Engure and Kanieris in 1999 (preliminary report) OMPO Newsletter, 22: 25–39.
  • Viksne J., Mednis A., Janaus M., Stipniece A. 2005. Changes of the breeding bird fauna, waterbird populations in particular, on Lake Engure (Latvia) over the last 50 years. Acta Zoologica Lituanica 2005, vol. 15, 2: 188–194.