Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Doles sala un tās apkārtne

 

Vietas raksturojums

Doles sala atrodas Daugavas lejtecē Rīgas rajonā, uz dienvidiem no Rīgas. Salas kopējā platība ir 975 ha, dienvidu pusē tā robežojas ar Rīgas HES ūdenskrātuvi, pārējās pusēs – ar Sauso Daugavu un Ceļa Daugavu. Ūdenskrātuve izveidota 1974. gadā, ar kopējo platību 35,8 km2. Bijusī Daugavas gultne starp Dārziņiem un Zirņu salu HES celtniecības laikā tika norobežota ar ūdenskrātuves aizsprostu, kā rezultātā izveidojās sekla atteka.

Daudzveidīgo dabiskas un mākslīgas izcelsmes biotopu dēļ šajās vietās visos gadalaikos koncentrējas daudz putnu, īpaši liela ir ar ūdeņiem saistīto sugu daudzveidība. Netālu no Rumbulas dzelzceļa stacijas atrodas apjomīgākā sadzīves atkritumu izgāztuve Latvijā, kur ik dienas pulcējas tūkstošiem kaiju, vārnveidīgo un citu putnu, kas pēc izgāztuves apmeklēšanas pārlido atpūsties uz netālu esošo Daugavu.

Ūdeņu putnu skaits var mainīties atkarībā no Daugavas ūdens līmeņa, maksimumu sasniedzot zema līmeņa laikā, kad upe atsedz daudzus sēkļus, kuros ir labas barošanās vietas ūdensputniem, bridējputniem un citiem putniem. Ņemot vērā teritorijas plašumu, putnu vērošanai ieteicams izmantot arī teleskopu.

Mūsdienās regulāri putnu novērojumi Doles salā un tās apkārtnē tiek veikti kopš 1991. gada. Lielu popularitāti putnu vērotāju aprindās šīs vietas ieguva samērā nesen – pēc 2000. gada, kad reto putnu meklēšanas nolūkos tās sāka apmeklēt daudzi putnotāji, īpaši – Dārziņu atteku ziemas periodā. Pēc autora rīcībā esošiem datiem, kopš 1991. gada aprakstāmajā teritorijā atzīmētas 203 putnu sugas.

 

Putnu vērošanas interesantāko vietu apraksts

Dārziņi ir vasarnīcu un mazdārziņu komplekss, kas platumā ietver teritoriju starp Ceļa Daugavu (turpmāk – Daugava) un šoseju A6 (Rīga – Daugavpils), bet garumā stiepjas no Rīgas pilsētas Ķengaraga rajona līdz šosejas aplim netālu no Doles dzelzceļa stacijas. Mazdārziņi ir laba ligzdošanas un ziemošanas vieta daudziem zvirbuļveidīgajiem putniem.

Dārziņu atteka ir bijušās Daugavas gultnes posms starp mazdārziņiem un Zirņu salu (mūsdienās – Zirņu pussala). Daļa attekas ir stipri pārpurvojusies, aizaugusi ar niedrēm un krūmājiem. To veicinājusi arī bebru darbība. No Salaspils puses attekā ietek kanāls, kas izvada ūdeni no ūdenskrātuves, straume nereti ir spēcīga. Tas iziet cauri attekai un ieplūst Daugavā. Mākslīgās ūdens regulācijas dēļ atteka un Daugavas posms pie tās grīvas ziemas laikā nekad pilnībā neaizsalst. Šis apstāklis nodrošina daudziem ar ūdeņiem saistītiem putniem labas ziemošanas vietas un barošanās vietas migrācijas laikā. Plašs niedrājs attekā ir ligzdošanas vieta raksturīgākajām šāda biotopa sugām – lielajam dumpim, bārdzīlītei, niedru strazdam, Seivi ķauķim, u.c. Vasaras otrajā pusē un rudenī šo niedrāju par nakšņošanas vietu izmanto tūkstošiem mājas strazdu. Atteka ir regulāra ziemošanas vieta daudziem ūdensputniem, to skaitā arī retajiem ziemotājiem – lielajam dumpim, ūdensvistiņai, dumbrcālim u.c.

Daugava visā Doles salas garumā pārsvarā ir sekla, ar dolomīta pamatu, ar vienu salu (Šķērsēklis) un daudziem sēkļiem, no kuriem lielākais ir Kalmačsēklis. Rīgas HES darbības rezultātā Daugavas lejtecē līdz Doles salas ziemeļu galam regulāri vērojamas ūdens līmeņa svārstības (līdz 1 m). Ziemas laikā Daugava var īslaicīgi pārklāties ar ledus kārtu, bet šo līmeņa svārstību dēļ ledus regulāri tiek salauzts un izskalots krastā. Laba ūdensputnu, bridējputnu un kaijveidīgo putnu novērošanas vieta visa gada garumā.

Vaļējā ūdenī Daugavā pie Dārziņiem ziemā mēdz pulcēties dažādi ūdensputni. Foto: R. Matrozis

Rīgas HES ūdenskrātuve (posmā no Salaspils līdz Sausajai Daugavai) ir samērā dziļa, atklāta ūdenskrātuve (vidējais dziļums ap 7 m), ar nostiprinātu (betonētu) krastu. Aukstajos ziemas mēnešos tā pilnībā aizsalst, bet uz ledus koncentrējas kaijas. Citos gadalaikos no putniem pārsvarā var novērot bridējputnus un dažādus zvirbuļveidīgos putnus, kas barojas izskalojumos, kā arī ūdensputnu barus, kuri barojas vai atpūšas ūdenī.

Doles salā varētu atzīmēt trīs labākās putnu novērošanas vietas: 1) zivju dīķu komplekss no astoņiem nelieliem dīķiem, kuros ik rudeni tiek nolaists ūdens – tur sastopami daudzu sugu bridējputni; 2) Annuškas pļavas – sausas nekultivētas pļavas Sausās Daugavas krastā, kā arī blakus esošā upe ar krācēm, kur koncentrējas ūdensputni un kaijas, bet pļavās iespējams novērot retus ziemotājus, piemēram, lielo čaksti, peļu klijānu un purva pūci; 3) Doles muižas (Daugavas muzeja) parks (10 ha) – laba dažādu meža un parka putnu novērošanas vieta.

Sausajā Daugavā ir divas vietas, kur var novērot putnu koncentrācijas: 1) pie augšgala, kur upe ir sekla, ar smilšainu pamatu un vairākiem avotiem. