Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Baltvācu ornitologam Haraldam Loudonam – 130

RUSLANS MATROZIS

2006. gada 11. aprīlī apritēja 130 gadu kopš ievērojamā ornitologa baltvācu izcelsmes barona Haralda Loudona (1876–1959) dzimšanas. Barons bija viens no tiem baltvācu dabas pētniekiem, kuri aktīvi pētījuši faunu gan Krievijas impērijas Baltijas guberņās, kur viņi dzīvojuši, gan arī veicinājuši citu reģionu faunas apzināšanu. Vismaz 29 savas dzīves gadus barons veltījis ornitoloģijai – gan Latvijas teritorijā, kur dzīvoja visus šos gadus, gan arī Kaukāzā un Centrālāzijā. Savu vārdu Latvijas un pasaules ornitoloģijas vēstures lappusēs Loudons ierakstījis ar aktīvu darbību un izciliem sasniegumiem putnu pavasara migrāciju fenoloģijas pētīšanā, masveidīgas putnu gredzenošanas uzsākšanā, kā pirmais un pagaidām vienīgais putnu sistemātiķis (jaunu sugu un pasugu aprakstītājs) no Latvijas, kā vērtīgas Palearktikas putnu ādiņu kolekcijas īpašnieks, izcils organizators un daudzpusīgs pētnieks.

 

Pirmsākumi

Haralds Georgs Gidsons Loudons dzimis 1876. gada 11. aprīlī savam tēvam Viktoram Loudonam piederošajā Ķeižu muižā netālu no Valmieras. Viņš mācījās muižnieku lauku skolā “Birkenruh” (tagadējā Bērzainē) pie Cēsīm, vēlāk sekoja privātas studijas Ķeizariskās Krievijas Zinātņu akadēmijas Zooloģijas muzeja mācību iestādē Sanktpēterburgā. Barons labi pārzināja vācu un krievu valodu.

Pirmās ziņas par barona veiktajiem putnu novērojumiem attiecināmas uz 1890. gadu, kad viņš sāka veidot savu privāto putnu olu kolekciju, kā arī novērot ligzdojošos putnus – galvenokārt Valmieras un Cēsu apkārtnē. Savā pirmajā publikācijā “Par Baltijas provinču ligzdojošajiem putniem” (Loudon 1895) viņš apkopoja pieejamo literatūru par šo reģionu putnu faunu, papildinot to ar saviem novērojumiem. Šis raksts tika publicēts Rīgas Dabas pētnieku biedrības žurnālā. Biedrības direktors zoologs Gothards Švēders (Gothard Schweder, 1832–1915) atzinīgi novērtēja jaunā dabas pētnieka darbu, kurā aprakstīti interesanti novērojumi par tajā laikā visai retiem ligzdotājiem – čūskērgli (ligzda pie Valmieras 1891. g.), bikšaino klijānu (ligzda Ķeižos 1891. g., jāpiezīmē gan, ka vēlāk šā novērojuma pareizību apstrīdēja vairāki ornitologi), ziemas žubīti (ligzda ar piecām olām pie Burtniekiem 28.05.1892.), apkakles strazdu (apdzīvota ligzda 1892. g.), sārtgalvīti (ligzda ar olām pie Burtniekiem 1893. g.) un svītraino pūci (apdzīvota ligzda, bez gada norādes). Autors aprakstīja arī daudzu putnu sugu ligzdošanas biotopus, un tas ir vērtīgs informācijas avots mūsdienās.

 

Putnu pavasara migrācijas novērojumi

Jau 1895. gadā barons sāka regulārus putnu atlidošanas novērojumus ik pavasari savas dzīvesvietas apkārtnē. Līdz 21 gada vecumam viņš dzīvoja Ķeižu muižā (mūsdienās – Ķeižu ciems Valmieras rajonā), kur galvenokārt arī veica šos novērojumus. Vēlāk, 1897. gadā, viņš pārcēlās uz Lizdēnu muižu (apmēram 11 km no Ķeižiem), ko mantoja no sava tēva un kur dzīvoja līdz 1. pasaules kara beigām. Putnu fenoloģiskie novērojumi regulāri veikti vismaz līdz 1917. gadam, par vēlākajiem gadiem informācija nav saglabājusies. Loudons publicējis divus pārskatus (Loudon 1899, Лоудон 1913) par putnu pavasara migrāciju (1895–1898 Ķeižu muižā, 1899–1912 Lizdēnu muižā un tās apkārtnē), kur atzīmēti pirmie putnu parādīšanās datumi ik pavasari (no februāra līdz maijam), izņemot dažus periodus, kad barons bija kādā no savām ekspedīcijām. Šajos pārskatos atrodami arī samērā retu putnu novērojumi, piemēram, medību piekūna Falco rusticolus novērojums Lizdēnos 8.04.1899.

