Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Jānim Vīksnem - 70

Sagatavojusi ELĪNA GULBE

 

Jāņa Vīksnes stāstus klausāmies Engures ornitoloģisko pētījumu bāzes krasta mājas 2. stāva virtuvē divus mēnešus pirms pašas jubilejas, dažas dienas pirms viņa došanās uz Starptautisko Ornitoloģijas kongresu Hamburgā. Ezerā jūlija beigās galvenā ornitologu lauka pētījumu sezona ir galā, bet medību sezona, ar kuru saistīti citi pētījumi, vēl nav sākusies. Sausuma periods ir ieildzis, un “Kuģis” (ornitologu peldošā māja) uzsēdies uz grunts. Ezers šķiet sarāvies un aizaudzis, bet, tā kā izžuvušas ir daudzas mazās ūdenskrātuves, ezerā ūdensputnu ir vairāk nekā citās vasaras nogalēs.

Kad 2002. gadā Engures bāzē viesojās valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un sacīju, ka man ir tas gods viņu sveikt visskaistākajā vietā pasaulē, prezidente smaidot piebilda, ka ne sevišķi kautrīgi teikts. Kā jau maijā, ainava šeit bija pelēka, vecās zāles krāsā, un auksts pēc vella. Ezerā nav kā “uz zemēm” – maija beigās zaļuma vēl maz.

Kā mājās sāku justies jau šurpceļā no Rīgas, pa šoseju pagriežoties šurp Ķesteru krustā (Ķesterciema krustojumā – red. piez.). No 1951. gada Engurē esmu bijis katru vasaru, nevienu gadu neizlaižot. Kaut divas nedēļas, bet daudzus gadus – no ledus līdz ledum.

 

Ezera atklāšana

Vairāku Engures ezera ūdensputnu sugu populācijas šobrīd ir pamats uzskatīt par vislabāk, pilnīgāk izpētītajām pasaulē. Taču pašu pētījumu vēsture nesniedzas daudzos gadu simtos. Ornitologi ezeru “atklāja” pirms apmēram 100 gadiem.

Nikolajs Tranzē pirms kara pa vasarām bija dzīvojis Mērsragā un atstājis 1942. gadā publicētus faunistiskos novērojumus lielā rakstā. Tā nu pēckara palicēji (Tranzē Latviju atstāja 1939. gadā – red. piez.) organizēja ornitoloģiskās ekspedīcijas uz ezeru. Sākumā pētīja visu, ko var ieraudzīt. Šādas ekspedīcijas notika 1948. un 1949. gadā, tajās pats vēl netiku piedalījies. 1950. gadā, šķiet, ekspedīcijas nebija, jo tad es būtu to uzzinājis un klunkurējis līdzi. Bet 1951. gadā – tad nu bija!

Pirmie specializētie putnu pētījumi Engures ezera apkārtnē sākās 1952. gadā, un tie bija dobumperētāju pētījumi. Būrīšu parauglaukumi bija palielā rajonā ezera dienvidrietumu pusē – no Alksnāja ziemeļos un Pļavām rietumos līdz Rideļiem dienvidos.

Dobumperētāju pētījumus bija iesācis Egons Tauriņš Ropažos. Vēlāk pētījumiem piesaistījās Harijs Mihelsons, tolaik vēl vidusskolas puika būdams, dzimis 1930. gadā – bet darbi gāja vaļā no 1947. gada. Harijs pārņēma būrīšu pētījumus, būdams 1. kursa students mežsaimniekos. Sākotnēji viņam bija divi palīgi, abi vidusskolnieki – Māris Čauns, par Hariju pāris gadus jaunāks, un es. Tā tie kopīgie pētījumi sākās. Strādājām ar dobumperētājiem – masveidīga gredzenošana – ķērām un gredzenojām būrīšos vecos putnus, gredzenojām jaunos, un ik gadu to atkārtojām.

Kad 1953. gadā maija sākumā Hariju Mihelsonu iesauca armijā, Engures parauglaukumi tika uzticēti man. Harijs bija pa pus burtnīcu sarakstījis sīkas instrukcijas. Braucu no Rīgas; tajos laikos viss bija stipri atšķirīgi nekā pašlaik – izkāpu Jaunpļavu ceļa galā, un tālāk līdz Ķūļiem bija 16 kilometri ejami kājām, bet līdz vietai, kur man jādzīvo, – visi 20 kilometri. Tā nu – puišelis – klunkurēju ar lieliem zābakiem un baigo mugursomu, kājas kā vārīti makaroni. 1953. un 1954. gadu nostrādāju pa mežu, tāpēc apkārtnes ģeogrāfija uz rietumiem no ezera man arī ir diezgan labi pazīstama.

Sākotnējā bāzes vieta bija Koknešu mājās Dzedros, pāris kilometru no Dzedrupes grīvas. Atceros pirmo braucienu uz Enguri 1951. gadā 10. jūlijā. Tikai pirms nedēļas Koknešos bija notikušas sadursmes ar mežabrāļiem, un mūs neparko negribēja laist iekšā.

