Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Saruna ar Kārli Vilku. 1. daļa. Putnu skaita pārmaiņas gadsimta garumā

 

Ar Kārli Vilku 15.03.1988. sarunājās Māris Strazds un Indriķis Krams

 

Kārlis Vilks. Foto no Kārļa Vilka ģimenes arhīva

Ārsts un ornitologs Kārlis Vilks (1900–1993) ir gan 1986. gadā izdotās grāmatas “Atmiņas par putniem”, gan vairāku faunistisku un ekoloģisku publikāciju autors, no kurām vairākas kalpo un turpinās kalpot kā viens no izziņas avotiem par Latvijas ornitofaunu 20. gs. 30.–70. gados. Tagad gribētos, lai šis apbrīnojamais cilvēks būtu publicējis daudz vairāk grāmatu un rakstu, atstājot mums ne vien vairāk ziņu par daudzām, arī parastākajām putnu sugām 20. gs. sākumā, bet arī ikkatru kripatiņu no savas pieredzes, zināšanām, domām un jautājumiem par putniem.

1988. gadā Māris Strazds un Indriķis Krams tikās ar Kārli Vilku, sarunājoties par dažādu putnu skaita pārmaiņām, Latvijas purvu ornitofaunu un putnu uzvedību. Šajā intervijas publikācijas 1. daļā ietvertas sarunas tās daļas, kas saistās ar dažādu putnu skaita pārmaiņām.

Pirms gandrīz 20 gadiem notikušo interviju tagad lasot, informācija vērtējama nu jau trijos slāņos – pagātne (K. Vilka stāstītais), tagadne (intervijas laikā zināmais kā uzdoto jautājumu konteksts) un nākotne (pārmaiņas, kas dabā notikušas jau pēc intervijas). Tāpēc intervijas beigās pievienoti papildu komentāri.

 

Melnie stārķi

MS: Vai jūs atceraties no jaunības dienām par melno stārķi – vai to gadījās redzēt barojamies ārpus meža? Pļavās, ceļmalās? Vai melno stārķi vispār bieži gadījās redzēt?

KV: Redzēt gadījās, sevišķi bieži – pie Lubāna ezera. Tas ezers ir sekls visā visumā, un vietām niedres un citi ūdensaugi veido seklumus. Ezermalā būdams, vairākas reizes redzēju tur diezgan daudzus stārķus stāvam. Tur bija baltie, un diezgan daudz varēju redzēt arī melnos. Cik daudz? Vienlaicīgi redzes laukā kādus piecus sešus. Tur laikam viņiem bija ko ēst. Citur viņi gan tā pa laukiem nestaigāja.

MS: Vai tas varēja būt tajā laikā, kad jaunie putni vēl nav izvesti? Vai tie 5–6 stārķi varēja būt pieaugušie putni no dažādām ligzdām, nevis izvesta ģimene?

Melno stārķu Ciconia nigra mazuļi ligzdā. Foto no Kārļa Vilka ģimenes arhīva

KV: Jā, tie bija vecie putni. Viņi jau acīmredzot kaut kur ligzdoja un ezerā bija izgājuši medībās. Melnie stārķi jau ļoti daudz ar zivīm barojas. Viņi jau “parāda” to savu barību. Kad uzkāpj pie ligzdas, tad stārķēni novaidas un izmet barību, parādot, ar ko viņi ir baroti. Tāpat dara arī baltais stārķis. Un melno stārķu mazuļi atrij gandrīz tikai zivis. Es vēl kādreiz brīnījos, kā viņi to spēj, jo zivīm jau, redziet, spuras ir tādas, ka uz vienu pusi iet viegli, bet uz otru pusi – tad spuras pretim. Tomēr viņi izmeta zivis pret spurām, ar asti pa priekšu.

MS: Vai Jums nav gadījies atrast melno stārķu ligzdas tuvu citu citai – un kāds ir bijis mazākais attālums starp divām ligzdām, kurās ir mazuļi?

KV: Nebūs gan bijis, ka būtu pārāk tuvu. Tomēr atstatums bija kilometriem. Domāju, ka nav gadījies atrast ligzdas tuvāk par 2–3 km vienu otrai.

MS: Šobrīd arī mazākais zināmais attālums starp ligzdām ir trīs kilometri.

KV: Un vai melno stārķu vēl ir kaut cik?

MS: Daudz ir. Ir uzskats, ka melno stārķu paliek mazāk, bet ja skatās pēc faktiskā stāvokļa, tad skaits ir lielāks nekā jebkad domāts. Apmēram 500 pāru pa visu Latviju. Tas mani drusciņ mulsina. Šobrīd melnos stārķus diezgan bieži var redzēt arī galīgi nepiemērotās vietās – grants karjeros, ceļmalās.

KV: Ko viņi tur dara?

MS: Applūdušās vietās tie medī mazas zivtiņas vai vardes, bet biotops – ceļmala, kur garām brauc mašīnas un staigā cilvēki – šķiet nepiemērot neraksturīgs. Pats savām acīm esmu redzējis melno stārķi sēžam uz telefona staba.

