Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Baltā cielaviņa

 

Pagājšpavasar, jau trešo gadu pēc kārtas, baltā cielaviņa ir noskatījusi traktoru, kurā veidot ligzdu. Apbrīnas vērta ir mazā putniņa izturība un enerģija. Bet pavasaris ir arī gadalaiks, kad traktors ir jāizmanto katru dienu. Un, tā kā cielaviņa ir izvēlējusies vietu ligzdai virs motora, tā katru rītu ir jānoliek malā.

Vakarā cielavas darbiņš sākas no jauna. Augšā, lejā, augšā, lejā, teciņus vien. Un no rīta atkal ligzda jāliek malā. Neļauj izdēt pat oliņas…

Tad sākām turēt vaļā motora vāku, taču tas bija vēl ļaunāk. Cielaviņa kaut kur pa apakšu bija iekļuvusi traktora kabīnē un panikā sitās pret logiem. Bija jāsteidzas viņu glābt.

Citi putniņi jau perē, līdz beidzot mana cielaviņa sāk vīt ligzdu malkas šķūnīti, starp malkas grēdām.

Arī šopavasar viss atkārtojās no jauna. Bet tad cielaviņa pazuda, un es jau sāku vainot kaķus. Taču vienā jaukā dienā redzu pagalmā ar mazuļiem. Ligzda izrādījās pagalma stūrī starp ķieģeļiem. Un es priecājos, atkal redzot cielaviņu uz mājas jumta.

 

Baltais stārķis

Jau astoņus gadus dzīvojam savā lauku sētā, kuru izveidojām klaja lauka vidū. Neiztrūkstoša lauku sētas sastāvdaļa ir stārķa ligzda. Tāpēc nozāģējot osim vienu no lielajiem zariem, uztaisījām rāmi stārķu ligzdai. Jau nākošajā pavasarī stārķu pāris uzsāka savas ligzdas vīšanu.

Pēc vairākiem gadiem cēlām siena šķūni un tā čukurā uztaisījām vēl vienu rāmi, cerībā, ka varbūt atnāks otrs pāris. Par cik abas ligzdas ir acu priekšā, redzu tās pastāvīgi. Attālums starp abām ir apmēram 200 m.

Visus šos gadus, vērojot stārķu pāri, esmu izpratusi „vecāku lomu” sadalījumu stārķu ģimenē. Interesanti ir vērot, kā pēc mazuļu izšķilšanās par tiem rūpējas abi vecāki. Bet, līdz ko mazuļi sāk lidot, audzināšanu pārņem tēvs. Esmu novērojusi, kad agri, agri no rīta, pa braucamo ceļu, kaklus izstiepuši, soļo četri stārķi. Vienā rindiņā, cits aiz cita. Bez šaubām, pirmais soļo tēvs. Toties trešais stārķēns ir tāds nepaklausīgs vai varbūt vienkārši izklaidīgs, soļo un knābā akmentiņus. Māte šo laiku pavada šķūņa ligzdā, kurā ir jau vairāki zariņi. Gozējas saulē un „sačubina” sevi. Arī šo ligzdu stārķu pāris cītīgi „uzpasē” un citus stārķus nelaiž ne tuvumā. Kā es saku – tā ir viņu vasarnīca.

Un tad pirms četriem gadiem stārķu tēvs atgriezās viens. Kā parasti, uzreiz ņēmās sakārtot ligzdu. Pēc pāris nedēļām kaimiņu mājās atlidoja stārķu māte. Tajā ligzdā savukārt nebija atgriezies tēvs. Mans stārķis sāka pievērst uzmanību kaimiņu meitenei. Tepat, pa mūsu kaukiem salasīja veco kūlu un tā smagi, zemu laizdamies, nesa puskilometru uz kaimiņu ligzdu. Tā viņš ieprecējās kaimiņos. Tomēr joprojām stingri sargāja un nevienam negribēja atdot arī veco ligzdu.

Tajā pavasarī pēc ilgas cīņas mūsu ligzdā iemitinājās jauns stārķu pāris. Taču cīņa turpinājās, un jaunais tēvs, krītot no ligzdas cauri koka zariem, salauza spārnu. Arī olas tika sabojātas, un bērnu vieņiem togad nebija. Jaunā stārķu meitene arī iemīļoja atpūtas vietu šķūņa ligzdā, kur pavadīja laiku līdz rudenim.