 

Ornitoloģiskās ekspedīcijas un putnu kolekcija

Ormanīša ādiņa no H. Loudona kolekcijas (tagad glabājas LU Zooloģijas muzejā).

Foto: Ruslans Matrozis

Transporta ceļu, t.sk. dzelzceļa līniju, attīstība 19. un 20. gs. mijā radīja iespēju ātri un droši pārvietoties starp dažādiem reģioniem. Tas veicināja daudzu ekspedīciju rīkošanu tajos apgabalos, kuros ornitofauna vēl nebija izpētīta. Šis laiks ornitoloģijas vēsturē bija nozīmīgu ekspedīciju periods un daudzu valsts un privāto putnu kolekciju (ādiņu un izbāzeņu) veidošanas pirmsākumi. Tie bija taksidermijas uzplaukuma gadi.

19. gs. laikā Rietumeiropas un Centrāleiropas putnu fauna bija jau visai labi izpētīta, taču daudzas Krievijas guberņas, īpaši tās dienvidu daļa, arvien bija “baltais plankums” ornitologu zināšanās. Interesi par šo reģionu pastiprināja tur strādājošo ornitologu publikācijas, kurās dominēja daudzu jaunu putnu sugu un pasugu aprakstīšana. Viens no šiem ornitologiem bija virsnieku skolas pasniedzējs Aleksejs Zarudnijs (Алексей Зарудный, 1859–1919), kas 1885.–1906. gadā rīkoja vairākas ekspedīcijas attālajos Centrālāzijas rajonos, kur atklāja un aprakstīja daudzas jaunas putnu un citu dzīvnieku sugas un pasugas. 1892.–1906. gadā viņš strādāja kadetu skolā Pleskavā, samērā netālu no Loudona dzīvesvietas. Cits ievērojams tā laika putnu pētnieks, jurists pēc profesijas – Sergejs Buturļins (Сергей Бутурлин, 1872–1938) – arī 1897.–1903. gadā dzīvoja un strādāja Alūksnē, bet vēlāk, līdz 1918. gadam, – Rakverē Igaunijas guberņā. Domājams, ka draudzība ar šiem diviem ievērojamajiem putnu pētniekiem sekmēja Loudona interesi par putniem. Pēc esošās informācijas, barons ar viņiem iepazinās ap 1901.–1902. gadu.

Loudona pirmā iepazīšanās ar Kaspijas jūras ziemojošo putnu faunu notika 1895./96. gada ziemā (Loudon 1955). Pirmajā ekspedīcijā redzētais atstāja lielu iespaidu un veicināja interesi par šā reģiona putnu faunu. 1896.–1911. gadā barons rīkoja vēl piecas ornitoloģiskās ekspedīcijas (1896., 1901., 1903., 1908. un 1911. gadā) uz Krimu, Kaukāzu (Azerbaidžāna) un Centrālāziju (Turkmenistāna, Uzbekistāna, Tadžikistāna). Katra ekspedīcija ilga 1–3 mēnešus (Loudon 1902, 1903, 1909b, 1910a, 1911, 1914a).

Jau 1894. gadā barons sāka veidot savu ievērojamo Palearktikas putnu ādiņu kolekciju. Viens no mērķiem bija iegūt paraugus putnu sugu un pasugu atšķiršanai lauka apstākļos. Tajā laikā putnu noteikšana nereti bija grūta, jo trūka labu putnu noteicēju. Barona kolekcijā bija gan Baltijas reģiona putnu sugas, ievāktas Kurzemes, Vidzemes, Igaunijas un Pleskavas guberņu teritorijā, gan arī ekspedīciju laikā iegūtās citu reģionu putnu sugas un pasugas.