KV: Jā, man stāstīja, ka baltais stārķis sēž uz kombaina, kad tas pļauj. Domāju, ka pļaušanas laikā stārķim ir lielāka izdevība kaut ko noķert.

MS: Cik apmēram reizes vienā sezonā jums gadījās redzēt melno stārķi, kad vēl daudz gājāt dabā?

KV: Viņus varēja redzēt pie Lubāna. Reizēm arī šur tur staigājam pa grāvjiem kaut kur staigājam, bet es neteiktu, ka tas būtu bijis bieži.

MS: Gribētos iegūt priekšstatu par to, vai melno stārķu skaita pārmaiņas pēdējā laikā nav tikai šķietamas, jo neviens šai sugai nav pievērsis īpašu uzmanību. Varbūt melno stārķu tiešām vienu brīdi palicis mazāk, bet tagad skaits atkal pieaug? Kā ir ar skaita samazināšanos – cik daudz melno stārķu bija, teiksim, pēckara laikā?

KV: Pēckara laikā, ap 40. gadiem, dzīvoju Strenčos, pie Sedas tīreļa. Man šķiet, ka tajā laikā melnais stārķis bija diezgan rets putns.

MS: Tajā apkārtnē?

KV: Tad es vēl reizēm aizbraucu arī kaut kur tālāk. Cik jūs teicāt – 500? Domāju, ka melno stārķu skaits pa šo laiku nav mazinājies. Un kāpēc tas tā ir, kāpēc viņš nemazinās?... Es par dažiem tādiem putniem brīnos, piemēram, par tām pašām svīrēm. Man šķiet, ka arī svīru skaits nav mazinājies, varbūt tas ir pat pieaudzis. Vides piesārņojumam taču vajadzētu būt ietekmējušam svīres galvenās barības – cikāžu un laputu – daudzumu. Bet svīru mazāk nekļūst, nedomāju, ka tas ir noticis –, piemēram, Strenčos es tās redzu diezgan bieži.

Meža pīles

Kārlis Vilks Jelgavā 1940. gadā. Foto no Kārļa Vilka ģimenes arhīva

KV: Brīnos, kāpēc meža pīļu ir tik maz. Rīgā to ir – jā – vesels mākonis, bet ļoti labās vietās, kur tās agrāk bija sastopamas, meža pīļu vairs nav. Gaujas attekās Strenču apkārtnē pirms 20 gadiem meža pīļu nebija ļoti daudz, bet pa kādai mātei ar mazuļiem vienmēr varēja redzēt. Tagad, pirms pieciem gadiem, tur vairs nevienu meža pīli neredzēju, lai gan attekas joprojām ir lieliskas, ļoti piemērotas – noklātas ar ūdensziediem, kas meža pīlēniem taču ir ļoti laba barība, un iespēju ligzdot tur taču ir ļoti daudz. Nevienu pīli ar mazuļiem pēdējā laikā vairs netiku redzējis, bet agrāk – ja apskatīja 2–3 attekas, kāda pīļumāte vai pīļu pārītis arvien bija sameklējams. Savulaik mēģināju pie Strenčiem ieaudzēt pīles, bet man nekas neizdevās – pīles, kuras biju atvedis no Cēsu pilsētas dīķiem, nebaidījās no cilvēkiem, bija drošas un pie cilvēka pieradušas un tāpēc aizgāja bojā. Viena liela ligzda bija, bet izputēja. Tā nu neko man tur neizdevās ieviest.

Ķikuti

MS: Vai jaunības dienās jums ir bijusi darīšana ar ķikutu? Vai jums nav zināmas vietas, kur tie riestojuši? Kolektīvais riests naktīs meža pļavās. Pats ķikutu nekad neesmu redzējis, tagad Latvijā tas ir gandrīz izzudis.

KV: Bija, jā, tāds riests. Dažus ķikutus pat tiku tīklā noķēris. Tas bija tolaik, kad Meirānos strādāju par ārstu un dzīvoju mežziņa mājā. Tur bija plašs, mitrs krūmājs, un aiz tā – pļava, kurā šie putni riestoja. Sevišķi viņi tur salasījās pa vakariem. Ļoti daudz viņu tur nebija – domāju, ka varēja būt 10–12 ķikuti. Kad viņus iztraucēju, tie palaidās kādu riņķi un atkal apmēram turpat nolaidās. Viņiem bija samērā klusa balss. Kad atnācu ar tīklu, dažus arī noķēru un apgredzenoju, šķiet, divus trīs.

MS: Cik, apmēram, tā pļava bija liela?

KV: Tā pļava bija liela, un caur to gāja liels grāvis, bet riests bija krūmāja malā. Tas bija diezgan plašs un biezs kārkulu krūmājs – tur iekšā iet negribējās, un riests bija maliņā pie krūmiem.

MS: Vai tas bija pie pašiem Meirāniem?