Tolaik meži bija pilni ar mežabrāļiem. Kad 1953. gadā strādāju pa mežu un mežsargs bija atnācis kādos godos uz māju, kurā dzīvoju, viņš sacīja: ”Labi, ka par tevi nenoziņoju.” Darbus sākot, nebiju mežsargam pieteicies. Jautāju, kādēļ viņš par mani būtu ziņojis. Mežsargs atbild: ”Domāju, ka esi angļu izpletņlēcējs. Visi angļi staigā ar hūtēm, tev arī bija tāda hūte un tāds kā moskītu tīkls pāri. Izlīdi no krūmiem, paskatījies kaut kādos plānos, pagāji gabaliņu un iegāji mežā atpakaļ. Labi, ka tevi nenostučīju.”

Kad būrīšu pētījumi bija pabeigti, sākām domāt, ar ko nodarboties tālāk. Mums ar Hariju briesmīgi patika ūdensputni, tikai Mārim ne. Bet mums bija sapnis braukt slapjumos iekšā, tādos kā Engures ezers.

Kad 1957. gadā ornitologi braukāja pa visiem Latvijas ezeriem un meklēja, kur ierīkot stacionāro pētījumu vietu, tika nolemts, ka tai jābūt Engurē. To ierīkoja 1958. gadā.

 

Engures ezera kuģi

Pašu pirmo Engures ornitologu peldošo mītni – “Kormorānu” – daudzi pazīstam kā četrvietīgo mājiņu, kas tagad atrodas Papes ornitoloģisko pētījumu stacijā, uz kurieni to pārcēla pēc tam, kad Engurē bija uzbūvēta tagadējā peldošā māja – “Kuģis”. Bet ezera putnu pētījumu pirmsākumos ornitologi arvien bāzējās ezera rietumu krastā. Iemesls bijis vienkāršs – tolaik tā bijusi kaut cik piebraucamā ezera mala. Tagadējā Rīgas–Kolkas ceļa vēl nebija.

Sākumā ezera rietumu krastā kā bāzi īrējām kādu istabu zvejnieku mājās. Bet rietumu krasts ir ļoti sekls – no Krievragciema pa seklumiem izlauzties uz dziļāku ūdeni bija stundas brauciens līdz pētījumu vietai un tikpat ilgi atpakaļ mājās. Turklāt – laužoties pa pāris centimetriem ūdens. Mums vajadzēja māju, ar kuru varētu braukāt. Ja strādājām pie vienas salas, mūsu māja bija nolikta pie tās, bet nākamajās dienās – pie citas salas.

Tā vispirms braukājām ar mazo kuģi – “Kormorānu”. Vēl mums uz Lielrovas bija uzlikta villa “Pie dullās pīles” – īsts konclāģeris. Fantastisks klimats – finiera būdā vasarā pilnā saulē, bet pa nakti atkal kārtīgos odos. Bija skaidrs, ka vajadzīga lielāka bāze. 1962. gadā dabūjām pontonus tagadējai peldošajai mājai – ”Kuģim”.

Pontonu vešana no Rīgas uz Mērsragu, peldošās mājas būve Mērsragā un ietransportēšana ezerā bija piedzīvojumiem bagāti notikumi.

Pontonus vedošo kuģīti pa Rīgas līci nakts melnumā nācās nostūrēt Harijam Mihelsonam. Rīgā bija jāgaida divas diennaktis, līdz laiks bija tiktāl uzlabojies, ka kuģītis drīkstēja iziet no ostas līcī. Uz to brīdi komanda jau bija krietnā šmigā. Kapteinis no Daugavas līcī izstūrēja, bet tad navigāciju uzticēja Harijam: kurss ir šāds, tur tātad jābrauc! Viņš arī brauca... Pēc četrām stundām visas zīmes rāda, ka Mērsrags klāt, bet Harijs taču nezina, kā lai iebrauc ostā un to kuģīti aptur. Sāk braukt lielu, lielu riņķi pa jūru. Tad arī kapteinis ir nācis pie dzīvības, izlien no kajītes: nu redz, kur Mērsrags, nu tad brauksim iekšā!

Mērsragā dokeri uztaisīja māju. Vedot to pa kanālu uz ezeru, pa ceļam nācās noārdīt Mērsraga tiltu – tolaik tas bija ar zirgu un vieglo autiņu braucams tilts. Kad izbraucām cauri, tiltu līdz ar visiem stiprinājumiem salikām atpakaļ. Kad tikām līdz ezera laivu galam, sākās seklumi. Uz priekšu tikām ar raķa palīdzību – tā ir parikte, ar kādu jūrā velk tīklu – tin trosi uz tievas rorītes, lēnām, pa centimetram. Šādā tempā noforsējām puskilometru. Tad bijām ezerā iekšā.

Sākumā ar peldošo māju braukājām pa ezeru. Pāris gadus uz ziemu „Kuģi” vilkām krastā. Vēlāk to pārtraucām, bet „Kuģi” uz ziemu vedām uz ezera dienvidu galu, kur dzīvoja viens medību sargs. Līdz beidzot noenkurojāmies vietā, kur „Kuģis” atrodas tagad.

 

Kuģa puikas

Uz Engures “Kuģa” ir leģendāra kajīte, saukta par “mazgadīgo noziedznieku kambari”. No stacionāro ornitoloģisko pētījumu sākuma Engurē tajos kā palīgi piedalījušies daudzi bioloģijas studenti un skolēni. Dažbrīd dēvēti “mazgadīgie noziedznieki” (kad kāds kārtējo reizi aiz centības salauzis laivas airi vai stumjamo), bet galvenokārt saukti “kuģa puikas”, – viņi visi izgājuši “Engures skolu”.