Ekspedīcijās iegūtie putni tika apstrādāti, un to ādiņas ar informācijas lapiņām novietotas kolekcijā ar attiecīgu ierakstu kopējā kartotēkā. Vairākumu savas kolekcijas putnu Loudons bija nošāvis vai nopircis pats, neliela daļa iegūta apmaiņā ar citiem kolekcionāriem. Domājams, Loudons pats putnus netika preparējis, bet uzticējis šo darbu profesionālajiem taksidermistiem. Savas kolekcijas materiālus Loudons izmantoja par pamatu apmēram 50 putnu sugu un pasugu aprakstīšanai laikā no 1902. līdz 1914. gadam, galvenokārt vācu ornitoloģiskajos žurnālos. Daudzi taksoni aprakstīti sadarbībā ar A. Zarudniju. Vēlākajos gados apmēram puse no šiem taksoniem tika klasificēta par sinonīmiem un zaudēja pirmatklājuma nozīmi. Tomēr daudzas aprakstītās putnu pasugas un viena zīlīšu suga (Parus hyrcanus Zarudny & Loudon, 1905) mūsdienu putnu klasifikācijā apzīmētas ar Loudona vārdu.

Mājas apoga ādiņa no H. Loudona kolekcijas (tagad glabājas LU Zooloģijas muzejā).

Foto: Ruslans Matrozis

Loudona putnu ādiņu kolekcija bija viena no lielākajām privātajām kolekcijām Krievijas impērijā un tuvākajās valstīs. Par tajā esošo putnu ādiņu skaitu ir visai pretrunīgas ziņas. Pēc vieniem datiem, tur varēja būt ap 12 000 vienību – šādu skaitu minējis Nikolajs fon Tranzē (Nikolai von Transehe, 1886–1969) kādā privātā sarakstē 20. gs. 50. gadu beigās. Savukārt grāmatā par Latvijas putniem (Transehe 1965) viņš rakstīja jau par 20 000 vienību. Iespējams, rakstot grāmatu, Tranzē bija sazinājies ar Loudonu un precizējis kolekcijas kopējo apjomu. Piemēram, vienā no pēdējiem Loudona rakstiem (Лоудон 1917) minēta iegūtā putna numerācija ar 13887. numuru. Iespējams, ka kolekcijā bija ne tikai putnu ādiņas, bet arī citas putnu daļas, piemēram, gredzenoto putnu kājas, vai arī putnu numerācija bija dalīta pa putnu sugu grupām vai reģioniem. Apmēram 5000 putnu tika iegūti lielajās ekspedīcijās (Ковшарь 2003). 1903. gadā Loudona kolekciju apskatīja ievērojamais angļu ornitologs Henrijs Dresers (Henry Eeles Dresser, 1838–1915) ( МакГи 2005).

No pirmsākumiem kolekcija glabājusies Loudona dzīves vietā – Lizdēnu muižā – un aizņēmusi palielu platību. 1. pasaules kara sākumā Loudons gan vietējai varai, gan arī Krievijas Zinātņu akadēmijai bija sūtījis daudzus lūgumus par kolekcijas pārvietošanu no kara briesmām drošākā vietā, bet nesekmīgi. Politiskā situācija Krievijas impērijā bija saasināta. Savā vēstulē krievu ornitologam Dmitrijam Rosinskim (Д. М. Россинский, 1865–1933), kas datēta ar 7.08.1915., Loudons rakstīja, kā iepērk visas nepieciešamas mantas, lai būtu gatavs ātrai evakuācijai vāciešu uzbrukuma gadījumā. “Bēgšanas dēļ nāksies visas kolekcijas atstāt likteņa varā. Tās ir ļoti apjomīgas, lai kur vestu un iepakotu! Vai tad nav kādu normu, kuras varētu būt izmantotas, lai kara apstākļos saglabātu šādas mantas, kuras ir ne tikai kādas privātās personas īpašums, bet arī tautas bagātība?!” (Рахилин 2002).