KV: Nē, netālu no tā saucamās Mežamuižas.

MS: No Meirānu mežniecības?

KV: Jā, mežniecības. Tajā mežniecībā tolaik bija mans ārsta kabinets.

IK: Vai jūs ķikutus tajā vietā novērojāt vienu gadu – vai varbūt divus gadus pēc kārtas?

KV: Liekas, ka kādus divus gadus tos tur redzēju.

IK: Tieši tajā pašā vietā?

KV: Tā bija, jā. Viņi stingri turējās pie tās vietas – neizbaidījās arī, kad tur gāju ar saviem tīkliem. Domāt, ka viņi jau būtu varējuši pāriet turpat kaut kur citur, bet viņi bija tur ieraduši.

MS: Vai tā pļava bija slapja vai sausa?

KV: Pļava bija pamitra, bet turpat netālu bija lielais grāvis, kas lieko ūdeni aizvadīja uz Aivieksti.

MS: Vai ķikuti tur uzturējās arī dienas laikā vai tikai pa vakariem?

KV: Domāju, ka viņi tur bija tikai vakarpusē, bet īsti galvot neņemos.

Lauku piekūni

IK: Viens no jaunajiem izteicis domu, ka, iespējams, lauku piekūnu skaits samazinājies tāpēc, ka palielinājies kraukļu skaits. Vai varat piekrist tam, ka krauklis varētu ietekmēt lauku piekūnu skaitu?

KV: Jā, domāju gan. Esmu redzējis, kā kraukļi – laikam viņi bija divi – knābj piekūnu mazuļus. Tie gan laikam bija bezdelīgu piekūniņi, bet tas jau ir apmēram tas pats. Tur bija zemē nokritis kāds no tiem piekūniņiem – un viņi nebija vairs maziņi, bet jau paaugušies, lielās spalvas jau bija krietni pagaras. Tā kā tāds gājiens krauklim noteikti ir, to esmu redzējis pats savām acīm.

IK: Un kraukļu skaits jau ir audzis kopš tiem laikiem.

KV: Par kraukļu skaitu, šķiet, tiku rakstījis.

IK: Jā, tas ir lasīts.

KV: Lauku piekūnu, man šķiet, ir gaužām maz. Es jau sen nevienu lauku piekūnu neesmu dabūjis redzēt, bet agrāk tas taču bija tik parasts putns. Domāju, ka krauklim uz lauku piekūnu tiešām varētu būt diezgan liela ietekme. Esmu arī otrreiz redzējis, kā kraukļi posta piekūna ligzdu, bet tas atkal bija bezdelīgu piekūniņš. Tā ka to lietu kraukļi dara. Brīnums, ka piekūni nespēj kraukļus aiztriekt. Viņi taču ir diezgan spējīgi šajā ziņā.

IK: Vai tās bezdelīgu piekūna ligzdas, ko kraukļi postīja, bija tālu no pašu kraukļu ligzdām?

KV: Ar kraukļu ligzdām tās katrā ziņā nebija nekādos kaimiņos. Kraukļi jau ligzdo un mazuļus izved samērā agri.

Zaļās vārnas

Kārlis Vilks kopā ar meitu Ievu Vilks Strenčos 50. gados. Foto no Kārļa Vilka ģimenes arhīva

IK: Jums ir liela pieredze ar zaļajām vārnām.

KV: Ar zaļajām vārnām pieredze ir liela. Tas bija galvenokārt pierobežā – zaļo vārnu tur bija ļoti daudz, un es viņas daudz gredzenoju. Lielu mežu tur nebija – galvenokārt tādi nelieli mežiņi ar eglēm un apsēm. Tieši apses ir tās, kam bija dobumi, kuros zaļās vārnas ligzdoja.

MS: Kas varētu būt par cēloni tam, ka viņu ir palicis tik maz? Tikai dobumu trūkums tas nevar būt.

KV: Šajā jautājumā es gribētu tiešām jums teikt – esiet tik laipni un par šo lietu painteresējieties! No bērnības un arī no jaunības man palicis atmiņā, ka bija ļoti daudz vaboļu. Ļoti daudz bija skrejvaboļu, dažādas sugas, kuras toreiz neatšķīru. Manuprāt, tagad skrejvaboles ir gandrīz iznīkušas – es viņas vairs neredzu, bet tolaik viņas bija uz katra soļa! Arī mēslu vaboles manā bērnībā bija ļoti bieži sastopamas. Pa vakariem viņas lidoja – pilns pagalms un skanēja viss gaiss! Manam tēvam bija tāds jocīgs priekšstats par mazmājiņu. Viņš ilgu laiku negribēja taisīt mazmājiņu tāpēc, ka tad būs viena briesmīga netīrība pagalmā. Tā kā mazmājiņas nebija, tad katram no mājiniekiem bija sava vieta, kur viņš gāja. Sievieši nebija visai apmierināti. Es kā puika gāju uz saviem krūmiņiem. Kad tur nu biju savas darīšanas izdarījis, tad jau pēc trim četrām dienām man vairs nebija jābaidās, ka tur kaut kam uzkāpšu virsū, jo tas bija sen jau aprakts. Tas gāja ļoti ātri. To vaboļu tiešām bija milzīgi daudz. Pēdējos gados es vairs ārā nestaigāju, bet gadus piecus sešus atpakaļ es vēl biju staigātājs. Tad es pievērsu īpašu uzmanību tam, vai ieraudzīšu kādu mēslu vaboli vai skrejvaboli. Ja arī kādu redzēju, tad tikai maziņās. Man liekas, ka ar tām vabolēm ir notikusi milzīga katastrofa. Ar mēslu vabolēm tas saprotams, bet kāpēc ar skrejvabolēm, to es nevaru saprast. Var jau būt, ka es drusciņ maldos, bet domāju, ka tur ir notikušas milzīgas pārmaiņas.