Atceros sarunu ar Jēča (Jāņa Priednieka, tagad – zinātņu doktora, asociētā profesora, LU Zooloģijas katedras vadītāja – red. piez.) mammu. Viņa pēc profesijas ir ārste un atveda uz Enguri kalpībā tādu mazu puišeli, knapi sestajā klasē. Jautāju: ”Vai jums nav bail bērnu atstāt šeit?” Viņa atbild: ”Zināt, ja es ņemu alternatīvu, ka viņš Mežaparkā var iekulties kādā ielas kompānijā, tad man nav bail.” – Tā nu Jēci atstāja uz ”Kuģa”.

Tāpat Uģis Bergmanis (tagad – zinātņu doktors, pētījumu daļas vadītājs Teiču dabas rezervātā – red. piez.) kā mazs puišelis strādāja Engures ezerā. Braucām uz Lubezeri lielajā ūdeļu fermā ķert ķīrus – smags darbs visu dienu. Braucam ar moci atpakaļ – Uģis sēž aizmugurē un vairākas reizes – blaukt! – ar savu kasku pa manējo. Marens (Māra Janaus – red. piez.) sēž blakusvāģī un saka: ”Viņš taču ir aizmidzis – es viņu nevaru noturēt ar vienu roku!” Pārsēdinājām Uģi blakusvāģī, ir nepamodās.

 

“Cūcene” zinātnē

Kopš 1960. gada Engurē apgredzenots ap 100 000 dažādu pīļu sugu mazuļu, un gredzenoto pīļu atradumu skaits sniedzas vairākos tūkstošos. Tā ir tikai daļa no zinātnisko datu apjoma, kuru ļāvusi iegūt Engurē izstrādātā pīļu mazuļu gredzenošanas metode.

Pīles gredzenot ļoti gribas, bet parastie riņķi (gredzeni – red. piez.) pīlēniem neder. Ja gredzenu saspiedīsi – ieaugs kājā, nesaspiedīsi – nokritīs. Jorģis (Georgs Lejiņš – red. piez.) ņēmās šaut pīles un mērīt tām kājiņas. Un atrada, ka gredzenam jābūt šauram un jāatbilst pīles kājas formai. Ko nozīmē “cūcene” zinātnē? – Ko tad iesmērēt gredzenā – kāda viela diltu tikpat ātri, kā pīlēna kājiņa aug? Bērni taisa visādus ķinķēziņus no plastilīna... Un izrādījās, ka tepat Dobelē ražotais plastilīns šīm prasībām pilnībā atbilst. Tā ornitologi šodien pīles var gredzenot tūlīt pēc šķilšanās, pateicoties Georga Lejiņa un Viestura Klimpiņa izgudrotajiem pīlēnu gredzeniem. Savukārt bijušais engurnieks Pēteris Blūms daudz ieguldījis, šo metodi ieviešot Štatos (ASV - red.piez.) un Kanādā.

Pīlēnu gredzeni ir un paliek galvenais Latvijas ornitologu ieguldījums pasaules ornitoloģisko pētījumu metodikā. Un šis devums nav mazs – vai bioloģijā ir vēl kāda pētījumu metode, kurai kāds eiropietis – pat ne latvietis – būtu nozīmēts par atbildīgo tās ieviešanai kontinenta mērogā!

Pičs (Pēteris Blūms – red. piez.) tagad Amerikā dara brīnumus, gredzenojot koku pīles un cekulainās gauras. Dieva zīmes no šiem pētījumiem nāk ārā. Un cekulainā gaura ir agrāk ļoti maz pētīta suga.

Un metode tikusi atzīta. Bet vēl līdz tam Blūms no Amerikas mums lūdza atsūtīt informāciju par Dobeles plastilīna sastāvu, lai to varētu modificēt. Plastilīns, kas bija ideāls Latvijas apstākļos (15ºC), nederēja daudz karstākajā klimatā ASV dienvidu štatos – kusa no gredzeniem ārā, tie krita nost. Savukārt, piemēram, Aļaskas aukstumā tas bija par cietu. Bet kā var pateikt precīzu sastāvu plastilīnam, kas tiek ražots pēc ļoti aptuvenas tehnoloģijas un kura sastāvs atkarīgs no tā, cik no katras sastāvdaļas uz tilpumu katrreiz pēc acumēra iešķipelē! Bet, protams, tas viss tika atrisināts.

Savukārt šogad pīlēm pirmoreiz lietojām Polijā ražotus nerūsošā tērauda riņķīšus (gredzenus – red. piez.). Tradicionālie alumīnija gredzeni iet tikai četrus gadus, vēlāk praktiski vairs nav nolasāmi. Tērauda gredzeni iet ilgāk, kalpo līdz nēsātāja mūža galam.

 

Politiski korektie pētījumi

Kopš padomju valsts sabrukšanas pagājuši nu jau 15 gadi. Padomju laika “ainava” daudziem no mums ir vienīgi mītiska, orveliska pasaule, jo paši tolaik nebijām klāt. Bet Latvijas ornitoloģija pēc kara atdzima un attīstījās tieši šajos visdziļākajos “lielā brāļa” laikos.

Hruščova laikos bija ārkārtīgi svarīgi, ko tu pēti. Pētījumu objektam bija jābūt politiski pareizam. Kā tas var izskatīties, ja tu pēti kaut kādas drozofilas – kaut kādas mušiņas, ko pat saredzēt īsti nevar? Kāpēc tu nepēti govis, kam ir liela saimnieciskā nozīme? Tas nekas, ka simts gadu būtu vajadzīgs, lai ģenētikā izpētītu to, ko ar drozofilām izpētītu daudz īsākā laikā...

