Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Klinšu ērglis atgriežas Kurzemē – pierādīta ligzdošana

 

Helmuts Hofmanis

 

2007. gada 22. aprīlī Slīteres nacionālā parka ekologs Kristaps Vilks, klīstot pa nacionālā parka purviem un mežiem, pamanīja gaisā riņķojam ērgli. Ejot tuvāk, viņš priedē ieraudzīja lielu ligzdu, kurā sēdēja vēl viens ērglis. Tajā brīdī Kristaps nolēma pēc iespējas ātrāk pamest šo vietu.

Kad Kristaps stāstīja par šīs ligzdas atrašanās vietu un apstākļiem, mēs kopā ar Slīteres nacionālā parka zoologu Vilni Skuju nevarējām iedomāties, kur norādītajā vietā varētu būt piemērots koks ar gana lieliem zariem, kas spētu noturēt "lielu ligzdu", vēl jo vairāk tāpēc, ka minētā vieta atradās pie kangara, vecā deguma rajonā, gar kuru iet viens no mūsu "regulārajiem maršrutiem", turklāt burtiski pirms dažām dienām tur bijām gājuši. Lai nu kā, bet tās pašas dienas pēcpusdienā, tuvojoties Kristapa norādītajai ligzdvietai, pēkšņi to ieraudzīju un, jāsaka, biju ļoti pārsteigts, jo tai te nevajadzēja būt. Lēnām piegājis tuvāk, no apmēram 300 m attāluma redzēju ligzdā kādu sēžam. Kad pagāju vēl nedaudz tuvāk, no ligzdas izcēlās "lielais", kurš nepārprotami bija klinšu ērglis. Uzreiz, cik nu ātri manā vecumā iespējams, slāju prom no notikuma vietas.

Klinšu ērgļa Aquila chrysaetos ligzda uz vējaslotas. Foto: H. Hofmanis

Tajā brīdī sāku aptvert, ka jau krietni sen tiek runāts par Kurzemes un, konkrētāk, par Slīteres klinšu ērgli. Turklāt par ligzdas esamību regulāri tika izteiktas šaubas. Arī Slīterei blakus esošajā dabas liegumā "Ances purvi un meži" šī suga tiek regulāri novērota.

"Pelēkajā" profesora Jāņa Vīksnes grāmatā Juris Lipsbergs (1983), atsaucoties uz literatūru, raksta, ka Kurzemē vēl 19. gs. sākumā šī suga bijusi parasta ligzdotāja, bet pēdējo reizi ligzdošana konstatēta 1899. gadā (!) Popes apkārtnē.

Kopš Slīteres valsts rezervāta (kopš 2000. gada – nacionālais parks) dibināšanas 1980. gadā šī suga te regulāri tiek novērota, bet ligzda līdz šim nebija atrasta. Elmārs Pēterhofs (1983), aprakstot Slīteres valsts rezervāta retos un aizsargājamos putnus, par klinšu ērgli raksta: "Šā gadsimta 70. gados 1 īp. immat. nošauts Bažu purvā, rubeņu riesta vietas tuvumā. Vēlāk atsevišķi īp. novēroti tajā pat vietā 1978., 1980. un 1981. g. (visos gadījumos novērots ad.). 1980. g. maijā 1 īp. ad. novērots Stiebru kalna rajonā, bet 1 īp. immat. – virs Pēterezera. 23.04.82. 1 īp. immat. novērots virs Pēterezera." Savukārt Vilnis Skuja par klinšu ērgli Slīterē atceras, ka "no 80. gadu sākuma šī suga tiek redzēta bieži. Vasarās 80. gadu sākumā klinšu ērglis Bažu purvā bija biežāk redzams nekā jūras ērglis. Jūnijā/jūlijā parasti novērot varēja jaunos putnus, savukārt vecos biežāk redzēja rudenī un pavasarī. Ligzdošanas laikā novērot varēja arī vecos klinšu ērgļus, bet tomēr proporcionāli vairāk jaunos (apmēram viens vecais pret pieciem jaunajiem). 90. gadu sākumā īpaši situācija nebija mainījusies. Ziemā purvā pamatā ganījās jūras, bet klinšu ērgļi mazāk. Bažu purvā reizēm atrastas dzērvju un rubeņu atliekas, bet tas nav bijis nekas īpašs".