MS: Lielās skrejvaboles ir ļoti retas. Un zaļajām vārnām tās ir galvenā barība.

KV: Tas tiesa, un tāpēc laikam arī tās zaļās vārnas būs pazudušas.

IK: Vai dobumi, kuros zaļās vārnas perēja, bija dzilnu izkalti? Melno dzilnu?

KV: Vai tad tik daudz to dzilnu tur bija... bet dzeņa dobumā zaļās vārnas tak nevar ielīst? Dobumu tur tiešām bija daudz, vai dzilnu bija daudz – to es nezinu. Tie mežiņi bija tādi nelieli, un gandrīz vai katrā kokā vai katrā otrajā bija dobums, un tur bija zaļās vārnas, un tāpēc es viņas tur varēju tik daudz sagredzenot.

Meža baloži un caunas

IK: Jūs sakāt, ka tajos mazajos mežiņos Asūnes apkārtnē bija daudz dobumu apsēs. Kas tajos dobumos dzīvoja? Vai tiešām tie visi bija apdzīvoti? Vai bez zaļās vārnas tur bija arī citi putni? Kas dobumos tajā laikā mita visvairāk?

KV: Zaļās dzilnas, varbūt arī pelēkās dzilnas, bet man nav prātā, ka es būtu tās bieži konstatējis. Pavasaros tur, protams, bija mājas strazdi.

Kārlis Vilks caunu medībās 1957. gadā. Foto: Ieva Vilks

IK: Meža baložu nebija?

KV: Nē, meža baložu noteikti nebija. Kas noticis ar meža baložiem, man ir pavisam neizprotama lieta. Meža baloži taču savulaik bija tik parasti putni. Strenčos turpat netālu no mežmalas, netālu no mājām bija dobumi un daudz meža baložu.

IK: Vai meža baloži no cilvēkiem sevišķi nebaidījās?

KV: Nevar teikt, ka meža baloži pie cilvēkiem būtu klāt nākuši, bet tie bieži dzīvoja tuvu pie mājām. Strenčos netālu no mājām bija dobums, kur arvien ligzdoja meža balodis. Meža balodis bija pavisam parasts putns, nedaudz retāks par lauku balodi jau bija, bet viņa balsi dzirdēja ļoti bieži. Kas meža baložiem notika, to es tiešām nezinu, kā viņi tik strauji gandrīz pilnīgi iznīka.

IK: Kurā laikā tas notika?

KV: Tas katrā ziņā bija jau diezgan sen – apmēram pirms 20–30 gadiem. Vienu laiku domāju, ka meža baloži ir izzuduši, jo caunas ir pārāk savairojušās.

MS: Caunu tagad ir ļoti daudz.

KV: Mana meita un mazmeita, kas vasarā šo to pēta ar putnu būrīšiem, saka, ka tagad caunu ir tik daudz kā nekad nav bijis. Šajā lietā kaut kas ir jādara – gan ar caunām, gan ar bebriem. Man liekas – šitā tā lieta neies. Atzīšos savā grēkā, ka agrāk skaitījos mednieks. Kolektīvās medības uz bukiem un tamlīdzīgi mani neinteresēja, uz tām es negāju, bet ņēmu licenci uz caunām, tās es daudz nogalināju. Izģērēju ādiņas, labi mācēju. Tolaik caunu medības atmaksājās un tās bija interesantas medības. Tagad, kad ir likums, ka cauna un bebrs ir jānodod, un par caunu maksā kaut kādu štrunta 30...

MS: 60. Pirms 3 gadiem pacēla.

KV: To es nezināju! Tad tas ir prātīgi darīts. Tāpat vajag arī ar bebriem. Ja jau reiz dzīvnieks ir savairojies, tad taču ir muļķība viņu neizmantot.

MS: Bebrus arī tagad nopietni izmanto. Pēdējos trīs gadus apmēram 5000 gadā noķer. Par lielu un labas kvalitātes bebra ādu var dabūt 135 rubļus.

