Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Kolkasrags

 

Vietas raksturojums

Putnus Latvijā var vērot daudzās vietās, tomēr to daudzveidība un skaits šajās vietās mēdz būt ļoti atšķirīgs. Jūras piekraste, iekšzemes ūdensbaseini, ģeogrāfisku apstākļu nosacītas migrāciju trases ir vietas, kur putni koncentrējas lielākā skaitā un daudzveidībā. Vairākums sugu turklāt sastopams galvenokārt specifiskos biotopos. Informācija par daudzām populārākajām, pašlaik zināmajām labākajām Latvijas putnu vērošanas vietām ir apkopota interneta lapas “Putni Latvijā un pasaulē” (www.putni.lv) sadaļā “Kur novērot putnus Latvijā”, un aprakstīto vietu skaitu paredzēts paplašināt.

Tagad arī žurnālā “Putni dabā” sākam stāstīt par Latvijas vietām, kuras putnu vērošanas interesentiem vērts apmeklēt. Šoreiz par Kolkasragu – lielisku putnu vērošanas vietu gan rudens, gan pavasara migrāciju laikā.

 

Nokļūšana. Kolkasrags atrodas Talsu rajonā, Kurzemes pussalas pašā ziemeļu spicē. Attālums no Rīgas – 160 km. Satiksmes autobusi no Rīgas uz Kolku (Mazirbi) iet vairākas reizes dienā; ir arī vairāki citi autobusi caur Vandzeni un Dundagu. Braucot ar savu auto no Rīgas puses, jābrauc pa ceļu, kas iet gar Rīgas jūras līča rietumu krastu caur Enguri (P128 un P131). Otrs ceļš uz Kolku ved no Ventspils puses (P124), un tas nav asfaltēts.

Uz vietas. Braucot ar satiksmes autobusu, jāizkāpj Kolkas ciema pieturā. No šejienes līdz ragam paliek vēl aptuveni 2 km, kas jāveic kājām. Ja autobuss iet tālāk uz Mazirbi, var palūgt apstāties tuvāk ragam pie T veida krustojuma, kas sazarojas uz Mazirbi pa kreisi un uz Kolkasragu pa labi. No šejienes līdz ragam atliek kādi 800 m. Ar savu auto ragam var piekļūt vēl tuvāk. Nogriežoties jau minētajā T veida krustojumā, var aizbraukt līdz autostāvvietai, kas ir tikai kādus 350 m no raga. Tālāk braukt aizliegts, un par stāvvietu jāmaksā. Cena – Ls 0,50 par stundu vieglajām mašīnām, Ls 2,00 autobusiem. Ja jāstāv vairākas stundas, var sarunāt atlaidi.

Nonākot ragā un izvēloties bāzēšanās vietu, parasti nākas ievērot vēja virzienu. Ja vējš ir samērā lēns (kas gan nav tipiski Kolkasragam rudenī un ziemā), putnu vērošanas vietu var izvēlēties liedagā pie vecās Kolkas bākas drupām. Ja ir stiprs rietumu vai ziemeļrietumu vējš, vietu labāk izvēlēties aizvējā mežmalā. Lielāko daļu putnu parasti iespējams konstatēt no stacionāra punkta, bet, lai pilnībā aptvertu visu notiekošo, ragā jāpavada vairākas stundas. Putni pārvietojas virs jūras, virs meža, pa raga priedītēm un retajiem krūmiem. Kaut kas vienmēr uzturas arī liedagā. Iespējams apsekot arī liedaga zonu abpus ragam, veicot apgaitu.

Gadās, ka laiku pa laikam kāda kompānija (nereti ar suni) iztraucē liedagā esošos putnus. Biežāk tas notiek brīvdienās.

Jāņem vērā, ka pavasaris Kolkasragā vienmēr ir vēsāks nekā iekšzemē vai pat citur jūrmalā, tāpēc lietderīgi nodrošināties ar siltākām drēbēm un neaizmirst cimdus.