Ap 1920. gadu Loudonam bija jāatstāj dzimtene un pēc dažiem pārbraucieniem viņš palika dzīvot Berlīnē. Pēc Tranzē sniegtās informācijas (Transehe 1965), 1919.–1920. gadā kolekcija stipri cietusi, kad glabājās Valmierā nepiemērotos apstākļos (mitrās telpās). Daudzus kolekcijas putnu eksemplārus sabojāja puve. Vēlāk kolekcijas paliekas tika transportētas uz Rīgu, kur kolekciju pārvaldīja Loudona pilnvarnieks, barons Leo Stempels. Pēc Tranzē iniciatīvas 1922. gada 5. jūlijā daļa Loudona kolekcijas, galvenokārt Latvijas sugas, tika pārdota nesen nodibinātajai Latvijas Augstskolai, tās Zooloģijas kabinetam – kopskaitā 444 putnu ādiņas no 161 sugas; lielākā daļa tur glabājas arī mūsdienās – tagadējā Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejā (Piterāns, Pētersons 1989).

Par pārējo kolekcijas daļu ziņas ir skopas. Tranzē rakstīja, ka vēlāk (gads nav precīzi norādīts) kolekcija evakuēta uz Kēnigsbergu. Tuvojoties frontes līnijai, 1944.–1945. gadā kolekcija pārvietota “drošā vietā” kādā Austrumprūsijas īpašumā. Tranzē neizdevās neko uzzināt par kolekcijas likteni pēc 2. pasaules kara ne no Krievijas ornitologiem, ne arī no H. Johansena (Transehe 1965).

Zināms, ka mūsdienās neliela daļa no Loudona vākumiem atrodama arī citos muzejos, piemēram žagatas ādiņa Latvijas Dabas muzejā, ap 160 putnu ādiņu glabājas Amsterdamas universitātes Zooloģijas muzejā (Roselaar 2003) un varbūt arī citur.

 

Putnu masveida gredzenošanas sākums

No 1899. gada, kad dāņu skolotājs Hanss Mortensens (Hans Christian Cornelius Mortensen, 1856–1921) 165 mājas strazdiem uzlika metāla gredzenus ar iegravētu adresi un saņēma vairākus atradumus, putnu gredzenošana sāka savu uzvaras gājienu pa pasauli. Jau dažus gadus vēlāk – 1903. gadā – mācītājs Johans Tīnemans (Johannes Thienemann, 1863–1938) organizēja pirmo putnu gredzenošanas staciju “Vogelwarte Rossiten” (tagad – Ribačija) Kuršu kāpā, toreizējās Austrumprūsijas teritorijā. Pēc četriem gadiem, ar gredzeniem, kas bija nopirkti no Rositenes stacijas, sākās putnu iezīmēšana arī Krievijas impērijas teritorijā. Tas notika Lizdēnos 1907. gada 20. aprīlī, kad barons Loudons apgredzenoja meža pīli. Tajā pašā gadā gredzeni tika uzlikti arī astoņiem baltajiem stārķiem. Nākamajā gadā barons apgredzenoja jau 65 sešu sugu putnus (laukirbe, baltais stārķis, svilpis, meža pīle, meža pūce un mājas strazds).

Desmit gadu laikā (no 1907. līdz 1916. gadam) Krievijas impērijas teritorijā apgredzenoti 8746 putni (Ильичев и др. 1976), no tiem Loudons apgredzenojis 3062 putnus. Loudona visvairāk gredzenotā suga bija mājas strazdi, kopskaitā vairāk nekā 936 (trūkst datu par 1912. gadu) – trešdaļa no visiem viņa gredzenotajiem putniem. Jāatzīmē, ka speciāli šim nolūkam tika veidoti daudzi strazdu būrīšu parauglaukumi. Līdz 1912. gadam izmantoja alumīnija gredzenus ar Rositenes stacijas adresi, bet no 1913. gada – ar Maskavas adresi. Gredzenu trūkuma dēļ 1914. gadā Loudonam masveidīgu putnu gredzenošanu nācās pārtraukt. 1. pasaules kara laikā vairs nebija iespējams ne saņemt gredzenus, nedz arī veikt gredzenošanu (Рахилин 2002).