KV: Tas ir ļoti labi un gudri darīts. Tad jau tā lieta arī uzlabosies. Kamēr tikai kādu nieku maksāja, nevarēja cerēt, ka viņu paliks mazāk. Un to caunu tiešām ir daudz, jo vēl pagājušajā gadā, kad meita un mazmeita būrīšus kontrolēja, viņas stāstīja, ka caunu postījumi ir pat tādās vietās, kur manā laikā, kad es vēl staigāju, nekad neviena cauna nedzīvoja. Tā viņas tagad izplatījušās pa mežu. Caunas jau būrīšu putnus posta ļoti nežēlīgi.

 

Komentāri sarunai ar Kārli Vilku

Māris Strazds

Intervijas konteksts izriet no tā brīža situācijas. Tikko pabeigts darbs pie pirmā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta sastādīšanas (grāmata ir gandrīz gatava un tiks atdota izdevniecībā, kur dažu dienu kavēšanās dēļ, salīdzinot ar uzdoto termiņu, tā tiks “marinēta” veselu gadu un iznāks tikai 1989. gadā). Pieredze, kas iegūta, vācot materiālus atlantam, un, galvenais, analizējot pieejamos materiālus grāmatas teksta sastādīšanai, kā arī acīmredzamie „caurumi” zināšanās, salīdzinot ar to, kas lasāms pieejamā literatūrā, ir kopējais fons intervijai. Bet konkrēti jautājumi, protams, ir saistīti ar konkrētām interesēm.

Par melnajiem stārķiem

Tajā brīdī melnais stārķis ir tikai viens no atlanta „jaunatklājumiem”. Pirmais ticamais skaita vērtējums ticis dots par 20. gs. 30. gadu beigām: 300–400 pāru (N. Tranzē). Pēc tam sekojušas vairākas tā laika autoritāšu (ieskaitot pašu K. Vilku) publikācijas par skaita samazināšanos gan lokāli, gan visas Latvijas mērogā. 1972. gadā J. Baltvilks apkopoja informāciju par melno stārķi un publicēja skaitli, kas vēl ilgi pēc tam tika izmantots kā atsauce visos avotos par melno stārķi Latvijā – 150–200 pāru. J. Baltvilks nebija ņēmis vērā divus ļoti būtiskus faktorus – pirmkārt, tas, ka nav atbildes no kādas mežniecības, nenozīmē, ka nav datu, taču informācija tika saņemta tikai gandrīz no puses visu aptaujāto mežniecību. Otrkārt, tolaik nesen notikušo divu “gadsimta vētru” dēļ (1967. un 1969. gada rudenī) daudzas iepriekš zināmās ligzdas tobrīd tiešām bija gājušas bojā. Uzsākot darbus pie Latvijas PSR Sarkanās grāmatas 1977. gadā, par ļoti daudzām ligzdām to zinātāji – mežsargi – stāstīja pagātnes formā, un daudzas no pārbaudītajām ligzdām bija gājušas bojā. Melnais stārķis gan nebija ne tuvu vienīgā suga, par ko materiāli tika vākti un tādēļ nekāda īpaša analīze par to netika veikta. Pēc Sarkanās grāmatas publicētās versijas tā „skaits samazinās”. Taču skaits, kuru ieguva, analizējot pirmā atlanta laikā iegūtos novērojumus, bija daudz lielāks – konstatētas 355–422 teritorijas (ieskaitot 167 ligzdas) un vēl 176 vietās putni novēroti biotopā, tātad kopā 355–598 „pāri”. Pie tam, nav jau nekāda pamata domāt, ka atrasti vai novēroti būtu bijuši visi pāri. Vēl vairāk, atzīmēts, ka septiņi – Cēsu, Stučkas (tagad Aizkraukles), Jēkabpils, Liepājas, Rīgas, Valkas un Valmieras rajoni ir slikti apsekoti. Tomēr „sabiedriskās domas” spiediena iespaidā (ko lielā mērā veidoja J. Lipsbergs ar savu autoritāti un pārējie Bioloģijas institūta ornitologi) skaits atlanta publicējamajā versijā tika samazināts uz 400–500 pāriem.

J. Lipsbergs neticēja arī šim skaitlim, kuluāru sarunās izsakoties, ka ticēs tam tikai tad, kad es varēšot parādīt kaut vai 250 ligzdas (šķiet, tika minēts tāds cipars). Tomēr man bija vēl nedroša, bet augoša pārliecība, ka patiesais skaits ir daudz lielāks. Novērojumu vienkārši bija pārāk daudz. Bez tam, putni tika redzēti pēc tradicionālās izpratnes dīvainās vietās, ligzdas atrastas mazos mežiņos un dažas pat netālu no mājām. Konferencei „Baltic Birds 5” (1987) tika sagatavota publikācija, kur uzsvērti visi šie jaunumi, ar domu, ka tie norāda uz pavērsienu sugas attieksmē pret cilvēku. Līdzīgas vēsmas bija arī literatūrā no citām teritorijām – Ukrainas, Baltkrievijas. Tomēr prasot K. Vilka viedokli par šiem jautājumiem, piesardzīgi minu tikai „oficiālo (taču lielāko) ciparu” – ap 500 pāru.