Nakšņošana. Kolkā ir neliela viesnīca ”Zītari” ar 14 divvietīgiem numuriem. Divvietīgs numurs maksā Ls 20 (bez brokastīm). Apkalpošanas kvalitāte ir laba un nevar teikt, ka būtu pārmaksāts. Viesnīcas tālrunis – 3277145. Laba nakšņošanas vieta ir arī viesu māja "Ūši", kas atrodas Kolkas ciema ziemeļu galā tikai 1,5 km no raga. Istaba ar virtuvi, tualeti un dušu pašlaik maksā Ls 8 par nakti (15.09.–15.05., savukārt vasaras sezonā – Ls 10). Maltītes šajā cenā nav ieskaitītas. Interneta adrese – http://www.kolka.info, turpat arī cenrādis un iespēja istabu rezervēt.

 

Labā laikā putnus var vērot no liedaga pašā Kolkasraga smailē. Foto: A. Celmiņš

 

Sezonas un putni

Rudens Kolkasragā ir interesanta novērojumu sezona; ūdensputnu migrācija gar ragu arī rudenī var būt diezgan intensīva. Novērojams daudz bridējputnu.

Rudens mēnešos novērojamie putni (daļa no parastajām sugām un retie putni, pēdējie pasvītroti): paugurknābja gulbis, mazais gulbis, sējas zoss, meža zoss, baltvaigu zoss, melngalvas zoss, Sāmsalas dižpīle, baltvēderis, prīkšķe, ķerra, parastā pūkpīle, krāšņā pūkpīle (1990), kākaulis, melnā pīle, tumšā pīle, gaigala, mazā gaura, garknābja gaura, lielā gaura, brūnkakla gārgale, melnkakla gārgale, dzeltenknābja gārgale (2004), cekuldūkuris, jūras krauklis, niedru lija, zvirbuļu vanags, kukaiņu piekūns, lielais piekūns, dzērve, jūras žagata, smilšu tārtiņš, jūras ķīvīte, lielais šņibītis, trulītis, līkšņibītis, parastais šņibītis, gugatnis, sarkanā puskuitala, lietuvainis, tumšā tilbīte, lielā tilbīte, purva tilbīte, upes tilbīte, akmeņtārtiņš, šaurknābja pūslītis, īsastes klijkaija, mazais ķīris, reņģu kaija, melnspārnu kaija, cekulzīriņš, jūras zīriņš, melnais zīriņš, tievknābja kaira, lielais alks, svilpējalks, lauku balodis, zivju dzenītis, pupuķis, bezdelīga, pļavu čipste, zīdaste, zilrīklīte, pelēkā zīlīte, meža zīlīte, sīlis, dadzītis, baltsvītru krustknābis, egļu krustknābis, sniedze, Lapzemes stērste.

Ziemas mēnešos novērojamie putni: paugurknābja gulbis, ķerra, parastā pūkpīle, kākaulis, melnā pīle, tumšā pīle, gaigala, mazā gaura, garknābja gaura, lielā gaura, brūnkakla gārgale, cekuldūkuris, jūras krauklis, jūras šņibītis (1992), lielais alks, kajaks, sudrabkaija, lielā polārkaija (2000), melnspārnu kaija, sila cīrulis (reti ziemā), pļavu čipste (reti ziemā), čuņčiņš (reti ziemā), meža zīlīte, parastais ķeģis, svilpis, sniedze.

Trulītis Calidris minutus barojas zāļu sanesumos Kolkasraga tuvumā. Foto: K. Millers

Ļoti piemērots laiks putnu vērošanai Kolkasragā ir pavasaris – putni virzās uz ziemeļiem un, sekojot krasta līnijai, nonāk ragā kā slazdā, tāpēc novērojami lielā skaitā un daudzveidībā. Tas pirmkārt attiecas uz sauszemes putniem. Tomēr arī ūdensputniem – gārgalēm, pīlēm, kaijām un zīriņiem – rags kalpo par sava veida robežu, gar kuru veidojas vairāk vai mazāk izteiktas migrantu straumes. Kā zināms, ne visas putnu sugas atlido vienlaikus. Pavasara migrācija dažām sugām sākas jau februāra beigās, bet citas turpina ceļot līdz pat maija beigām. Līdz ar to Kolkasraga pavasara sezona ir visai gara, tikai, mainoties sezonai, mainās arī putnu sugu sastāvs. Labākais laiks ir viss aprīlis un maija sākums.