Gads

Putnu skaits

Sugu skaits

No tiem mājas strazdi
1907 9 2 0
1908 65 6 40
1909 207 16 118
1910 209 19 107
1911 1149 ? ?
1912 664 24 441
1913 185 12 58
1914 439 24 165
1915 81 11 0
1916 54 21 7
Kopā 3062 Vismaz 936

Gredzenoto putnu atradumi nelika ilgi gaidīt. Viens no interesantākajiem atradumiem bija Loudona 1909. gadā gredzenota baltā stārķa kontrole Dienvidāfrikā (Loudon 1912). Uz Loudona veikumu balstīts pirmais pārskats par mājas strazdu migrācijām no Krievijas uz ziemošanas vietām Rietumeiropā (1909–1917). No pārskatā minētajiem sešu gredzenoto strazdu atradumiem piecus gredzenojis pats Loudons. Arī sestais mājas strazds gredzenots mūsdienu Latvijas teritorijā – Mārtiņš Novinickis 1914. gadā šim putnam bija uzlicis gredzenu Zalves pagastā (Рахилин 2002).

Lai veicinātu ornitoloģijas zinātnes attīstību Krievijas impērijā, Loudons aktīvi iesaistījās organizatoriskajā darbā. 1912. gadā viņš ierosināja izveidot īpašu putnu pētīšanas institūciju – Krievu Ornitoloģisko komiteju (KOK) Ķeizariskās Krievijas Dzīvnieku un augu aklimatizācijas biedrības paspārnē, par galvenajiem komitejas uzdevumiem izvirzot: apvienot spēkus putnu pārlidojumu pētīšanai ar gredzenošanas metodi, izveidot putnu migrācijas (fenoloģijas) pētīšanas vietu tīklu, popularizēt un ieviest dzīvē idejas putnu piesaistīšanai un aizsardzībai.

Šīs organizācijas dibināšanas sanāksme notika 1912. gada 26. novembrī Maskavā, to vadīja Loudons. Sanāksmē piedalījās daudzi tā laika Krievijas inteliģences un elites pārstāvji, kopskaitā ap 80 dalībnieku. Tika nolasīti trīs ziņojumi. Loudons prezentēja nelielu izstādi ar Vācijas un Ungārijas alumīnija gredzenu paraugiem, mājas strazda ādiņu ar gredzenu (putns bija gredzenots Lizdēnos un iegūts Anglijā), putnu kājiņas ar gredzeniem. Viens no šīs sanāksmes lēmumiem bija atbalsts KOK izveidošanai, kā arī aicinājums uzņemties pirmās Krievijas ornitologu sanāksmes organizēšanu 1914. gadā. Kā zināms, šiem plāniem nebija lemts piepildīties 1. pasaules kara dēļ.

Jāuzsver barona aktīvais darbs KOK popularizēšanā ārzemju ornitoloģijas biedrību un gredzenošanas centru vidū. Loudona iniciatīvas un aktīvā darba rezultātā no 1913. gada Krievijas impērijas teritorijā putnu gredzenošana notika ar gredzeniem ar Maskavas adresi (Ornithol. Komitet Moskwa). Pirmā šāda Krievijas gredzenu partija tika saņemta 1913. gada janvārī.

Pirmā KOK sapulce notika 1913. gada februārī Maskavā, kur tika izstrādāta un apstiprināta instrukcija putnu gredzenotājiem. Par Loudona ievērojamo ieguldījumu putnu pētīšanā viņš tika ievēlēts par šīs organizācijas mūža biedru. Vēl par īstenajiem locekļiem ievēlētas 14 personas, ieskaitot A. Zarudniju un S. Buturļinu.

 

Putnu pētījumi Baltijas guberņu teritorijā

Daudz laika Loudons pavadīja savā Lizdēnu muižā, kur nodarbojās ar īpašuma apsaimniekošanu un lauksaimniecības organizēšanu. Brīvajos brīžos viņš novēroja putnus, gāja medībās, regulāri papildināja savu putnu kolekciju, veica plašu saraksti ar ornitologiem un medniekiem. Ārpus lielajām ekspedīcijām Loudons rīkoja vairākus vietēja mēroga braucienus, piemēram, uz Matsalu līci – 1908. gadā kopā ar S. Buturļinu (Loudon, Buturlin 1909), 1909. gadā (Loudon 1910e) un 1912. gadā. 1914. gada aprīlī Loudons apmeklēja Lubāna ezeru (Loudon 1914d).