No 50. gadu sākuma (1952. gada) biju “saslimis” ar lielo ķīri. Biju dabūjis rokā labu norvēģu rakstu un vēlējos to pašu ķīriem izpētīt pie mums, citos apstākļos. Tagad Latvijas ķīri ir vispusīgāk izpētītā lielo ķīru populācija pasaulē. Bet Bioloģijas institūtā padomju laikos tie nekad nav bijuši tieši nosaukti oficiālajās pētījumu tēmās. Darbaļaudis taču neēd kaijas, ķīris nevar būt nopietns pētījumu objekts... Tajā laikā gan bija tā, ka darīt jau varēja visu ko, tikai to vajadzēja nomaskēt, klaji nerādīt. Tēmas virsrakstā likt problēmu, nevis nepareizo, “neēdamo” sugu...

Lielais ķīris bija paslēpts dažādu populāciju ekoloģijas pētījumu tēmās. Šo pētījumu modeļsugas bija trīs pīļu sugas un arī lielais ķīris.

Atceroties tā laika kolorītu – uztaisīts plakāts, kas aicina tautu ziņot par atrastu gredzenotu putnu. Plakāta autors, ja nemaldos, bija Ģirta Kasparsona tēvs. Kas šajā plakātā uzmālēts? – Apaļa zemeslode un lielais ķīris, kas lido turp, kur tam rudenī būtu jālido – uz Rietumeiropu. Komisija skatās plakātu, skatās un galā saka, ka... pārlieku rietumniecisks virziens! Un lūdz māksliniekam pagriezt zemeslodi tā, lai ķīris lidotu no Tālajiem Austrumiem uz Maskavu – lūk, tā tas būtu ideoloģiski pareizi un ieturēti.

 

Politiski nekorektās konferences

“Dzelzs priekškars”, kas daudzus gadus bija izolējis Padomju Latvijas zinātni no zinātnes ārzemēs, netika pēkšņi sagrauts Latvijas valsts neatkarības atgūšanas brīdī. Šī siena bija sākusi brukt jau ātrāk.

Atmiņā paliekoša bija konferences “Baltic Birds 5” organizēšana 1987. gadā. Tas bija pēc piedalījušos ārzemnieku skaita otrais lielākais pasākums PSRS.

Pirmais bija Pasaules Ornitoloģijas kongress 1982. gadā Maskavā. Jau uz to izdevās aizvest 26 cilvēkus no Latvijas, ieskaitot ornitologus amatierus. Šādā pasaules mēroga kongresā pārraudzība no Maskavas KGB bija ārkārtīgi cieta. Tomēr dabūjām cauri 26 cilvēkus Latvijas delegācijā.

Un, protams, 1987. gada “Baltic Birds 5”. Organizēšana notika visai īpatnēji. Tika pieņemti visādi lēmumi, un daudzi no šiem papīriem tapa uz mana galda. Vēstules un dokumentus aizsūtīju vai aizvedu tālāk, un tos tad drusku piekoriģēja. Ceļš bija sekojošs – nekāda vietējā iniciatīva neiet krastā, vajadzīga iniciatīva no PSRS Zinātņu akadēmijas. Tur kādam ļoti augstam akadēmiķim, nodaļas sekretāram, jāparaksta attiecīgs papīrs, kas tālāk tiek atsūtīts uz mūsu Ministru padomi. Mūsu Ministru padome šo papīru pārsūta Latvijas Zinātņu akadēmijai. Latvijas Zinātņu akadēmijas Prezidijs vēršas institūtā ar jautājumu – mums te ienācis tāds papīrs, ka Maskava vēlas, lai mēs uzņemtos šīs te starptautiskās konferences organizēšanu. Mēs, protams, esam ar mieru, un papīri sāk otro riņķi.

Šis papīru dancis aizņēma ilgāku laiku nekā laiks starp pašām konferencēm.

Konference man acīmredzot sirmus matus arī sagādāja. Mūsu institūtā bija savs čekists, KGB pulkvedis, viņš saucās ”zinātniskais sekretārs ārējo sakaru jautājumos”. Viņš piezvana, pasauc lejā pie sevis: mūsu kurators vēloties aprunāties sakarā ar konferenci, specs no Stūra mājas. Lūdz parādīt konferences dalībnieku sarakstu. Apskatās, iebaksta ar pirkstu trijos un saka – mums interesē šie te trīs ārzemnieki, mums ir aizdomas, ka viņiem, šurp braucot, ir citi uzdevumi arī, ne vien zinātne. Interesanti bija, ka tad, kad konferences dalībnieki ieradās, tieši šiem trijiem cilvēkiem dīvainas sagadīšanās dēļ lidostā pazuda bagāža. Nākamajā dienā bagāža atradās.

Nervus kutinoša bija arī konferences norise.

Orgkomitejas istabiņā sešos no rīta smērējam kaut kādus informatīvus plakātus. Atveras durvis, un ienāk cilvēks no akadēmijas ārējo sakaru daļas. Un apprasās – kā tad iet ar konferenci? Un ka viņi vēlētos galdiņu banketā. Marens noprasīja: kas par to maksās? Biju stipri nobijies – tā vienkārši pieprasīja džentlmenim dalības maksu par to galdiņu. Džentlmenis atzvanīja pēc kāda laika un teica – jautājums atkrīt, maksāt nevarēs.

