Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Kārlis Vilks Strenčos 1955. gadā.
Foto: H. Mihelsons.

Saruna ar Kārli Vilku. 2. daļa. Atmiņas par purviem un purvu putniem

 

Ar Kārli Vilku 15.03.1988. sarunājās Māris Strazds un Indriķis Krams

 

Turpinām publicēt pirms gandrīz 20 gadiem notikušu interviju – sarunu Par putniem ar ārstu un ornitologu Kārli Vilku (1900–1993). Intervijas pirmo daļu sk. “Putni dabā” 16.2: 16–23. Publikācijas otrajā daļā iekļautas Kārļa Vilka pārdomas par purviem, intervētājiem jautājot par to, kādi Latvijas purvi un to putnu fauna bijusi 20. gs. 30.–70. gados, kad Kārlis Vilks tos regulāri apmeklēja, un mēģinot secināt, kādas pārmaiņas notikušas kopš tiem laikiem un – kādi varētu būt to cēloņi.

 

Olga purvs. Lietuvaiņi, dzeltenie tārtiņi

MS: Gribēju pajautāt par Olga purvu jūsu jaunības dienās. Ja atceraties – lietuvaiņu senāk tur bija ļoti daudz, līdz 20. gadiem. Tad, kad viņi tur izzuda – vai tam nebija kādi acīmredzami iemesli? Vai purvs nekļuva sausāks?

KV: Domāju, ka purvs sausāks nepalika. Tur gan, zināt, bija tāda diezgan interesanta parādība ar vienu vecu grāvi, kas bija rakts laikam vēl klaušu gados. Tas bija ļoti dziļš, savi trīs metri. Augšgalā tas palika arvien seklāks un izbeidzās, bet gandrīz visam purvam pāri tas bija dziļš. Kad šis grāvis tika rakts un kādēļ rakts, nekādu ziņu tolaik vairs nebija – tas bija sen rakts. Acīmredzot kad to raka, tad zemē, ne jau sūnā. Un tad sūneklis acīmredzot bija audzis, un lielāko daļu sava garuma grāvis bija vismaz trīs, varbūt pat vairāk metru dziļš, dziļi iegrimis, un visi tā krasti bija apauguši ar lieliem kokiem. Bet to, ka purvā kādas pārmaiņas būtu notikušas tieši tajos laikos [20. gs. sākumā], to es nemanīju.

M. Strazda komentārs: Faunistiskajos pētījumos pirms pirmā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta (1980-1984) augstie purvi vienmēr ir bijuši mazliet īpašs biotops un pētījumi kopumā aptvēruši tikai nedaudzus no purviem. Tādēļ tieši šī biotopa apsekošanai pirmā atlanta laikā tika pievērsta pastiprināta uzmanība. No lielajiem (lielāki par 500 ha) purviem tika apsekota absolūti lielākā daļa (71), — neapmeklēti palika tikai 11 šāda lieluma purvi (no 82). Tā kā lielu daļu no lielajiem un vidēja lieluma (>200 ha) purviem biju apmeklējis pats (39), intervijas norises brīdī man bija visai plašs priekšstats par stāvokli Latvijas purvos un bija arī daudz jautājumu par literatūrā iepriekš minētām purvu sugām. Iemesls jautāšanai par lietuvaiņiem bija atlanta gados konstatētā šīs sugas nevienmērīgā izplatība un jau tajā brīdī zināmās skaita izteiktās svārstības starp dažādiem gadiem. Tā kā K. Vilka minētais lietuvaiņu skaits Olga purvā bija un ir lielākais, kāds jebkad šai sugai vienā purvā konstatēts, gribējām uzzināt, vai viņš nav ievērojis kādus „acīmredzamus” iemeslus šādām pārmaiņām. Viena no domām par iespējamiem skaita pārmaiņu iemesliem bija lietuvaiņa ligzdošanas varbūtējā atkarība no purva mitruma pakāpes attiecīgajā gadā, tādēļ kontekstā ar šo sugu arī tika jautāts par purva mitruma izmaiņām.