Visu pavasarī novēroto putnu uzskaitījums būtu ļoti garš un aptvertu gandrīz visu Latvijas putnu sarakstu. Uzskaitītas tikai retās sugas: Kanādas zoss (novērota vairākkārt), sarkanā klija (1992, 2001, 2003, 2004), Stellera pūkpīle (2006), čūskērglis (1999, 2004), stepes lija (1999, 2001 un katru gadu 2003–2006), vidējais ērglis, kukaiņu piekūns (2001, 2003, 2004, 2006), avozeta (vairāki desmiti), terekija (1993), melngalvas kaija (2003, 2004), lielā polārkaija (1995), cekulainais cīrulis (1995, 2005), sarkanrīkles čipste (1992, 2000, 2001, 2005), dzeltengalvas cielava (vairākkārt), pelēkā cielava (vairākkārt), tumšā čakstīte (2006), apkakles strazds (vairāki desmiti), sārtais strazds (2003), mazā stērste (2005).

Novēroto sugu saraksti sastādīti pēc interneta lapas www.putni.lv datubāzes. Novērotāji: V. Ādamsons, A. Celmiņš, K. Funts, G. Graubics, D. Hanibuns (D. J. Hunnybun), M. Jaunzemis, T. Johansens (T. W. Johansen), P. Kāsls (P. Castle), J. Kazubiernis, A. Klepers, A. Kuročkins, K. Lapiņš, E. Lediņš, R. Matrozis, K. Millers, T. Mūkonens (T. Muukkonen), I. Oiguss, E. Pēterhofs, V. Roze, M. Strazds, M. Tīrums, M. Varesvuo (M. Varesvuo), V. Vintulis, D. Vūldridžs (D. B. Wooldridge) un A. Zacmanis.

AGRIS CELMIŅŠ

 

Zemes mala vai sākums?

Vai te jau ir zemes mala? Nē, varbūt tomēr tikai tās sākums. To gribas minēt bezgalīgi, bet atbilde nerodas. Varbūt to vislabāk zina putni? Tie, kas ik gadu traucas ceļošanas dziņu dzīti, tie, kas šķērso jūru, pat lieki nedomājot, kāpēc? Putnu ceļš ir īsts dabas fenomens – izrāde, kurā Kolkasragam ierādīta partera pirmā rinda. Tieši šeit ik gadu tiek novērots lielākais sugu skaits vienas dienas laikā, un tieši šeit satraucošajā dabas izrādē noskatīties ierodas ne vien Latvijas putnu vērotāji, bet arī daudzi ārzemnieki.

Joprojām kā fantastiska dabas scenārija kulminācija man acu priekšā zib zvirbuļvanagu dzīres tūkstošiem žubīšu, zīlīšu un ķivuļu barā. Ducis zvirbuļvanagu, apjukuši no vieglā laupījuma, plosās tuvajās debesīs, kur milzīga un neapturama sīkputnu straume plūst jūrā. Putnu straume brāžas virs jūras kā skanošs salūts, kā vilciena ekspresis, un mēģināt lidot pret to ir bezjēdzīgi. Pēc kādu četru stundu intensīvas putnu migrācijas vērošanas emociju piesātinājums ir tik augsts, ka pēc pirmā jautājuma: ”Nu, kā Kolkā, putnu daudz, kas jauns?” – nākas atbildēt ļoti īsi: „Šodien gāja.”

Redzot putnu migrāciju, vienmēr atceros kādu pupuķi Kolkasragā. Agrā aprīļa rītā tas pielidoja pie raga, apsēdās pašā galā uz akmens, un šķita, ka viņš ir izmisis un apjucis – te tagad jālido pāri? Varētu taču palikt tepat Kurzemē un dzīvot mierīgāk. Tomēr, it kā nopūzdamies un saņemdamies, viņš izmeta nelielu loku un tad tiešā ceļā viļņveidīgā lidojumā saplūda ar jūras ūdeni un debesīm. Kāds cits spilgts mirklis prātā, kad pavasara rītā jau kārtīgā gaismā vārnu bars trieca no jūras ārā ausaino pūci. Likās, ka dzirdu visus tos lamu vārdus, ko pūce būtu veltījusi vārnām, ja vien tās to saprastu un saklausītu savā nešpetnajā ķērkšanā.