Bet skaidrs, ka acis tur bija visriņķī un visapkārt.

 

Par zinātni

“Lielā brāļa” vairs nav, tagad dzīvojam labākos laikos, kad neviens nediktē, ko drīkst un ko nedrīkst pētīt, par kādām tēmām var un par kādām nevar aizstāvēt disertācijas, un pat gājputni atkal drīkst legāli lidot uz Rietumeiropu.

Kas galu galā ir zinātne? Padomju laikos bija teiciens: zinātne ir personīgās ziņkārības apmierināšana uz valsts rēķina. Šajā teicienā ir daudz patiesības. Lai cik jocīgi tas nebūtu, ļoti bieži tieši šī personīgās ziņkārības apmierināšana devusi nozīmīgākus rezultātus un galarezultātā arī lielāku praktisko pielietojumu nekā tad, kad tevi dzinuši oficiālie pētījumu plāni, kas paredzējuši tūlītēju praktiska labuma nodrošināšanu. Pēc personīgās pieredzes varu teikt, ka tālākas attīstības perspektīva, arī praktiskā plāksnē, bijusi tieši tiem pētījumiem, kas nav bijuši iekļauti nekādos oficiālajos plānos.

Diemžēl jāatzīst, ka 1981. gadā, kad nelaikā mira Ornitoloģijas laboratorijas iepriekšējais vadītājs Harijs Mihelsons, tai bija daudzkārt lielāka kapacitāte nekā šobrīd. Ornitoloģijas laboratoriju kā zinātnes institūciju nav izdevies saglabāt tādu, kādai tai vajadzētu būt. Protams, varētu atsaukties uz valdības atbalsta trūkumu zinātnei. Cilvēki izklīda tāpēc, ka nevarēja nopelnīt pietiekami. Bet meklēt attaisnojumu tikai līdzekļu trūkumā būtu slidens ceļš. Kaut kādas vainas jau bijušas katram no mums.

Tas, ka esmu ievēlēts par akadēmiķi, parāda nevis to, ka Vīksne būtu tas labais, bet galvenokārt – ka attiecīgā zinātnes nozare akadēmiskajās aprindās tiek uzskatīta par pietiekami reprezentatīvu.

Un ir svarīgi, lai ornitoloģija būtu atzīta akadēmiskajās aprindās. Citādi varam nonākt ārkārtīgi stulbā situācijā. Kaut tas vien, ka pēc oficiālajiem kritērijiem par zinātniekiem uzskatāmi vienīgi zinātņu doktori, un par pētnieciskajiem institūtiem – tikai tādi, kam štatos ir vismaz pieci doktori. Un institūcija, kurā nav šo piecu zinātņu doktoru, nav tiesīga pētījumiem pieprasīt finansējumu no Zinātnes padomes, t.i., zinātnei atvēlētā budžeta.

 

Dabas aizsardzība un medības

Uz pasauli vienkāršoti skatīties ir vilinoši. Ja saskatāmas tikai divas krāsas (balta un melna, labais un sliktais, dabas saudzēšana un dzīvības iznīcināšana), viedokli veidot ir ļoti viegli, un, galvenais, – nav daudz jādomā. Bet ekoloģija nekad nav melnbalta. Melnbalts skatījums bija pirmsekoloģijas laikos, kad plēsīgie dzīvnieki bija kaitīgi un iznīcināmi, jo pārtika no citiem dzīvniekiem. Tagad zinām, ka nav labu un sliktu dzīvnieku, un zinām arī, ka daba ir jāsaglabā. Tā ir laba zināšana, bet vai uz dabas aizsardzību un cilvēka vietu dabā arvien nelūkojamies vienkāršoti, melnbalti?

Latvijā pašlaik ir 20 tūkstoši mednieku. Tie nav 20 tūkstoši dabas draugu, kas sadodas rociņās ap Baltijas jūru un aizlūdz, lai tā būtu tīrāka. Mednieki savās attiecībās ar dabu ir nesalīdzināmi aktīvāki. Viņi var pārvērsties par ļoti negatīvu vai ļoti pozitīvu spēku. Viss atkarīgs no tā, vai medniekus a priori uzskatīs par lieliem ļaundariem, vai – ar viņiem runās. Un, ja viņus māk virzīt, audzināt, tie var būt ļoti liels pozitīvs spēks.

Jo mednieki ir vienīgā sabiedrības grupa, kas ir objektīvi ieinteresēta, lai medījamo dzīvnieku būtu vairāk. Un tādēļ mednieks jāpiedabū, lai viņš arī darītu kaut ko, lai medījumu būtu vairāk. Piemēram, ar mežacūkām ir vienkārši – nogāz kartupeļus vai kukurūzu, un turpat divus kvartālus tālāk tās cūkas gulēs – varēsi viņas lenkt un šaut. Bet ar pīlēm tradīcija nemainīga – šauj, cik dievs izaudzē, un vāvuļo par to, ka pīļu nav. Un kas gan līdz šim darīts, lai pīles būtu? Pilnīgi pretēji – introducēts Usūrijas jenotsuns, gribēti vai negribēti no fermām introducēta Amerikas ūdele. Pārveidots Lubāna ezers, kas savulaik bija ne vien Latvijas nozīmes, bet milzīga reģiona mērogā nozīmīga ūdensputnu spalvmešanas vieta. Tagad redzam, ka Nagļu dīķi pilni ar spalvmetējiem merčiem (meža pīlēm – red. piez.), bet tās ir nožēlojamas paliekas no tā, kas kādreiz Lubāna ezerā bija. Viss darītais ir drīzāk negatīvs, bet gribētu šaut ar melnu muti kā vecajos laikos. Tieši mednieki situāciju var pavērst uz labu. Ja mednieks izliek pīļu bunduļus (mākslīgās ligzdvietas – red. piez.), vismaz galveno medījamo sugu (meža pīli) viņš var atbalstīt. Dabiskajās ligzdās dīķos pīļu ligzdošanas sekmes ir, augstākais, 25%, bet mākslīgajās ligzdvietās – 90%. Tur ir liela starpība!