MS: Vai purvs tolaik bija sauss, vai arī – ar akačiem, ezeriņiem, nepārejams?

KV: Visā visumā bija labi pārejams. Bet tādi dziļi, mazi akacīši bija diezgan daudz, kur ūdeni neredz. Lielie akači arī bija, bet sakoncentrēti vienā rajonā. Vēlāk, kad Olga purvā sāka rosīties Cesvaines kūdras fabrika, dzirdēju, ka tur viens cilvēks aizgājis bojā. Viņš, pa ziemu braukdams, bija uzbraucis uz akača ar traktoru un tā arī pazudis. Viņu tā arī neizvilka, jo tie akači bija tiešām dziļi. Tur varēja pieiet pie akača malas klāt, un tad tika noteikts dziļums. Gandrīz jāsaka tā, ka tāda garuma mieta nemaz nebija, lai akača dziļumu varētu noteikt. Un, protams, dūņas pakāpeniski kļuva arvien biezākas. Bet, ka Olga purvā kādas izmaiņas būtu bijušas, kas varētu uz lietuvaiņiem iespaidu atstāt, – nedomāju vis.

MS: Vai tolaik, kad lietuvaiņu vēl bija ļoti daudz, tie bija vienmērīgi izplatīti pa visu purvu, vai – vairāk koncentrēti tajā klajajā, slapjajā rajonā?

KV: Protams, purvs bija tāds nevienāds. Par piemēru, viena diezgan liela platība aiz tā vecā, dziļā grāvja bija ar diezgan lielām priedēm – diezgan veciem, lieliem kokiem. Tāds pusmežs, kā saka. Tur jau nu lietuvaiņi nedzīvoja. Tādās drusku klajākās vietās gan.

MS: Un kā bija tajā laikā ar dzeltenajiem tārtiņiem, kad Olga purvā bija daudzie lietuvaiņi? Vai tie arī bija tikpat daudz vai mazāk?

KV: Es jums teikšu, ka tur nebija neviena dzeltenā tārtiņa.

MS: Tiešām? Un arī vēlāk viņi neuzradās?

KV: Par to vēlāko... Vēlāk diezgan maz tiku bijis tajā purvā. Pēdējoreiz – šķiet, 1954. gadā – iegājām Olga purvā kopā ar igauņiem – te bija Kumari atbraucis. Domāju, ka arī tad nevienu dzelteno tārtiņu neatradām. 30. gados, kad strādāju Lejasciemā, atvaļinājuma laikā aizbraucu pie Ķerveles, pirmoreiz uz lielo Teiču tīreli, kur tagad ir rezervāts. Tur es viņus atradu diezgan daudz, un jāsaka, pirmoreiz ar viņiem tā pa īstam iepazinos. Bet Olga purvā neatceros tos sastapis. Tāpat Olga purvā ar lietuvaini – sākumā domāju, ka tas ir lielais [kuitala]. Pārliecinājos tikai tad, kad, jāatzīstas, nošāvu vienu, lai skaidri zinātu, ka tas ir phaeopus [lietuvainis], nevis arquata [kuitala]. Bet dzelteno tārtiņu tur nebija.

MS: Jā, tas ir īpatnēji. Šobrīd dzeltenais tārtiņš ir parastākais putns visos purvos. Tagad tas pat Olga purva atliekās ir – palikušajā, nenoraktajā malā. Citu purva putnu tur vairs nav, tikai dzeltenais tārtiņš.

KV: Jā, ar dzelteno tārtiņu iepazinos Teičos. Vēl, kad pierobežā strādāju dažus gadus, ap 1938, Asūnē – tad viņi ceļošanas laikā bija manāmi diezgan lielos baros. Uz lauka tāpat, pārlaižoties. Bet Olga purvā nē.

 

Olga purvā 1954. gadā. Foto: A. Grīnbergs.

 

Sedas tīrelis

MS: Vēl, ja varbūt Jums ir kādas atmiņas par Sedas tīreli, kāds tas bija tad, kad tur vēl neko nedarīja?