Laikā no 1895. līdz 1922. gadam dažādos izdevumos Loudons publicējis ap 100 rakstu par putniem. Viņa plašās zināšanas ornitoloģijas jautājumos ļāva viņam pievērst uzmanību interesantākajiem, būtiskākajiem un vērtīgākajiem novērojumiem un notikumiem. Īpaši gribētos uzsvērt viņa analītiskos rakstus par Baltijas guberņu putnu faunu un tās izmaiņām (Loudon 1900, 1904b, 1909a, 1910d, 1922). Atsevišķi raksti veltīti dažādu sugu sastopamībai un ekoloģijai, piemēram, par rubeņu spalvu maiņu (Loudon 1904a), mājas apoga (Loudon 1906) un čūskērgļa sastopamību (Loudon 1907b), par rubeņa un baltirbes hibrīdu (Loudon 1897), par pirmo zināmo melnrīkles strazda novērojumu Vidzemē (Loudon 1910b), par egļu krustknābju invāziju (Loudon 1910c, Лоудон 1910), par meža pūces mazuļu barību (Loudon 1913a), par baltgalvas grifa novērojumu (Loudon 1914b, 1914c). Loudons detalizēti aprakstīja K. Lorenca aberatīvo putnu kolekciju no Rīgas Dabas pētnieku biedrības muzeja kolekcijas (Loudon 1907a) un kā labs medību eksperts uzrakstīja sadaļas par putnu un zīdītāju medīšanu saskaņā ar tā laika medību noteikumiem (Loudon 1918).

Savas dzīves laikā barons Haralds Loudons bijis daudzu ar putniem saistītu organizāciju dalībnieks: Rīgas Dabas pētnieku biedrības goda biedrs, Vācu mednieku savienības goda biedrs, Ķeizariskās Krievijas Zinātņu akadēmijas Zooloģijas muzeja korespondents, Krievu Ornitoloģiskās komitejas mūža loceklis, Starptautiskās Ornitoloģiskās komitejas pastāvīgais biedrs, Ungārijas Ornitoloģijas institūta goda biedrs un arī Berlīnes Universitātes ornitoloģijas profesors. Loudons kā privātpersona piedalījies arī starptautiskos ornitologu kongresos (1905. gadā Londonā un 1910. gadā Berlīnē).

 

Loudons un ornitoloģija Latvijā

Pēc 1. pasaules kara un sekojošās Krievijas revolūcijas uz daudziem gadiem bija iedragāta ornitoloģijas zinātnes (arī citu zinātņu) attīstība. Tas tieši skāra arī baltvācu izcelsmes pētniekus Krievijas impērijas Baltijas guberņās. Viņi dažu gadu laikā zaudēja savus īpašumus un nevarēja turpināt aktīvi darboties putnu pētīšanā. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī Loudonu. Lizdēnu muižas īpašumus (513 ha zemes 20. gs. sākumā) nacionalizēja un zemes reformas laikā 1922. gadā sadalīja 31 jaunsaimniecībā. Loudons zaudēja savu ienākuma avotu un pārcēlās dzīvot uz Berlīni, kur 1959. gada 1. janvārī 82 gadu vecumā mira. Dzīvojot Vācijā, Loudons publicējis tikai divus nelielus atmiņu rakstus par putniem.

Gribētos īpaši uzsvērt vēl kādu Loudona ieguldījumu Latvijas putnu pētniecībā 20. gs. pirmajā pusē. Viņš bija modinājis dziļu interesi par putniem Nikolajam fon Tranzē, kas bērnības un jaunības gados dzīvojis Jaunbrenguļu muižā Valmieras apkārtnē. Tranzē bieži apciemojis baronu, braucis viņam līdzi medībās, aplūkojis viņa bagāto putnu kolekciju. 1908. gadā Loudons 22 gadus veco Tranzē paņēma līdzi savā ceturtajā ekspedīcijā uz Kaukāzu un Centrālāziju. Daudzus gadus vēlāk, 1925. gadā, Latvijas Universitātes Sistemātiskās zooloģijas institūta paspārnē Tranzē nodibināja Latvijas Ornitoloģijas centrāli (Transehe 1927), kas turpmākajos 20 gados bija vadošā institūcija, kura pētīja Latvijas putnus – organizēja putnu gredzenošanu, ievāca fenoloģiskus un faunistiskus datus.