Šogad mūsu mednieku kolektīva izliktajās pīļu mākslīgajās ligzdvietās Tukuma rajona dīķos apgredzenojām 500 meža pīlēnu. Pagājušogad apgredzenojām 250, un interesanti – visi šo gredzenoto pīļu atradumi (25) nāca no cilvēkiem, ko pazinu personīgi. Jaunās meža pīles neiet tālu. Esot tādam ūdens līmenim, kā pagājušogad bija, tās līdz ļoti vēlam rudenim turējās maksimāli četru kilometru attālumā no gredzenošanas vietas.

Interesanta nianse – valstīs, kur daba vēl ir un ir, ko sargāt, dabas aizsardzības – sugu un biotopu saglabāšanas – pasākumu iniciatori bijuši tieši mednieki. Savukārt, kur daba jau izmainījusies tiktāl, ka tās tikpat kā vairs nav, dabas aizsardzība nonāk “veģetāriešu” rokās un mednieki tiek noliegti. Tas ir ļoti simptomātiski. Kas, piemēram, Krievijā bija dzīvnieku saglabāšanas pionieri? – Sergejs Buturļins, Mihails Menzbirs, no jaunākajiem laikiem – Vladimirs Flints, visi – mednieki. Uz ko skatāmies – uz 21. gadsimta Eiropu, kur pat melnā dzilna un citas parastākās, izplatītākās sugas kļūst par retumiem?...

Vajadzētu atcerēties, ka Eiropā vairs nebūtu neviena lielā zīdītāja, ja nebūtu mednieku, ja visu būtu noteikušas tikai zemnieku intereses. Senajos laikos tās reducējās tikai uz to, ka šis dzīvnieks ir kaitīgs, jo ēd manus sējumus. Ja zemniekiem būtu dota vara, neviena meža cūka, neviens briedis, neviens šāds te riebīgs ēdājs nebūtu palicis. Bet, par laimi, viens otrs no zemniekiem bija ieinteresēts arī kaut ko nomedīt un – lai būtu, ko medīt. Tieši šī iemesla dēļ ļoti daudz kas ir palicis.

Protams, medības nedrīkst apdraudēt kādas populācijas eksistenci. Taču mūsdienās vislielākajā daļā gadījumu būtiskākos draudus savvaļas dzīvnieku populācijām sagādā to dzīvesvides pārmaiņas un iznīcināšana, nevis regulētas medības. Pēdējos gados starptautiskajās dabas aizsardzības konferencēs (piemēram, ūdensputnu saglabāšanai veltītajā konferencē “Waterbirds around the World”) aktuālo, ūdensputnus apdraudošo faktoru starpā medības beidzot netiek minētas vispār.

 

Saknes

Stāsts par Jāni Vīksni būtu nepilnīgs, ja nerunātu par medībām. Kad medības nu ir ierunātas, atkal seko atkāpe, pat ne maza atkāpe, bet lēciens gandrīz gadsimtu atpakaļ, jo runa ir par paaudzēm.

Mana nosliece uz medībām acīmredzot ir ģenētiski nosacīta. Mans vectēvs bija mednieks. Cara laikos viņš bija dārzkopības skolas direktors Besarābijā, mana mamma arī Besarābijā dzimusi. 1920. gadā vectēvs pārbrauca uz Latviju.

Atceros vecāsmammas stāstus, kāds tas ārprāts bijis, kad Besarābijā paipalas jaktējuši (medījuši – red. piez.). Tur cita nekā īpaši nav bijis, ko jaktēt, bet paipalas gan. Paipalām piešauti daži spaiņi. Ar 12. numura skrotīm dod vaļā uz šitādiem putniņiem, kas drusku lielāki par zvirbuli. Un suns stiepj klāt un tik krāmē. Šīs dabas veltes tajos laikos nemeta nekad prom, tās tika izmantotas – viņas bijis jāplucina – sīki, mazi putniņi! Ir to vērts? Bet garšīgi pēc ārprāta.

Saklausījies vecāsmammas paipalu stāstus, puikas gados biju sašāvis strazdus – ķiršos, ar gaiseni (pneimatisko šauteni – red. piez.). Kāds desmits strazdu rokā bija, un pats šmorēju šos te putneļus.

Jakts man sākās ar gaiseni. Zoodārzā tai laikā maksāja kādas kapeikas par plēsēju barības dažādošanu – un tur vajadzēja zvirbuļus dot. Tad es šāvu zvirbuļus. Vardes un zvirbuļus pirka, to visu es nodevu, dabūju saldējuma naudiņu. Žurkas arī šāvu – žurku zoodārzā tolaik bija kvantumi.