Maija beigās kopā ar Vilni nolēmām pārliecināties, vai ar ligzdu viss ir kārtībā. Ligzdai tuvojoties, jau laicīgi sākām peilēt apkārtni, bet neko nemanījām. Nonākuši pie ligzdas, ieraudzījām, ka no tās kaut kas spīd, it kā kaut kas spalvains un neapēsts. Pēkšņi šis "neapēstais" radījums nedaudz pakustējās un ieraudzījām skaistu klinšu ērgļa galviņu. Putns uz ligzdas sēdēja kā pielīmēts, savukārt mēs bijām pārliecinājušies, ka viss kārtībā, un varējām ātri vien doties prom. Bet pats interesantākais, ka mēs bijām redzējuši ligzdu, kura izrādījās necila vēja slota, kaut attiecīgā leņķī izskatijās pēc nopietnas zaru kaudzes. Protams, virs pašas vēja slotas ērglis bija uzkrāmējis arī zarus.

Latvijā faktu par klinšu ērgļu ligzdošanu uz vēja slotām ir minējis Kārlis Vilks savā grāmatā "Atmiņas par putniem" (1986), kur viņš raksta: "Nainiekstes ērgļu pārim bez šīs ligzdas, kā izrādījās, turpat tuvumā bija vēl divas vairākus gadus izmantotas ligzdas, viena no tām uz lielas vējaslotas. Ligzda necilajā priedē pa ziemu bija nokritusi, un nākamajā vasarā ērglis tupēja vienā no pārējām. Visilgāk kalpoja ligzda uz vējaslotas." Arī Uģis Bergmanis zina teikt, ka klinšu ērgļi vēja slotas uztver kā jebkuru ligzdai piemērotu pamatu. Slīteres klinšu ērgļu ligzda ir otrais zināmais gadījums, kad ērglis ir ligzdojis uz vēja slotas. Turklāt jāatzīmē, ka Slīteres nacionālajā parkā ir tikai viena mākslīgā ligzda, kas celta ar mērķi piesaistīt kādu no divām lielo ērgļu sugām. Ligzdu 1989. gadā Bažu purva DR malā uzcēla Vilnis Skuja un Aivars Petriņš. Ligzda joprojām atrodas savā vietā, bet ziņu par tajā jebkad ligzdojušu ērgli nav.

19. jūnijā kopā ar tādiem dabu mīlošiem cilvēkiem kā Uģis Bergmanis, Valdis Cīrulis, Jānis Ķuze, Vilnis Skuja un Māris Strazds piedalījāmies kultūrpasākumā ar mērķi apgredzenot iespējamo klinšu ērgļa cāli. Ekspedīcija bija nesekmīga, cāļa ligzdā nebija. Piekāpis pie ligzdas, Uģis ievāca olu čaumalu paliekas, tāpat tika novērtēts ligzdas vecums, tā tika notaksēta par šogad krāmētu. Savukārt zem ligzdas atradām medņa kaulus. Tas arī viss.

Secinājums ir tāds, ka klinšu ērglis pēc dabas ir samērā cimperlīga suga, turklāt pēc Uģa ziņām ligzdošanas sekmes 2007. gadā bijušas sliktas. Vēl pie visa jāatzīmē, ka pēdējos gados Skandināvijā šīs sugas skaits nemitīgi aug, līdz ar to arī Latvijā ir gaidāms skaita pieaugums. Lai vai kā, laiks rādīs – būs Slīterē un līdz ar to Kurzemē pastāvīgs klinšu ērgļa pāris vai nē.

 

Literatūra

  • Pēterhofs E. 1983. Retie un aizsargājamie putni Slīteres valsts rezervātā. – Retie augi un dzīvnieki. Rīga, LatZTIZPI. 36–39 lpp.
  • Vilks K. 1986. Atmiņas par putniem. Zinātne, Rīga. 40 lpp.
  • Липсберг Ю. 1983. Беркут. – Bкн.: Bиксне Я. (ред.). Птицы Латвии: Территориальное размещение и численность. Рига, Зинатне: 57–58.

 

Autora adrese:

Slīteres nacionālā parka administrācija

Dakterlejas iela 3, Dundaga, Talsu raj.,

LV-3270