Braukšana uz Kolku vienmēr ir kā svētki. Kolkasrags man saistās ar tādu kā Labās Cerības ragu. Cerību ieraudzīt kādu jaunu putnu sugu, neredzētu dabas izrādi, piedzīvot dabas stihijas un uzlādēties no Dižjūras un Mazjūras viļņu cīņām. Lībiešu valodā kuolka gan nozīmējot nāvi, un tā iedvesusi bailes daudziem kuģotājiem, kuri uzdūrās sēklim, jūras laupītāju malduguņu pievilināti. Turpretim tagad vienmēr ir jauki noraudzīties uz 19. gadsimtā izbūvēto vienīgo Latvijas jūras saliņu. Tā vienmēr tiek aplūkota teleskopā, lai koši sarkanās bākas piekājē uz akmeņiem redzētu jūras kraukļus spocīgi žāvējam spārnus. Tomēr skats tur ilgi nekad neuzkavējas, jo kaut kur tuvumā atskan dobjās pūkpīļu balsis un kā rosīgi zvejas kuģīši lempīgi visos virzienos lido brūnkakla gārgaļu bariņi.

Reiz jūlijā, kad šķita – šoreiz gan Kolka ir mierīgāka un apkārt – tikai sudrabkaiju un kajaku bariņi –, ieraudzīju tajā gadā pirmo parasto šņibīšu bariņu. Pēkšņi pārņēma drausmīgas skumjas, ka rudens jau klāt. Spilgtā saule, karstums un daži peldoši atpūtnieki gan neliecināja, ka kādam te jau būtu tādas priekšnojautas.

Zvejniekiem ir cita Kolka, vietējiem ciema ļaudīm – cita, arī biologiem tā ir cita – īpaša – vasaras prakšu bāzes apgarota. Man Kolka saistās tieši ar ragu, ar sabrukušās vecās bākas akmeņu drupām un nedabiski spilgto bāku pelēcīgajā jūras klājā, ar retiem putniem. Vēl tagad atceros tās satraukuma izjūtas, kad pagājušā gada 14. aprīļa rītā kopā ar Kasparu Funtu pamanījām mazo stērsti. Bērnišķīga sajūsma uz robežas ar trakuma pazīmēm, pēc tam kad putns paguvis atrādīties 30 metru tuvumā teleskopā kā uz televīzijas ekrāna. Šādas sešas minūtes var būt triju dienu brauciena vērtas, un tā ir ikreiz. Pacietība tiek atalgota (nu reizēm arī ne ).

Šā gada pavasarī bijām Kolkā kopā ar somu putnu vērotāju grupu. Visi bija sajūsmā par sugu daudzveidību, taču par dienas galveno notikumu kļuva akmeņtārtiņa pēkšņā parādīšanās tieši pie vecās bākas drupām dažu metru attālumā. Somi ložņāja uz vēderiem pa smiltīm un izskalotajām aļģēm, lai tikai iegūtu labāku fotokadru. Tā bija akmeņtārtiņa lielā diena, lai gan viņš pats to pat nenojauta. Viņš bija tik pārguris no jūras šķērsošanas, ka visu laiku nodarbojās ar ēšanu – nu gluži kā tie paši somi vēlāk vakarā. Pastāvot Kolkasragā padsmit cilvēku barā, kur visi ir labi putnu pazinēji, liekas, ka esi kļuvis par milzīga skenera vai satelīta sastāvdaļu. Viss tiek rūpīgi apskatīts. No visām pusēm ienāk ziņojumi par dažādiem novērojumiem, sugām, virzieniem un attālumiem. Nekas netiek palaists garām.

Akmeņtārtiņš Arenaria interpres un somu fotogrāfs. Foto: A. Klepers

Kolka ir interesanta visos gadalaikos, un vismaz man tur ir zemes sākums. Sākums brīnišķīgai atpūtai un jauniem atklājumiem. Ceļš līdz Kolkai vienmēr ir kā gatavošanās pirms lielā sākuma. Ir interesanti pat tajos retajos gadījumos, kad pēc pavadītās rudenīgās vai ziemīgās dienas uz jau iepriekš uzdoto jautājumu: ”Nu, kā Kolkā?” – nākas atbildēt vēl lakoniskāk – ”Nebija” vai ”Tukšs”. Vārdi, kas ietver bariņu sudrabkaiju, kajaku, brūnkakla gārgales, jūras kraukļus, melnās un tumšās pīles un vēl kādas pārdesmit sugas, bet neko TĀDU, ko būtu gribējies redzēt.