Tikko man palika 18 gadi (1954. gadā – red. piez.), tiku pie kārtīgas bises, ne vairs gaisenes. Tolaik varēja dabūt pēckara vācu reparāciju plintes – simsonus. Eleganta bise, 16. kalibrs. Kas daudz ar viņu ir nošauts! Bet viņa rūsēja – fantastiski rūsēja!

Jakts – tas ir tā... Es varu nosēdēt sešas dienas no rīta līdz vakaram pie papīriem, un es varu arī divas trīs nedēļas nosēdēt pie papīriem, bet tad man vajadzīgs to visu uz brīdi pilnībā aizmirst. Un mežā to var izdarīt.

Nekādi nepiekrītu tam, ka bērni jātur tālu no medībām un ko viņi tur iemācās... Mans mazdēls Andris Stīpnieks ir no četru gadu vecuma pīļu medības redzējis, visu laiku tupējis manā laivā. Kā mēs viņu ģērbām – citādi vecāmamma baismīgu traci taisa, ka puika paliks slims, kad ved viņu uz ezeru oktobra beigās, novembra sākumā! Puikas ģērbšanai bija vesela sistēma. Man bija vienas pufaikas bikses – tajās viņu vispirms ietriepj iekšā. Tad bija kažokādas veste, tā viņam līdz ceļgaliem, biksēs labi iegāja iekšā. Un tad vēl bija ļoti nopietns apģērba gabals – tāds gumijas tērps, tur tikai ģīmi varēja iztaisīt laukā, piedurknes ciet, viss ciet. Un iesnas nedabūja. Sniegputenis uz ezera novembra sākumā, un mazdēls tup tā kā ķipītis.

Laivā, teiksim, ir piecas sešas pīles, un puika visu laiku tās zortē – pa vecumiem un dzimumiem. Jāsaka, ka viņš pīļu noteikšanā arvien ir labāks par dažu labu profesionālu biologu un – savas labākās redzes dēļ – teikšu, ka labāks arī par mani. Reģistrējot mednieku nomedītos putnus, viņam ir bijusi iespēja 10 gadus Kaņierī katru sezonu caur savām rokām izlaist tūkstoti pīļu, un tas nav maz. Ar visu viņa fizmata izglītību es viņu uzskatu par pašu labāko. Esmu mēģinājis viņu pieķert – viņš lielā ātrumā skaita – tēviņš un mātīte, iebilstu: jaunām cekulpīlēm dzimumu taču visos gadījumos nevar atšķirt! – Bet, ja uz spārniem ir baltais raibumojums, tas ir tēviņš! – Ņemu pīli, nesu pie gaismas un skatos – tiešām ir!

Par to, kādu attieksmi pret dzīvniekiem medības rada? Bērnam var ieaudzināt, ka dzīvnieku nedrīkst nokaut vienkārši prieka pēc – ja tu esi viņu nomedījis, tad tādā gadījumā tev viņš ir jāizmanto. Ka dzīvnieks nedrīkst mocīties. Ja ir kaut mazākās cerības viņu atrast, tad tas ir jāmēģina, lai kur viņš arī kristu.

 

Bērnība ar lauvām istabā

Jāņa Vīksnes bērnība pagājusi zoodārzā, jo tēvs, Arvīds Vīksne, pēc pamatprofesijas veterinārārsts, 1939.– 1954. gadā bija Rīgas zoodārza direktors. Tajos laikos direktors ar visu ģimeni dzīvoja zoodārzā uz vietas (dzīvoklis bija tagadējā administrācijas ēkā).

Uz zoodārzu dzīvot pārcēlāmies, kad biju trīs gadus vecs. Var teikt, ka uzaugu kopā ar dzīvniekiem. Arī visburtiskākajā nozīmē – kopā ar lauvām.

Plēsējus turot gūstā, nereti iznāk, ka mātes piedzemdēt māk, bet rūpēties par bērnu nemāk, un tad viss ir atkarīgs no tā, vai izdodas mātei atņemt bērnus. Ja izdodas, tad paliek dzīvi. Tad šos nabagus ar knupīti baroja, ar piena pudeli, un viņi dzīvoja pie darbiniekiem mājās.

Tāds bija tīģeris Puršs vai Akbars, kā viņu vēlāk sauca cirkā (1961. gadā Puršs tika uzņemts filmā “Svītrainais reiss” – red. piez.). Tāda bija arī lauva Rita, ko māte nebaroja, cilvēku izbarota. Šis zvēriņš dzīvoja mūsu dzīvoklī – mazs, mīļš lauvēniņš. Kad sāka augt, izauga vilku suņa lielumā. Cik tad ilgi tādu istabā turēsi... “Kaķēns” izmēģina nadziņus uz dīvāna – paņem ar nadziņiem, pavelk, un dīvānam federes (atsperes – red. piez.) nāk laukā gan. Gluži dabīgi, zoodārza direktoram sieva arī ir, un tai, protams, ir zināmi iebildumi pret visu šito.