 

Pateicības

Autors vēlētos pateikties Aivaram Petriņam (Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs) par iespēju apskatīt un nofotografēt putnu ādiņas no Loudona kolekcijas. Paldies Dmitrijam Boiko (Latvijas Dabas muzejs) par palīdzību informācijas meklēšanā muzeja kartotēkā. Izsaku pateicību Mārim Strazdam un Oskaram Keišam (Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte) par Loudona rakstu kopijām, kā arī Ilgai Sondorei par palīdzību rakstu tulkošanā no vācu valodas. Paldies arī K. Roselāram (Kees Roselaar, Amsterdamas Universitātes Zooloģijas muzejs) par palīdzību Loudona putnu kolekcijas jautājumos. Īpašs paldies Jeļenai Šapovalai (Krievijas Zinātņu akadēmijas Zooloģijas institūts, Sanktpēterburga) par iespēju strādāt institūta ornitoloģiskajā bibliotēkā.

 

Literatūra

Loudon H. 1895. Die Brutvögel der “Ostseeprovinzen“. – Korrespondenzblatt des Naturforscher – Vereins zu Riga 38: 45–54.

Loudon H. 1897. Tetrao tetrix L. × Lagopus lagopus (L.), Tetrao lagopoides Nilss. juv in Livland. – Ornith. Jahrbuch 8(1): 37–38.

Loudon H. B. 1899. Ankunftdaten in Keysen Livland. – Ornith. Jahrbuch 10(5): 191–192.

Loudon H. 1900. Beitrag zur Kenntnis der ornithologischen Fauna Liv-, Est- und Kurland’s. – Ornith. Jahrbuch 11(5/6): 229–233.

Loudon H. 1902. Ergebnisse einer ornithologischen Sammelreise nach Zentral-Asien (1901). – Ornith. Jahrbuch 13(3/4): 81–106, 13(5/6): 190–231.

Loudon H. 1903. Ergebnisse einer ornithologischen Sammelreise nach Zentral-Asien (1901). – Ornith. Jahrbuch 14 (1/2): 45–63.

Loudon H. 1904a. Etwas über das Kleid des mausernden alten Birkhahnes. – Baltische Waidmannsblatter 4(10): 172–175.

Loudon H. 1904b. Welche Vögel überwintern in den Ostseeprovinzen. – Baltische Waidmannsblatter 4(18): 311–313.

Loudon H. 1906. Über das Vorkommen des Steinkauzes Carine noctua (Retz.) in den Ostseeprovinzen. – Ornith. Monatsberichte 14(12): 190–191.

Loudon H. 1907a. Eine Prachtsammlung abnormer und hybrider Wildhühner. – Ornith. Jahrbuch 18(1/2): 52–71, 18(3): 92–103.

Loudon H. 1907b. Zur Ornis der russischen Ostseeprovinzen, 1. Circaetus gallicus (Gmel.). Der Schlangenadler. – Ornithologisches Jahrbuch 18(5/6): 203–206.

Loudon H., Buturlin S. A. 1908. Eine ornithologische Fahrt an die Matzal Wiek. – Journal für Ornithologie 56: 61–72.

Loudon H. 1909a. Vorläufiges Verzeichnis der Vögel der russischen Ostseeprovinzen Estland, Livland und Kurland. – Ann. Museums Zool. Acad. St.-Petersbourg 3/4: 192–222.

Loudon H. 1909b. Meine dritte Reise nach Zentral-Asien und ihre ornithologische Ausbeute. – Journal für Ornithologie 57: 505–573.

Loudon H. 1910a. Meine dritte Reise nach Zentral-Asien und ihre ornithologische Ausbeute. – Journal für Ornithologie 58: 1–90.

Loudon H. 1910b. Ein neuer Vogel für Livland (Turdus atrogularis). – Ornith. Monatsberichte 18(3): 40.

Loudon H. 1910c. Masseninvasion von Fichtenkreuzschnabeln (Loxia curvirostra). – Neue Baltische Waidmannsblätter 6(14): 326.