Tieši šīs lielās pretrunas datos un daļēji arī neticība manam viedoklim, pēc pāris gadiem liks man pievērsties speciāli melnajam stārķim, uzsākot projektu „Gandrs” Latvijas Dabas fonda paspārnē. Un tikai pirmo pāris darba gadu rezultātā, kad sabiedrība ir tikai puslīdz pieradusi pie atlanta cipara, tiks publiskots skaits 1100–1300 pāru. Taču tad par to vairs neviens īpaši nediskutēs, jo būs zināmas 1007 teritorijas.

Taču intervijas brīdī notiekošās norises novērtēt ir grūti. Tas, ka dīvainās ligzdošanas vietas ir tā brīža skaita maksimuma izraisītās ekstrēmisma izpausmes, nevis tendence, kas norāda uz izmaiņām, tajā brīdī vēl nav skaidrs. Tāpat tajā brīdī nevar pareizi novērtēt K. Vilka teikto par Lubānā redzētajiem putniem un uzdot papildjautājumus – vai tie bijuši slikti gadi, vai tā bijusi vasaras otrā puse u.tml. Savukārt, pats K. Vilks vairs pat neieminas par paša savulaik aprakstīto skaita samazināšanos (kas, visticamāk, ir bijusi tāda pati īslaicīga, lokāla, vai pat šķietama izpausme kā 80. gadu beigu ligzdošanas ekstrēmisms).

K. Vilks pats bija viens no tiem, kas savulaik rakstīja par melno stārķu būtisku skaita samazināšanos (1968. g.), konkrēti par Strenču apkārtni, un tieši viņa publikācija ir vienīgā, kas Sarkanajā grāmatā minēta kā atsauce šim apgalvojumam. Konkrētajā sarunā viņa viedoklis par melnā stārķa skaita pārmaiņām drīzāk ir reakcija uz manis minētajiem skaitļiem agrāk un tagad un filozofiskas pārdomas par tēmu „samazināšanās”. Taču savā ziņā šī kļūda ir ļoti labs apstiprinājums atziņai, ka atmiņa, lai cik laba tā nebūtu, ir vissliktākais no padomdevējiem. Bez tam, K. Vilks melno stārķi nekad mērķtiecīgi nav pētījis, viņam tā bijusi tikai viena no ļoti daudzām sugām, ar kurām viņš gredzenojot darbojies. Tādēļ šajā gadījumā viņš acīmredzot ietekmējās no mana viedokļa, par kuru es pats tajā brīdī biju ļoti pārliecināts.

Patiesībā pat līdz pašiem pēdējiem gadiem pat puslīdz precīzs melnā stārķa populācijas lielums kādā konkrētā gadā nekad nav bijis zināms. To noteikt apgrūtina divas lietas – iepriekšējo zināšanu inerce kombinācijā ar putnu mūža ilgumu. Problēmas, kas izraisa zemas ligzdošanas sekmes, izpaužas nevis tad, kad tās darbojas, bet tikai tad, kad sāk apmirt iepriekšējā paaudze un nav neviena, kas nāktu tās vietā. Konkrēti melnā stārķa gadījumā norises cēloņi un pati norise, laikā var atšķirties pat par 10 un vairāk gadiem. Kad pienāk kārtējā sezona, vienmēr prātā ir iepriekšējo sezonu summa, kam tiek „pieskaitīta” jaunā informācija, bet netiek atņemta vecā, jo nav zināms, kas jāatņem. Tādēļ kaut kā parādīšanos ir konstatēt daudz vieglāk, nekā pazušanu. Taču precīzi konstatēt blīvuma palielināšanos iespējams vienīgi tad, ja tiek ilggadīgi veiktas absolūtas uzskaites visā teritorijā (kas nav iespējams), vai pietiekamā skaitā parauglaukumu (kādu nav, jo nav cilvēku, kam tas interesētu).

