Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Varbūtējs ziemeļpūces novērojums pie Pededzes 1981. gadā

 

Māris Strazds

 

Pūču konstatēšana pirmā Latvijas ligzdojošo putnu atlanta pirmajos darba gados vairāk balstījās nevis uz to provocēšanu, izmantojot balsu ierakstus, bet uz daudzām ekskursijām, kurās šis tas tika arī atrasts. Daļa no sekmēm neapšaubāmi balstījās uz aptaujām, kuras tika veiktas visur, kur, datus vācot, iznāca braukt un runāties ar mežsargiem vai citiem vietējo apstākļu zinātājiem. Vienā tādā braucienā 1982. gada pavasarī, kad Māris Čauns jau bija atklājis urālpūču konstatēšanas metodi, tās sekmīgi provocējot, un jau bija izveidojies kaut kāds priekšstats par to, kas Latvijā reāli ir vai nav sastopams, braucu uz Pededzes mežniecību apskatīt vienu melnā stārķa ligzdu un pie viena, protams, visu citu, kas tur ir. Mežsargs Alberts Pušpurs, kura iecirknī stārķa ligzda atradās, tajā brīdī, kad ierados pie viņa (netālu no Audiles ietekas Pededzē), nebija mājās. Turpat “grozījās” viņa kaimiņš Jānis, mežstrādnieks, kura uzvārdu neesmu pierakstījis. Izmantojot iespēju, aprunājos arī ar viņu. Prasīts par putniem, viņš uzreiz sāka stāstīt par lielu pūci, kas ”tepat netālu” pērn (tātad 1981. gadā) ligzdojusi liela ozola dobumā. Balss šai pūcei esot bijusi zema, rupja un patālu dzirdama, taču šogad vēl neesot dzirdēta (saruna notika 20. martā). Tā kā man bija līdzi Eiropas putnu noteicējs, parādīju to viņam, un viņš, ne mirkli nešaubīdamies, norādīja nevis uz urālpūci, bet blakus attēlā redzamo ziemeļpūci. Iekšēji nodomājis „tā jau nu ziemeļpūce ligzdos dobumā”, skaļi neko gan neteicu. Drīz atgriezās mežsargs, un tagad jautājumu par lielo pūci uzdevu arī viņam. Viņš apstiprināja, ka tāds gadījums ir bijis, un solījās pa ceļam uz stārķa ligzdu man parādīt pašu dobumu. Arī A. Pušpuram parādīju grāmatu. Viņš, nezinot, ko rādījis viņa kaimiņš, arī nešaubīgi norādīja uz ziemeļpūci. Tas jau kļuva interesantāk, jo nevienai citai no lielajām pūcēm nav tik raksturīga ”seja” un gan viens, gan otrs no stāstītājiem pūci bija redzējuši vairākkārt, tostarp arī dienā. Tikai joprojām šaubījos, vai tik liels putns var ligzdot dobumā. Taču pēc tam, kad biju redzējis dobumu, šīm šaubām zuda jebkāds pamats — dobums bija tik liels, ka tajā varētu ielīst arī es pats, ne tikai ziemeļpūce. Tomēr tajā reizē iespējas pārbaudīt dobuma saturu nebija, pūces tur, protams, blakus nesēdēja, un arī mans mēģinājums to vakarā klausīties beidzās ar neko. Cik zinu, tas arī palika vienīgais gadījums, kad 80. gados bija aizdomas par ziemeļpūces klātbūtni. Pēc tam vairākkārt tikām braukuši klausīties pūces, atceroties arī par šo sugu, taču nekādu rezultātu nebija. Cerības uz sekmēm vēl pavājināja Baltkrievijas kolēģu pieredze, kas pilnīgi nejauši bija atklājuši šo sugu ligzdojam Baltkrievijas dienviddaļā, vēl stipri tālāk uz dienvidiem nekā Latvija. Viņi stāstīja, ka ziemeļpūce ir ļoti nevokāla, to tikpat kā nedzird, un ka ligzdošana atklāta, vien nejauši pārbaudot lielo putnu ligzdas, kurās ziemeļpūce ligzdo (A. Tišečkina dati). Tā kā mērķtiecīgu ligzdu pārbaudi Latvijas austrumdaļā neviens nekad nav veicis, un suga, visticamāk, varētu būt sastopama ne pārāk plašā teritorijā gar Latvijas austrumu robežu, tas varētu būt galvenais iemesls, kādēļ šī suga tik ilgi nav konstatēta.