Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
   

Apdraudēto putnu sugu aizsardzība Eiropā. 2. daļa: Madeiras vētrasputns 

 

Pēc BirdLife International materiāliem sagatavojusi

ELĪNA GULBE

Apdraudēto putnu sugu aizsardzība Eiropā

Pasaulē visvairāk apdraudētas ir endēmās sugas, kurām ir nelieli ligzdošanas areāli, – uz šo sugu pastāvēšanu ietekmi var atstāt jebkuras pārmaiņas šajās nelielajās teritorijās. Atšķirībā no tropu reģioniem, Eiropā šādu sugu ir nedaudz. Viena no tām – Madeiras vētrasputns Pterodroma madeira.

 

Madeiras vētrasputns
Pterodroma madeira.

Foto: F. Zino /
Freira Conservation Project

Madeiras vētrasputns

Portugālei piederošās Madeiras salas endēmu – Madeiras vētrasputnu – 20. gs. 60. gados uzskatīja par izmirušu. 1969. gadā to “atkal atklāja” vietējais ornitologs Frānsiss Zino (Francis Zino), kad, iztaujājot salas iedzīvotājus, atskaņoja radniecīgā Kaboverdes vētrasputna P. feae riesta balss ierakstu. Kāds kazu gans no Madeiras vidienes šo kņadu atpazina gaužām labi, un viņa norādītajā vietā kalnos atklājās neliela Madeiras vētrasputnu kolonija. Zino bija zinājis, kam jautāt, – tikai gans būtu varējis kļūt par nejaušu liecinieku trokšņainajam vētrasputnu riestam, kam tie tikai naktīs nododas savās nomaļajās ligzdu vietās, kad pavasarī tajās atgriezušies no okeāna.

Vētrasputnu kolonija atradās 1,6 km augstumā Madeiras centrālajā kalnu masīvā uz klints radzes, kas nebija pieejama ne mājlopiem, ne arī cilvēkam, ja vien tas nav bruņojies ar alpīnista aprīkojumu. Sala citur bija cilvēka ievesto kazu un aitu ļoti noplicināta, bet šādās nepieejamās vietās kalnos vēl bija saglabājusies veģetācija un pietiekami biezs augsnes slānis, kurā vētrasputni var izrakt savas vairāk nekā metru dziļās ligzdu alas.

Priecīgajam atradumam diemžēl drīz sekoja nepatīkami notikumi. Tajā pašā gadā Madeirā viesojās kolekcionārs, kas no kolonijas ievāca trīs pieaugušos putnus un sešas olas, un līdzīgs postījums notika arī 1970. gadā.

Pirmajos gados bija zināmas trīs ligzdošanas vietas. “Mazajā kolonijā” ligzdošana izbeidzās, bet “galvenajā kolonijā” ik gadus turpinājās, taču ar ļoti zemām sekmēm. Kopš 1985. gada, kad sāka ligzdošanas sekmju monitoringu, pirmajos četros gados “galvenajā kolonijā” neizauga neviens vētrasputnu mazulis. Vienīgi jaunatklātajā “1987. gada kolonijā” tika reģistrēta viena jaunā putna izlidošana. Lai neatkārtotos koloniju izlaupīšana, nodrošināja ligzdu rajonu apsardzi. Taču noskaidrojās, ka visvairāk posta vētrasputniem sagādā salā bagātīgi savairojušās cilvēka ievestās melnās žurkas un kaķi, kam ligzdu sasniegšana ne dienā, ne naktī neradīja nekādas grūtības. Žurku ietekme nepārprotami tika pierādīta 1985. gadā, kad tika atrasta žurku izēsta vētrasputna ola, bet nākamajā gadā – arī žurku apēsta mazuļa atliekas. Vēl lielāks trieciens nāca 1991. gadā, kad “1987. gada kolonijā” tika atrasti kaķu nokosti 10 Madeiras vētrasputni.

1986. gadā tika uzsākts Freira (kā Madeiras vētrasputnu sauc vietējie iedzīvotāji) aizsardzības projekts, lai pēdējos 20 zināmos ligzdojošos pārus nodrošinātu pret cilvēka un žurku kaitējumu. Darbs tika veikts galvenokārt 1982. gadā dibinātā Madeiras Dabas parka darbinieku spēkiem, un to finansiāli atbalstīja Lisabonas lauksaimniecības ķimikāliju uzņēmums Zeneca Agro un Karaliskā Putnu aizsardzības biedrība (RSPB), un vēlāk arī Starptautiskais Dzīvnieku labklājības fonds (IFAW).

Sākotnēji Freira projektam nebija sevišķi daudz līdzekļu, tomēr jau pirmajos gados vētrasputnu labā tika paveikts ļoti daudz. Līdztekus rajona sekmīgai apsardzei pret nevēlamiem interesentiem, aizsardzību pret žurkām panāca, ap vētrasputnu apdzīvotajām klints radzēm kastēs izvietojot grauzēju indi Klerat. Tikko pierādījās, ka koloniju pastāvēšanu nopietni apdraud arī kaķi, sākās lamatu izlikšana; līdz 1993. gadam tika noķerti četri kaķi, un postījumi vairs neatkārtojās. Bija pamats uzskatīt, ka par nozīmīgu žurku perēkli varētu kļūt netālu ierīkotais Pico do Areeiro restorāns, un censties panākt, lai tā apkārtnē nenotiktu pārtikas atkritumu izmešana. “Atkritumu kontrole” tika ietverta arī Madeiras kalnu tūristiem paredzētajos noteikumos.