Bez tam, runājot par skaita pārmaiņām jebkurai sugai, ļoti svarīgs ir mērogs, un divus dažādus mērogus salīdzināt vienkārši nedrīkst. Tas pats melnais stārķis ir ļoti labs piemērs gan senāk, gan tagad. Sarkanajā grāmatā apgalvojums par skaita samazināšanos Latvijā tika pamatots ar piemēriem no Strenču apkārtnes, Engures ezera un vēl dažām vietām, nezinot, kas faktiski notiek visā pārējā Latvijas teritorijā. Taču tagadējās zināšanas rāda, ka melnā stārķa gadījumā nepietiek ar situācijas analīzi pat Latvijas mērogā, jo tādas „Latvijas populācijas” vienkārši nav. Tagad skaits patiešām ir dramatiski samazinājies gandrīz visā Latvijā, un līdzīgi procesi notiek arī dažās kaimiņvalstīs, īpaši Igaunijā. Tomēr centrālajā un Rietumeiropā tajā pašā laikā melno stārķu skaits ir jūtami pieaudzis. Ja salīdzina abu šos skaitļu izmaiņas lielumu, ņemot vērā arī iespējamo kļūdu, tad, iznāk, ka plusi un mīnusi savstarpēji „dzēšas” – tātad, visticamāk, putni no vienas vietas ir pārcēlušies uz citu. Tad, kad K. Vilks rakstīja savu publikāciju, tika uzsākta Sedas tīreļa izstrādāšana un Strenču apkārtnē notika vērienīgi meliorācijas darbi, kas sākuma gados neapšaubāmi negatīvi ietekmēja melno stārķu barošanās apstākļus. Tas, ka, pazūdot labvēlīgiem barošanās apstākļiem, lokālā situācija var mainīties diezgan radikāli, ir labi zināms no vairākiem vēlākiem piemēriem. Minēšu tikai vienu no tiem. Rūjas dīķu apkārtnē 90. gadu sākumā ligzdoja 4–5 melno stārķu pāri, bet pēc dīķu pamešanas 90. gadu vidū, un pakāpeniskas aizaugšanas, 2005. gadā tajā pašā teritorijā vairs nav zināms neviens. Iespējams, ka līdzīgs process notika Strenču apkārtnē 60. gados un „aplamība” bija vienīgi tā, ka šis process tika attiecināts uz Latviju kopumā.

Par ķikutiem

Ķikuts pirmajā atlantā tā arī palika neatklāts, pareizāk, „turpinājās” 1983. gada „pelēkajā čeklistā” (Птицы Латвии) izteiktais viedoklis par to, ka suga kā ligzdotāja ir izzudusi. Tā kā starp dzīvajiem nebija neviena laba šīs sugas zinātāja, kas aktīvi piedalītos lauka darbos, saruna bija mēģinājums no K. Vilka „izvilkt” iespējami daudz par riesta biotopu. To, ka mums nebija īsti jēgas, ko un kā prasīt, liecina mans pirmais jautājums par to, vai riests ir „meža pļavās” (kādēļ domāju tā, vairs neatceros). Taču K. Vilka nepietiekamā pieredze (tikai viena zināma riesta vieta) un pilnīgs pieredzes trūkums jautātājiem tā arī neļāva atšifrēt īsto šīs sugas biotopu – palieņu pļavas. Tomēr K. Vilka atmiņas ir ļoti precīzas – riestojošajiem putniem patiešām ir ļoti tipiski pat traucētiem nelidot no riesta prom un atgriezties tajā. Arī tas, ka dienā riestā putnu nav, bet ir tikai vakarā, atbilst patiesībai. K. Vilka minētā vieta visticamāk ir pļavas gar grāvi, kas pie Olgasvārtiem iztek no Olga purva. Viņa minētā Meirānu mežniecības ēka (kas atrodas turpat vēl joprojām, tagadējā satelītkartē saucas „Mežsētas”) ir tikai pāris kilometru attālumā no šīs vietas. Pēdējos gados šīs pļavas pamatīgi aizaugušas ar krūmiem un ķikuti tur vairs nav sastopami.

Par lauku piekūniem

Lauku piekūna skaita atšķirība no vēsturiskā ir tik acīmredzama, ka jautājums par to ir pilnīgi loģisks, taču izvēlētais virziens (tas atpakaļ skatoties) – laikam tomēr aplams. Kraukļi vairākumā gadījumu neligzdo tur, kur lauku piekūni. Tiesa, 70. gadu beigās kolhozu uzplaukums un daudzviet ierīkotās lopu kapsētas milzīgus kraukļu barus bija pārvērsušas par ikdienišķu realitāti. Tie neapšaubāmi varēja savu lomu piekūna liktenī nospēlēt. Taču tobrīd nevienam no mums abiem nebija iekritusi acīs savulaik paša K. Vilka 1968. gadā izteiktā versija par lauku piekūna skaita varbūtējām skaita pārmaiņām (K. Vilka raksta publicēšanas brīdī NĀKOTNĒ). No šodienas pozīcijām raugoties, tieši tā liekas visticamākā versija:

“Republikā ligzdojošo vārnu skaits, salīdzinot ar 1946. gadu, ir samazinājies 10 reizes. Salīdzinoši bieži viņas vēl ligzdo pie lieliem ezeriem, piekrastes joslā un pilsētu tuvumā. Populācijas, kas agrāk ligzdoja augstajos purvos, acīmredzot ir galīgi izzudušas. Interesanti atzīmēt, ka tajā pašā laikā nav notikusi būtiska kraukļu, žagatu un sīļu skaita samazināšanās (par krauķiem man nepietiek datu). Var domāt, ka liela nozīme ir kaitīgām ietekmēm, kurām vārnas pakļautas ziemošanas vietās (Polijā, VDR). 1965. gadā autors novēroja vārnēnus, kuri nevarēja palidot tādēļ, ka viņiem bija smagi apspalvošanās procesa traucējumi, domāju – toksiska rakstura. Es vispār nevaru iedomāties citu vārnu skaita samazināšanās iemeslu, kā hronisku intoksikāciju ar pesticīdiem. Pelēkā vārna mūsu republikā bija praktiski vienīgā ligzdu “piegādātāja” lauku piekūnam, bezdelīgu piekūnam un purva piekūnam. Ausainā pūce, kaut gan izmanto arī žagatu un vāveru ligzdas, arī lielā mērā ir atkarīga no vārnu ligzdu klātbūtnes. Kā vārnu ligzdu trūkums ietekmēs minētās sugas, – tā ir problēma, par kuru nekavējoties vajadzētu ieinteresēties mūsu ornitologiem.”