KV: Sedas tīrelis jau tika iznīcināts. Sedas kūdras fabrika to iznīcināja. Bet es jau redzēju tīreli drusciņ arī pirms iznīcināšanas, kad tas vēl eksistēja. Tas bija tāds pasauss tīrelis, bez tādiem akačiem sevišķi. Vienā stūrī gan bija akači, bet visā visumā nedaudz. Lielais piekūns tur viens ligzdoja. Tad tur otrā pusē bija rozas, Kaulu rozas. Sedas tīreli tā diezgan maz atceros – diezgan ātri to tīreli izputināja. Man tur bija draugs, Adalberts Mežulis, barona dēls, kas tur dzīvoja, Mickēnos. Kā to baronu sauca, es nezinu. Viņam bija dēls no kalpones, un barons bija iedevis mājas, lai dēlam ir, kur augt. Ar dēlu biju pazīstams, bijām draugi. Viņš tikai nomira pāragri.

M. Strazda komentārs: Iemesls jautājumam par Sedas tīreli redzams jau pašā jautājumā — cerējām, ka K. Vilks varēs pastāstīt, kāds purvs izskatījās, pirms tas tika norakts. K. Vilka minētā Kaulu roza (tā ir viena no rozām — resp., kāpu rindām) ir purva malas kāpa, uz kuras bija pie Sedas tīreļa savulaik zināmā klinšu ērgļa ligzda. Diemžēl par pašu purvu K. Vilks neko daudz nevarēja pastāstīt.

 

Egons Tauriņš un Kārlis Vilks pie klinšu ērgļa ligzdas priedes pie Čurmas (Čurmām) Sedas purva malā 1949. gadā. Foto: E. Ozols.

 

Baltirbes

MS: Varbūt par baltirbi varētu pāris vārdus. Kā notika riests, kur baltirbes ligzdoja, cik daudz, cik tuvu viens pāris no otra? Ko Jūs par baltirbi atceraties?

KV: Jā, baltirbju manā jaunībā bija daudz – manā pusē – lubānietis esmu, no Malienas puses. Baltirbju bija bagātīgi Olga purvā. Cik liela atstarpe starp ligzdām varēja būt? Diez cik tuvu jau viens pāris no otra nemēdza ligzdot. Atstarpe bija, man šķiet, varbūt vismaz gandrīz kilometrs. Baltirbes jau teritoriju ieņem, un tēviņš tur ap to ligzdu apkārt dzīvojas. Tāpēc domāju, ka viņām tā teritorija ir diezgan liela, un atstatums vienam pārītim no otra. Bet citādi baltirbju tur bija daudz, piesātināts bija tas sūneklis. Ziemā viņas visvairāk varēja dabūt redzēt, tad viņas nāca ārā no sūnekļa, bariņi ap 15-20 putniem nāca ārā, bet vairāk par 25 nemēdza būt. Laikiem tās barojās ar kārklu pumpuriem, pa zālēm, kas uz sniega. Māja, kurā uzaugu, bija sūnekļa malā - tur tikai varbūt kādu simts metru attālumā mežiņš bija, kas sūnekli šķīra no laukiem – baltirbes tad tur varēja ļoti bieži redzēt ārā uz lauka. Baltirbju riests – par to es diezgan maz varu jums teikt, jo daudz klāt netiku bijis, varbūt pāris reizes paklausījos viņu riestu. Riests bija diezgan neuzkrītošs. Tas baltirbju “ta-ta-tā-ra-ta-ta” nav diez cik skaļš, tālu neskan. Nekādi mednieki uz baltirbēm kā uz rubeņu riestiem negāja. Manuprāt, baltirbju riestā nesalasījās daudz īpatņu – tikai nedaudz, varbūt 4-5.

MS: Bet tomēr vairāki gailīši kopā?