ANDRIS KLEPERS

 

Retumus meklējot

Ģeogrāfiskā novietojuma dēļ Kolkasrags ir viena no labākajām, ja ne vislabākā jūras putnu vērošanas vieta Latvijā, it īpaši rudenī. Ja ir labas zināšanas putnu noteikšanā, daudz pacietības, laba optika un veiksme, tad šajā vietā var fiksēt samērā daudz interesantu novērojumu.

Ļoti daudz atkarīgs no veiksmes! Apmeklējot Kolkasragu, jāņem vērā stipri mainīgie laika apstākļi. Piemēram, vienā rīta cēlienā, sākot no saullēkta vai pat nedaudz pirms tā un beidzot novērojumus ap plkst. 12.00 vai 13.00 dienā, nācies piedzīvot bezvēju un praktiski necaurredzamu miglu, kas pēc kāda laika pēkšņi izklīst, un sāk spīdēt spoža, karsta saule, bet drīz pēc tam šie apstākļi neizprotamu iemeslu dēļ pārtop lietū un vēl pēc kāda laika – atkal saulē, un saceļas jau ļoti spēcīgs vējš!

Priežu krustknābju Loxia pytyopsittacus pāris Kolkasragā. Foto: K. Millers

Atmiņā iespiedies 2004. gada 2. oktobra brauciens uz Kolkasragu kopā ar Valdi Rozi – gadījums, kas diezgan labi raksturo šo vietu un to, cik strauji var mainīties situācija, uzsmaidot veiksmei! Līdz ar saullēktu abi bijām ragā. Jau uzreiz bija skaidrs, ka virs sauszemes migrācijas nav un droši vien arī nebūs, sīkputnu gandrīz nebija. Arī jūrā šoreiz nekāda lielā kustība nebija vērojama. Cerības likām uz dienas plēsīgajiem putniem, kas varētu parādīties vēlāk, kad būs iesilis gaiss. Iekšēji, protams, sajūta draņķīga, nav ko noliegt – brīžam paspruka kāds skarbāks vārds, bet ko darīt – atbraukuši esam – jāturpina novērojumi. Pēkšņi no ragā augošajām priedītēm burtiski uz dažām sekundēm parādījās plēsīgais putns! Cik strauji parādījies, tikpat strauji tas nozuda atpakaļ – tas viss ilga pāris sekunžu, taču jau šajā īsajā mirklī bija skaidrs, ka tas nav ne klijāns, ne lija, ne arī kāda no mazajām piekūnu sugām. Tas bija kas tāds, ko mēs līdz šim nebijām redzējuši! Nekavējoties ieņēmu pozīciju pašā ragā, lai būtu pārredzama arī līča krasta līnija, un Valdis palika jūras pusē, mūs šķīra aptuveni 25 m. Pēc sekundēm 30 putns parādījās no jauna un spēcīgiem, ritmiskiem spārnu vēzieniem pārlidoja kādus 20 m Valdim virs galvas ziemeļrietumu–rietumu virzienā. Abi putnu redzējām labā gaismā un ļoti tuvu, ar labu optiku un tam sekojām, līdz tas izzuda skatienam virs jūras. Mūsu pirmās emocijas bija stipri interesantas. Skatījāmies viens uz otru un neteicām ne vārda. Piekūns, kurš tikko devās Sirves virzienā, nebija no tiem, kādus esam raduši redzēt Latvijā! Galu galā sugas piederība tika noteikta – rudgalvas piekūns Falco biarmicus*! Visticamāk, šis pats putns tika novērots dažas dienas vēlāk Gotlandes salā tepat Baltijas jūrā. Sazinoties ar zviedru putnu vērotājiem un saņemot no viņiem zīmējumus un iegūtos fotoattēlus, secinājām, ka tas acīmredzot ir tas pats putns, ko redzējām Kolkasragā.

Secinājums viens – atrodoties Kolkasragā pat šķietami pilnīgi bezcerīgā situācijā, ja veicas, var izdoties redzēt ļoti retus putnus!

KĀRLIS MILLERS

 

* Suga Latvijas putnu sarakstā nav ieskaitīta, aprakstītais novērojums vērtēts kā D kategorijai atbilstošs (pastāv šaubas par šī putna dabisko izcelsmi; rudgalvas piekūns ir falkoneru iecienīta suga, un atsevišķi putni mēdz izbēgt no piekūnu audzētavām Eiropā). Tas, protams, nemazina šī interesantā novērojuma vērtību! (Red. piez.)