Šo avotu vajadzēja zināt vecākajiem kolēģiem un arī vismaz izvērtēt. Ja par to būtu bijusi kāda diskusija, droši vien būtu pajautājis K. Vilkam, ko tad viņš par šo jautājumu domā vēl 20 gadus vēlāk. Diemžēl Sarkanajā grāmatā – vienīgajā avotā, kur pirms atlanta bija apskatīts kaut kas par lauku piekūnu, K. Vilka viedoklis nebija pat pieminēts, kaut gan publikācija, kurā viņš to raksta, it kā ir citēta. Tādēļ arī nepajautājām. Atliek cerēt, ka šis gads, kad lauka piekūns ir izpelnījies nepatīkamo „godu” būt par gada putnu, dos kaut vai versiju atbildei uz šo jautājumu.

Par zaļajām vārnām

Zaļās vārnas stāvoklis (sugas nepārprotamā izzušana) bija daudz skaidrāks. Tādēļ arī jautājumi loģiski. Sarunā minētā “pierobeža” ir viens no četriem novadiem, kur K. Vilks līdz 1942. gadam darbojies – Asūne un apkārtne, kur viņš strādājis 1938.–1940. gadā, dzīvojis Nauļēnos, taču apmeklējis ne vien tuvāko apkārtni, bet arī „bijušo Krievijas pierobežu no Daugavas līdz Vecsalabadai”. Par zaļo vārnu šeit K. Vilks raksta: „pēc manām zināšanām Asūnes apkārtne bija (ar zaļajām vārnām) visapdzīvotākā: Nauļēnu apkārtnē tikai 3 km rādiusā ligzdoja 34 pāri” (Vilks 1942).

Par meža baložiem un caunām

Intervijas brīdī vēl strādāju Mežierīcības uzņēmuma medību ierīcības grupā un lai gan tur ilgo lauka darbu un komandējumu dēļ alga bija diezgan laba (pāri par 300 rubļiem mēnesī, salīdzinot ar caurmēra 120–150, ko pēc augstskolas tajā laikā saņēma „jaunie speciālisti” – gan skolotāji, gan inženieri, gan zinātnieki), tomēr naudas nekad (un nevienam) nepietiek. Tādēļ, izmantojot darba vietas dotās iespējas, izmantoju ikgadējo atvaļinājumu, lai medītu (tolaik tas nozīmēja ķeršanu ar lamatām) bebrus un papildus tam, arī ūdeles un caunas. Tādēļ zināšanas par kažokādu cenām balstās uz gluži savtīgas intereses un no tā izrietošām zināšanām par šo tēmu. Tieši 1988. gads gan bija pēdējais, kad ar šādu atvaļinājuma vaļasprieku nodarbojos.

 

Intervijā un komentāros minētie literatūras avoti

Andrušaitis G. (red.) 1985. Latvijas PSR Sarkanā grāmata. Rīga: Zinātne. 528 lpp.

Priednieks J., Strazds M., Strazds A., Petriņš A. 1989. Latvijas ligzdojošo putnu atlants 1980–1984. Rīga: Zinātne. 352 lpp.

Strazds M., Lipsbergs J., Petriņš A. 1990. Black Stork in Latvia - numbers, distribution and ecology. - Baltic Birds 5: 174-179.

Transehe N. 1965. Die Vogelwelt Lettlands. Hannover-Döhren. 230 S.

Vilks K. 1943. Avifauna aus vier Gegenden Lettlands. – Fol. zool. hydrobiol. 12(1): 247–265.

Vilks K. 1986. Atmiņas par putniem. Rīga: Zinātne. 152 lpp.

Балтвилкс Я. 1972. Результаты учета гнездящихся черных аистов в 1970 г. в Латвии. – Тез. докладов VIII Прибалт. конф. Таллин. 7–9.

Виксне Я. (ред.) 1983. Птицы Латвии: Территориальное размещение и численность. Рига: Зинатне. 224 стр.

Вилкс К. 1968. Резкое снижение численности некоторых видов птиц в Латвии. – Latvijas Zool. muzeja raksti 2: 19–25.

Вилкс К. 1971. Материалы по поведении ворона (Corvus corax L.) в Латвии. – Latvijas Zool. muzeja raksti 2: 37–46.