KV: Vairāki tēviņi, šķiet, kopā bija, bet nedaudzi. Nekādā ziņā nekas līdzīgs ar rubeņu riestu. Un jā, baltirbju bija ļoti daudz. Ligzdas arī šad tad atradu. Bet jautājums – ar ko viņas īsti barojās tajā sūneklī? Par daudziem putniem man tomēr nav nekādas skaidrības, ar ko viņi tur īsti barojās – ko viņi tur ēda! Teiksim, tā pati dzērve, dzērvulēns. Ar ko viņš tur īsti barojies, es jums nevaru pateikt. Jāsaka, speciālu pētījumu man nebija, bet purvā jau ļoti maz redzēja kukaiņus. Varbūt tādi ļoti maziņi tur bija, kurus es neievēroju, bet tādus lielākus kukaiņus jau es tur ļoti maz ieraudzīju. Biežāk tur varēja redzēt cirslīšus – kāda tur īsti bija suga, nepateikšu, bet kādu cirslīti varēja dziļi sūneklī dabūt redzēt. Peļi – no pelēm, strupastēm kādu sūneklī varēja ieraudzīt tikai vietās, kur auga puplakši – nu, zināt, tas jau vairs nav īsts sūneklis. Bet, kur nebija puplakšu, tur arī nevienu peli vairs jūs sūneklī neatradāt. Cirslīti kādreiz, ļoti reti, kādu tiku redzējis sūneklī arī diezgan tālu iekšā. Bet tie bija atsevišķi gadījumi. Kukainīši, insektiņi - tādi sevišķi mazi varbūt bija, bet tādu, ko es būtu redzējis, bija ļoti maz. Zirnekļi, par piemēru, tie jau vairāk gar sūnekļa malām, bet ne pašā vidū...

MS: Zirnekļu ir ļoti daudz purvā.

KV: Tagad? Viscaur pa sūnekļa vidu?

MS: Daudz gan. Kad ir rasains rīts, tad viss vienos zirnekļu tīklos. Nevar iziet cauri – nav gandrīz tādu priedīšu, kur nebūtu zirnekļu tīkli savilkti. Tad viņus ļoti labi var redzēt.

KV: Nudien tā nebija! Gar sūnekļa malām jā, varbūt diezgan tālu iekšā kādreiz, bet, teiksim, tādā īstā klajotnī, īstā sūnekļa vidū – nē. Prātā palicis tomēr, ka viņu bija vairāk gar malām. Nu un tā es saku – es nezinu, ko putni purvā varēja ēst!

M. Strazda komentārs: Savukārt jautājumi par baltirbi tika uzdoti līdzīga iemesla dēļ kā iepriekš par ķikutu. Pirmā atlanta laikā man bija izdevies redzēt tikai vienu baltirbi, kas izcēlusies iedziedājās — ļoti slīkšņainā vietā Zabolotjes purvā. Tā arī izrādījās vienīgā, jo visi citi atlantā iekļautie ”novērojumi” bija vai nu tieši ar ornitoloģiju nesaistītu novērotāju (mežu darbinieku) sniegtās ziņas, vai atrastas spalvas, kas liecināja par putnu klātbūtni. Taču par pašu putnu uzvedību, veidu, kā tos atrast un citām novērošanai svarīgām lietām mums jēgas nebija nekādas. K. Vilka sniegtais baltirbes bioloģijas apraksts ir ļoti precīzs, izņemot vienīgi riesta raksturojumu. Baltirbe, līdzīgi mežirbei, ir teritoriāla, un katrs tēviņš dzied atsevišķi. Taču K. Vilks jau pats saka, ka riestu īsti neatceroties, un sajūtu par vairākiem gailīšiem vienuviet varēja radīt atsevišķi viņa pieredzēti gadījumi, kad vairāki teritoriāli putni liela blīvuma dēļ dziedājuši tuvu viens otram.

 

Dzērves

KV: Man grāmatā [“Atmiņas par putniem”] ir viena tāda bildīte, kur ūpja un dzērves ligzda ir tuvu viena pie otras. Tas bija diezgan mežainā vietā. Dzērves, dzērvulēnus, arī tiku kādreiz noķēris. Teiksim, liels mežs, pieaudzis pilnā augumā, bet pa vidu šur tur tādas kā mazas pļaviņas; tām pļaviņām nemaz nevajag būt lielām. Ja tādas tur ir, tad dzērves ligzda tur arī varēja būt. Tā tas bija toreiz. Un jūs sakāt – tagad apmēram tāpat?