Labi iesāktais projekts nepalika bez rezultātiem. Pēc 80. gados piedzīvotajām neveiksmēm “galvenajā kolonijā” sāka pakāpeniski palielināties izaugušo mazuļu skaits, 1993. gadā sasniedzot rekordskaitli – astoņus jaunos putnus.

1993. gadā izstrādātais Madeiras vētrasputna aizsardzības plāns bija starp pirmajiem izpildīšanai sagatavotajiem ES sugu aizsardzības plāniem. Paredzot piesaistīt ES fondu līdzekļus, tajā ietvēra arī pasākumus, lai cīnītos ar problēmu, kura sākotnēji bija noteikusi populācijas sarukšanu, – piemērotu ligzdošanas vietu izzušanu pārganīšanas ietekmē. Plāns paredzēja Madeiras Dabas parka apsaimniekošanas plāna sagatavošanu un, pats galvenais, mājlopu ganīšanas ierobežošanu, nodrošinot arī kompensāciju izmaksas lopu īpašniekiem. Turpmākajos gados tas viss tika panākts, un tagad atrisināta arī sākotnēji visai samudžinātā zemes īpašuma problēma. Lai arī ligzdu teritorija atrodas dabas parkā (valsts īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, kas iekļauta Natura 2000 teritoriju tīklā), tieši zemes gabali, kuros atradās vētrasputnu kolonijas, piederēja privātpersonām. Šos īpašumus tagad pārpircis dabas parks, gūstot iespēju ligzdu rajonā veikt jebkurus pasākumus, kādi būtu nepieciešami. Savukārt bija skaidrs, ka sākotnēji apsvērtā mākslīgo ligzdu alu ierīkošana nav nepieciešama.

Turpinās vēl nezināmu koloniju meklēšana, pavasara naktīs cenšoties konstatēt riesta vietas un dienasgaismā apsekojot vētrasputnu ligzdošanai potenciāli piemērotās klintis. Līdztekus zināmo koloniju pētījumiem notiek vētrasputnu iezīmēšana – gredzeno naktī pie alām noķertos pieaugušos putnus un, kur iespējams, mazuļus no ligzdām. Tas palīdzēs noskaidrot vēl arvien neskaidros vētrasputnu dzīves faktus – kur okeānā tie pārvietojas neligzdošanas sezonā un ar kādām problēmām šajā laikā saskaras.

2000. gadā negaidīti iezīmējās iepriekš neparedzēti draudi – plāns Madeirā būvēt NATO radaru staciju. Būve bija paredzēta Pico do Areeiro rajonā vētrasputnu koloniju tuvumā. Portugāles Aizsardzības ministrijas 2002. gadā sagatavotā projekta ietekmes uz vidi novērtējuma atzinums bija, ka radara būve un darbība nekādā veidā negatīvi neietekmēs Madeiras vētrasputnu koloniju. Taču ornitologu citur veiktais pētījums par bākas uguņu pievilināto jūras putnu mirstību rādīja pretējo – četru gadu laikā bija uzskaitīti vairāk nekā 2300 bojā gājušu putnu, no kuriem lielākā daļa bija vētrasputni; vērtēja, ka sadursmēs ar bākām iet bojā vismaz 20–40% apdraudētās vētrasputnu sugas P. baraui jauno putnu. BirdLife pieprasīja veikt pilnīgu un adekvātu radara projekta ietekmes novērtējumu, vēršoties gan Portugāles valdībā, gan NATO, gan ES, kas tagad LIFE-Nature projekta ietvaros finansē Madeiras vētrasputna aizsardzību.

Jaundibinātā Portugāles BirdLife organizācija (SPEA) uzsāka publisku kampaņu, aicinot novērst 20 m augstās radaru stacijas būvi vētrasputnu kolonijas tiešā tuvumā. Īsti laikā nāca jauns atklājums – 2003. gadā dabas parka darbinieki Pico do Areeiro tuvumā atrada jaunu Madeiras vētrasputna koloniju, lielāku par visām iepriekš zināmajām. Tajā saskaitīja 19 ligzdu alas; deviņās no tām bija olas.

2005. gadā bija pamats pārskatīt Madeiras vētrasputna apdraudētības statusu, Pasaules Sarkanajā grāmatā iepriekš kā kritiski apdraudēto iekļauto sugu (kategorija CR) pārvērtējot kā apdraudētu (EN). Lai gan visa sugas zināmā ligzdojošā populācija koncentrēta ļoti nelielā teritorijā, kopš aizsardzības pasākumu uzsākšanas tā pakāpeniski augusi. Pašlaik vērtē, ka populācijā ir 65–80 pāru. Zināmas sešas kolonijas, kurās 2004. gadā tika uzskaitītas kopā 72 ligzdu alas, 53 no tām – aktīvas. Taču skaidrs arī, ka Madeiras vētrasputns vienmēr paliks apdraudēto sugu sarakstos, populācijai esot tik mazai un koncentrētai vienā nelielā rajonā (12 km²).