2005. gadā aiz neliela meža kādā kokā ļoti augstu kraukļi uztaisīja ligzdu. Topavasar atlidoja mana stārķu meitenīte Jana (kā es to saucu) ar jaunu draugu, kuru nosaucu par Jānīti. Kā katru gadu, jaunajiem bija jāiztur cīņa ar veco stārķi, kurš vēl aizvien greizsirdīgi cīnījās par savu biušo ligzdu, kaut gan dzīvoja kaimiņos. Un tad sākās cīņa ar kraukļiem. Kā izšķīlās stārķu mazuļi, tā kraukļi sāka uzbrukt stārķu ligzdai, pat abi reizē. Troksnis un koku zaru lūšana. Šermuļi iet pa kauliem, redzot kā melnie putni uzbrūk baltajiem. Skrēju ar suņiem un dzinu kraukļus prom. Togad mazuļus nosargājām.

Šajā gadā viss atkārtojās kā iepriekš, tikai stārķu mazuļus nosargāt nezidevās. Nekad agrāk nebiju dzirdējusi, ka kraukļi uzbrūk stārķu mazuļiem. Mans stārķu pāris bija šokā un tūlīt pameta ligzdu kokā un pārcēlās uz šķūni. Abi stārķi cītīgi nesa „celtniecības materiālus”, katru zariņu ieliekot nokaļķoja. Visu vasaru mans Jānītis un Jana nodzīvoja šķūņa ligzdā, ļoti saskanīgi un mīļi. Ir tik aizkustinoši vērot pa virtuves logu, kā tie viens otru apčubina un samīļo.

Ik gadu vērojot putnus, esmu secinājusi, ka vasarā pienāk brīdis, tas ir augusta pirmajā pusē vai jūlija beigās, kad tēvs aizved bērnus, visticamāk uz kādu pulcēšanās vietu. Ir reizes, ka viņš atgriežas uz kādu dieniņu, un tad atkal ir prom. Māte laiku pavada viena. Tā kā man ir divas ligzdas, lielajā viņa nemitinās, tikai šķūņaugšas „vasarnīcā”, un tā katru gadu. Pirms aizlidošanas atgriežas tēvs, ļoti mīļi ligzdā pavada vairākas dienas, un tad aizlido.

Interesanti, ka jau trīs gadus esmu redzējusi stārķu mātes atvadu deju ligzdā. Viņa dejo līdzīgi kā dzērves – gan paceļot kājas, gan palecoties, gan pāris metrus paceļoties spārnos. Tas ir brīnišķīgs skats, to ieraugot, zinu – rīt viņa pametīs ligzdu. Tā arī notiek, un atvadoties abi stārķi vēl veic atvadu riņķus. Noplanē sētu, laukus, zemu pārlido galvai, noskatoties uz leju. Bez asarām šādos brīžos iztikt nevaru… Aizlidošanas dienas manā kalendārā atzīmētas no 24.-28. augustam.

Arī šogad Jānītis aizlaidās kā parasti, kaut arī bez bērniem. Ilgi Jana gaidīja viena. Līdz 28. augusta vakarā skatos – mana Jana dejo atvadu deju. 29. augusta rīta pusē vēl bija pie mājas, bet viņas aizlidošanu neredzēju. Visu laiku domāju – kāpēc tēvs viņai neatlidoja pakaļ? Tā nekad nebija noticis.

Rudenī man vēl gadījās redzēt sešus stārķus 5 km no mūsmājām. Gāju ar kājām, bija ļoti jauka diena. Paveros debesīs – stārķis! Tā draudzīgi riņķo virs galvas. Papētot ieraugu vēl piecus lēni riņķojam. Tā šogad savā kalendārā ierakstīju pēdējo stārķu novērošanas datumu – 6. septembris. Arī skaita un datuma ziņā – sakritība.

Es zinu, ka manā stāstā nav nekā neparasta. Vien daudzus gadus regulāri vērojot putnus, esmu nonākusi pie secinājuma, ka arī putnu likteņi ir tik dažādi – arī traģiski.

 

Biruta Laijere

Dobeles rajonā

2006. gadā