Loudon H. 1910d. Zwei Beitrage zur Ornis der russischen Ostseeprovinzen. – Ornith. Monatsberichte 18(1): 1–5.

Loudon H. 1910e. Meine II Fahrt an die Matzalwiek 9. (22.) V – 19. V (1. VI) 1909. – Ornith. Jahrbuch 21(1/2): 1–18.

Loudon H. 1911. Meine vierte Reise nach Zentral-Asien und Talysch. Januar–März 1908. – Bericht über den V Intern. Ornithologen Kongress. Berlin, 335–369.

Loudon H. 1912. Ein livlandischer Storch in Südafrika erlegt. – Neue Baltische Waidmannsblätter 9(14): 323.

Loudon H. 1913a. Von Speisezettel unseres Waldkauzes (Sturnium aluco). – Neue Baltische Waidmannsblätter 9(11): 260.

Loudon H. 1914a. Ergebnisse meiner fünften Reise nach dem Talyscher Tieflande und Transcaspien vom 30. I (12. II) bis zum 1. (14.) V 1911. – Ann. Museums Zool. Acad. St.-Petersbourg 18: 431–510.

Loudon H. 1914b. Gyps fulvus in Estland erlegt. – Ornith. Monatsberichte 22(2): 33–34.

Loudon H. 1914c. Ein zweiter Gansegeier (Gyps fulvus) in Ostseeprovinzen. – Neue Baltische Waidmannsblätter 10(2): 33–34.

Loudon H. 1914d. Eine Exkursion nach Lubahn. – Neue Baltische Waidmannsblätter 10(23/24): 493–500.

Loudon H. 1918. Überlick über die Jagdtierfauna Liv-, Est- und Kurlands. Die Jagd im Balticum. Zus. dest. v. F. Luhr. Riga: 32–52.

Loudon H. 1922. Geographische Besonderheiten der ostbaltischen Ornis. – Ornith. Jahrbuch 70(4): 514–516.

Loudon H. 1955. Lenkoran telen. – Aquila (Budapest) 59–62: 357–360.

Piterāns A., Pētersons N. 1989. Latvijas Universitātes Zooloģijas muzejs. – Zooloģijas aktuālās problēmas. Rīga: LVU, 5–16.

Roselaar C. S. 2003. An inventory of major European bird collections. – Bull. British Orn. Club, Suppl. 123A: 253–337.

Transehe N. 1927. Latvijas ornitoloģijas centrāles ziņojums (1925./26. g.). – Daba 3: 108–117.

Transehe v. N. 1960. Harald Baron Loudon – Lisden. Ein Gedenkblatt zum einjahrigen Todestage am 1. Januar 1960. Berlin: Verlag Karl Pohle & Sons. 7 S.

Transehe v. N. 1965. Die Vogelwelt Lettlands. Hannover–Dohren: Verlag Harro von Hirshheydt, 189–190.

Ильичев В. Д., Кумари Э. В., Лебедева М. И., Михеев А. В., Приклонский С. Г., Рахилин В. К. 1976. История кольцевания птиц на территории СССР. – Кольцевание в изучении миграций птиц фауны СССР. Москва: Наука, 6–22.

Ковшарь А. Ф. 2003. Лоудон Гаральд Викторович (Гаральд Георг Гидсон). – Орнитологи Казахстана и Средней Азии: XX век. Библиографический справочник. Алматы, 56–57.

Лоудон Г. В. 1910. Массовое появление клеста-еловика (Loxia curvirostra Linn.) в Лифляндской губернии. – Oрнитологический вестник 3: 225.

Лоудон Г. В. 1913. Весенний прилет птиц в центре Лифляндской губернии. – Птицеведение и птицеводство 4(2): 132–148.

Лоудон Г. В. 1917. Выродок большой синицы. – Орнитологический вестник 8(2): 129.

МакГи Г. 2005. Генри Дрессер и его русские корреспонденты. – Мир птиц 2/3 (32/33): 54–55. Москва: СОПР.

Рахилин В. К. 2002. Вклад барона Г. В. Лоудона в организацию кольцевания и изучения птиц России. – Кольцевание и мечение птиц в России и сопредельных государствах 1988–1999 гг. Москва, 45–60.