MS: Sevišķi tur, kur ir daudz bebru. Tagad dzērvju ligzdas ir bebru dīķos. Kur mežs ir mazliet applūdis, niedrāji saauguši, tādās vietās dzērvju ir diezgan daudz.

KV: Bet nesaprotu vienu tādu lietu. Šeit, ap Strenčiem, purvāju ir daudz, ne vien sūneklīši, bet arī diezgan daudzas tādas pļaviņas mežā, arī niedres tur mazliet saaugušas, - taisni kā priekš dzērvju ligzdošanas! Un es taču tagad tik ilgi jau Strenčos dzīvoju un agrāk tak daudz staigāju pa visām tām vietām, – es tak neesmu nevienu apdzīvotu dzērves ligzdu atradis! Dzērvju ligzdas atradis esmu, bet nevienu dzērvulēnu, nevienu izperētu dzērvi. Tikai tukšas dzērvju ligzdas.

M. Strazda komentārs: Acīmredzot tādēļ, ka K.Vilks ļoti ilgus gadus bija dzīvojis Strenčos, viņš par Strenču apkārtni runāja kā par „šejieni”, resp., vietu, „kur atrodamies”, kaut gan saruna notika Rīgā. Tādēļ mēs, prasot par dažādiem Strenču apkārtnes purviem, runājam kā par „turieni” — kā jebkuru attālu (no Rīgas) vietu.

MS: Vai Jūs Pukšu purvā arī esat bijis – pie Strenčiem? Neliels purvs, ap 300-400 hektāru. Tur tagad pēdējos gados dzērves ligzdo pastāvīgi.

KV: Pukšu purvā ļoti bieži mēdzu būt. Bet dzērves ligzdu ar olām es tur nekad netiku atradis. Tādu tukšu gan laikam. Šķiet, no putniem Pukšu purvā tolaik nebija nekas tāds sevišķs.

MS: Pukšu purvā tagad pēdējos gados regulāri ir divi pāri kuitalu.

KV: Kuitalas gan bija, jā. Bet divi pāri – tik daudz diez vai. Bet par dzērvēm – šitā lieta, ka viņas lidspalvu maiņas laikā esot lidot nespējīgas – ziniet, tas man tā kā liekas neticami. Tajā laikā, kad brūklenes un dzērvenes - agrāk vēl bija tas nelaimīgais termiņš [datums, no kura drīkstēja sākt lasīt ogas] – tas tieši tai laikā iekrita. Dzērvenes laikam bija no 15. septembra, brūklenes – no augusta. Atceros tādu skatu, teiksim, agri no rīta, kad sievas no visām pusēm kā karaspēks purvā nāca iekšā. Ja tajā laikā tur būtu bijušas nelidojošas dzērves – viņām tak tur vajadzēja būt! –, uzskrietu viņām virsū, un tad tak dzērvēm vajadzēja tur skraidīt. Nekad netiku nevienu dzērvi tā darām redzējis. Tas man vispār ir brīnums, es raustu plecus – vai tad tā tiešām ir, ka dzērves tik strauji maina lidspalvas, ka kļūst lidot nespējīgas, kā tas rakstīts solīdā ornitoloģiskajā literatūrā. Tad kādam tak vajadzēja viņas tad redzēt, iztraucēt. Vecos laikos tak arī cilvēki diezgan intensīvi gāja tās dzērvenes meklēt – tā jau tāda oga, kas skaitījās katrā mājā pilnīgi nepieciešama. Tas par dzērvēm man ir mīkla.

M. Strazda komentārs: Šajā ziņā K.Vilks noteikti kļūdās ar sezonu. Septembra vidū, kad sākas dzērveņu lasīšana, dzērves jau ceļo prom. Spalvmaiņa dzērvēm beidzas jau jūnija beigās (Cramp 1985).