Tā tie zvēri nonāk atpakaļ vairāk vai mazāk savā būra vidē. Bet, zināms, Rita ir tāds mājas dzīvnieks, un kopējs no rītiem agri viņu laiž zoodārza teritorijā pastaigāties. Harijs Mihelsons (kurš kara gados bija strādājis zoodārzā) tā agrāk atnācis un kaut ko zoodārzā ar putniem ies skatīties. Bet ap lauvu mājas stūri pēkšņi pretī nāk lauva. Tik liela, ka nevar saprast, cik tad īsti liela (veca) ir, – Harijs kādu laiku zoodārzā nebija bijis, Ritu nepazina. Kā pats vēlāk stāstīja, ārkārtīgi stulba reakcija – uzlēcis uz soliņa, lai arī jautis, ka tas pret apēšanu diez vai palīdzēs. Stāvējis uz tā soliņa un gaidījis galu, bet potenciālais ēdājs acīmredzot tomēr nedomā, ka Harijs būtu jāapēd, un aiziet garām.

Rita spēlējās, bet tās bija spēles līdz zināmai robežai. Kad Ritu turēja zoodārza mazuļu laukumā, es, tolaik vidusskolnieks, kopā ar meitenēm nākdams, mēdzu padižoties – tak jāparāda, ka var pie lauvām aplokā iet iekšā! Un Rita nāk spēlēties, liela jau, velns. Un uzlec man virsū. Es satveru viņu aiz ķepām un atsviežu nost. Vienreiz tā uzlec, otrreiz... un katrs nākamais lēciens kļūst jau mežonīgāks – vairākas reizes nākusi maigoties – pa savai modei – bet atsviesta nost. Knapi tiku ārā! Pēdējā reizē – jau raugot aiz muguras aploka vārtiņus – metu viņu projām, cik spēka, un izspruku pa vārtiņiem laukā.

Vistuvāk kapam es biju – var tikai minēt, kāpēc tā notika – ar ziloni, savu draudzeni Dikiju. Vasarā Dikijas pastaigu aploks bija lejiņā pie zoodārza kantora ēkas, tur viņa bija piesieta pie koka netālu no mūsu virtuves loga, un es pie dzīvniekiem biju biežs viesis. Toreiz Dikija bija pavasarī pirmoreiz izvesta ārā. Blakus bija tēvs un Dikijas kopējs, kas kādreiz bija ar viņu uzstājies cirkā un tagad kopa zoodārzā. Es, tolaik 2. klases puika, mīcījos Dikijai kaut kur starp snuķi un kājām. Kas bija, kas ne, mana draudzene Dikija mani paņēma snuķī, izlaida tādu loku pa gaisu – priežu gali kaut kādi redzes lokā nozibēja – un bāza zem kājas apakšā.

Dikijas kopējs, sapratis, ka zilonis cenšas mani nobradāt, sagrāba mani aiz čupra un par centimetru izrāva laukā. Acīmredzot zilonis tomēr ir neaprēķināms dzīvnieks, – kāpēc tas tā gadījās, to es nezinu. Citreiz Dikija bija bijusi tik ļoti draudzīga.

Vācu laikā zoodārzā strādāja arī Harijs Mihelsons – tēvs viņu pieņēma darbā. Harijam bija jānodarbojas ar zoodārza muzeja ekspozīciju uzturēšanu un papildināšanu. Kad tas viss sākās, Harijam bija 12 gadi, man – seši. Kopā klenderējām pa Mežaparku un vācām putnu ligzdas muzejam. Harijs, protams, brauca mežā arī tālāk un stiepa zoodārzam arī visādus retumu mazuļus.

Harijs jau agri bija ieņēmis galvā, ka viņš maizi pelnīs tikai ar ornitoloģiju. Bet ar zoodārzu kontaktus nezaudēja arī pēc kara.

Līdz drīkstēju vasarās strādāt par dzīvnieku kopēju, mani darbi zoodārzā sākās ar govju ganīšanu. Divus gadus divi puikas ganījām astoņas zoodārza govis tagadējā Kultūras un atpūtas parkā. Vācieši tur bija uzspēruši munīcijas noliktavas gaisā, un viss mežs bija pilns ar nesprāgušu munīciju. Ko tik neatradām – lielgabalu lādiņus un rokas granātas, un patronas. Ko visu tur nedarījām, kā palikām dzīvi – to nu nevar saprast. Bet gaisā arī nevienu neuzspērām.

Vadāju ēzelīti, ar kuru vizināja bērnus. Tad mani paaugstināja darbā – tiku pie zirga. “Nācu uz darbu” pusotras stundas ātrāk, apsedloju savu zirģeli un, cik nu zoodārza teritorija atļāva, līdz darbalaika sākumam to nodzinu putās.

Stāsti vēl turpinās, kad vairākas diktofona kasetes jau izritējušas un arī stāstos ir noiets loks. Satumst, saceļas vējš un neklusē ne ezers, ne jūra, un meklējam lukturus, lai neapmaldītos, laivās iroties uz ”Kuģi”.

Engures ezera putnu pētījumu un paša ezera vēsturi Jānis Vīksne aprakstījis savā grāmatā “Engure – putnu ezers”, kas klajā nāca 1997. gadā (apgāds “Jāņa sēta”). Nākamajā gadā Engures pētījumiem apritēja trīskārša jubileja (“Putni dabā” 8.1: 8-13): 100 gadu kopš pirmā publicētā raksta par Engures putnu faunu, 50 gadu kopš pirmās ornitoloģiskās ekspedīcijas uz ezeru un 40 gadu kopš Engures putnu faunas un ekoloģijas stacionāro pētījumu sākuma.

Bagāts tāds ezers, kura dabas vērtību izpētei veltīti tik daudzi desmiti gadu! Sveicam Jāni Vīksni 70 gadu jubilejā!