Parastās putnu sugas purvos

MS: Runājot par caunu postījumiem dobumperētāju ligzdās – gan gaigalu, gan lielo gauru ligzdas viņas droši vien arī izēd. To arī paliek arvien mazāk.

KV: Domāju gan, ka cauna jau tiek ar to lietu galā.

IK: Vai varat kaut ko pastāstīt par gaigalām?

KV: Diez cik daudz viņu nebija, bet atrodamas bija vienmēr, kur, teiksim, tādi dobumainie meži. Ka ligzdas būtu bijušas tuvu kopā, gan netiku redzējis. Katrreiz jau bija kādi 3-4 kilometri atstarpe. Ne visai bieži viņas tiku atradis.

MS: Savā laikā R. Kalniņš rakstīja par Lubāna ezera apkārtni, ka viņš atradis gaigalas ligzdu uz zemes. Vai Jums tādi novērojumi nav gadījušies – gaigalas ligzdošana nevis dobumā, bet atklātā ligzdā?

KV: Pats tā kaut ko nekad neesmu redzējis. Bet Kalniņš – es jau viņu pazinu – bija tāds uzticams cilvēks, zēns nopietns. Domāju, ja viņš to tā noteikti apgalvoja, tas tā arī būs bijis.

M. Strazda komentārs: Jautājums par gaigalas ligzdošanu uz zemes ir viskutelīgākais. Informācija par šādu ligzdošanas veidu, kā redzams, parādās gan senākos avotos, kā minētajā rakstā par Lubāna apkārtnes putniem (Kalniņš 1970), gan vēlākā literatūrā (Avotiņš 2005). Uz to, ka šāds ligzdošanas variants varētu būt iespējams, vedina domāt arī gadījumi, kad gaigalas ar mazuļiem novērotas ezeriņos purvā ļoti tālu no tuvākā ligzdošanai piemērotā meža. Taču diemžēl neviens no līdz šim zināmajiem gadījumiem nav neapšaubāms. Tā R. Kalniņam Lubāna sugu sarakstā vispār nav minēta cekulpīle, kas visticamāk tur tomēr ir bijusi. Līdz ar to nevar izslēgt iespēju, ka R. Kalniņš atrastās ligzdas (ligzdu) piederību ir sajaucis. Cerējām no K. Vilka uzzināt kaut ko vairāk par R. Kalniņa atradumiem, vai kādu viņa paša atrastu gadījumu, lai šajā jautājumā ieviestu lielāku skaidrību. Diemžēl šajā ziņā arī tagad nekas nav mainījies, jo neviens no vēlākiem varbūtējiem gadījumiem nav dokumentēts. Ticamāk tomēr, ka visi attālu no meža novērotie gaigalu mazuļi uz turieni ir aizvesti, jo ir atrastas gaigalu ligzdas mežā, koku dobumos, kur tuvākais ūdens (pat grāvji) ir vairākus kilometrus tālu (LOB 1999).

MS: Vai Jums gaigalu mazuļus purva ezeros nav gadījies redzēt?

KV: Ziniet, uz šo jautājumu nevaru atbildēt, esmu aizmirsis. Tā kā būtu it kā varbūt bijis – vai neesmu par to kaut kur rakstījis, es neatceros.

MS: Šobrīd tā pati gaigala – man vismaz tāds iespaids palicis – ir parastākā pīle purvā. Pat vairāk par meža pīli. Kāpēc es tik daudz par šādiem parastiem putniem jautāju - jo par retajiem, par to pašu lielo piekūnu, sarakstīts ļoti daudz. Bet tajā pašā laikā par parastajiem putniem neviens nav uzskatījis par vajadzīgu atzīmēt. Mani ļoti pārsteidza tas, ka agrāk cīrulis un lukstu čakstīte purvos nav bijuši.

KV: Lukstu čakstīti varbūt kādu pa retam kaut kur purvā varēja atrast.

MS: Šobrīd tas ir parastākais, var teikt, viens no fona putniem purvā.

KV: Nu, bet cīrulis - tas bija retums. Un tad es par to vēl tā brīnījos.

MS: Jūs esat arī par Olga purvu savā rakstā atzīmējis – ka tur cīrulis klajā vietā perē.

KV: Jā, un sila cīrulis tur nekad nebija. Tas man taisni uzkrita, jo, ja skatītos to biotopu, ko redz, tad sila cīrulim jau tur taisni vajadzēja būt. Bet viņš tur nekad netika manīts. Nekad.

MS: Sila cīruļi arī tagad purvos nav.

KV: Jā, jā. Tur laikam trūkst barības.

MS: Un čipstes? Pļavas čipste purvā?

KV: Čipstes purvā, sūnekļos, bija. Viņas bija, bet pļavu čipste – daudz retāk. Viņa vispār, man liekas, ir retāka par koku čipsti. Bet viņas purvos bija ļoti maz.

MS: Kas Jūsu jaunībā bija purvā visparastākais putns no dziedātājputniem?

KV: Tās pašas čipstes kāda bija. Ja sūneklī bija biezākas priedītes šur tur, tad tur ligzdoja brūnā čakste. Ne daudz, bet regulāri bija sastopama. Nekas jau daudz tur nebija – diezgan nabadzīga tā lieta bija. Nu, protams, lielās čakstes tur bija parasti putni. Diezgan bieži sastopami. Reti tas bija, bet cīruli, parasto lauku cīruli, ligzdošanu, esmu redzējis. Nu, ne vienreiz, bet divas trīs reizes sūneklī.

MS: Bet tagad tas nav nekas neparasts. Kur ir klajāka vieta purvā, tur ir cīruļi, un vairumā. Vienā purvā, teiksim, kur ir tāds lielāks, klajāks purvs, 10–20 pāru cīruļu.

KV: Redz kā izmainās viss. Paskatieties, kas notiek! Jā, esmu tā sevišķi brīnījies... Nu, mums cilvēkiem viss strauji mainās tagad. Bet cik savādi - kāpēc putniem viss tā mainās! Kāpēc viņi tā maina savu uzvedību! Piemēram, šie paši kovārņi un sīļi. Ak, tu debess! Es nevaru saprast - kas viņus uz to spiež, kas viņus mudina! Neizprotami man ir tie “gaņģi” [”uzvedības akti, uzvedības kompleksie veselumi”; “Atmiņām par putniem”, 5.lpp.]! Tie paši kovārņi – viņu uzvedība taču ir izmainījusies tik kolosāli. Kur viņi agrāk dzīvoja, tur viņu nav, un, kur viņu agrāk nebija, tur viņi tagad ir veseliem bariem.

MS: Tad jājautā – kur kovārņi agrāk dzīvoja? Mežmalās? Es jau viņus stādos priekšā vairs tikai kā pilsētas putnus.

KV: Nu, tas jau manā grāmatelē [Atmiņas par putniem] ir minēts. Kur bija arājs, tur bija kovārnis. Kovārņu ligzdu, piemēram, esmu atradis diezgan tālu mežā iekšā. Lielā meža masīvā apsē, lūk, kovārnim ligzda. Kovārņu bija samērā daudz, bet tik lielos baros kā tagad viņi nemēdza būt. toreiz... Kovārnis bija visur. Vārnai jau viņš bija tas izlūks, vārna noskatījās, lai papriekš kovārnis sāk baroties un tad, kad tie jau bija sākuši, tad arī vārna nāca.

 

Literatūra

  • Avotiņš A. 2005. Putni Teiču dabas rezervātā. Teiču dabas rezervāta administrācija, Ļaudona.
  • Cramp S. (Chief Editor) 1985. Handbook of the Birds of Europe, the Middle East and North Africa. The Birds of the Western Palearctic. Volume II. Oxford, Oxford University Press.
  • Kalniņš R. 1970. Lubānas ezera ielejas ornitofauna. Zooloģijas muzeja raksti, 5: 21–53.
  • LOB 1999. Latvijas ūdeņu putni. Rīga.
  • Vilks K. 1986. Atmiņas par putniem. Rīga: Zinātne.

 

Interviju sagatavoja Elīna Gulbe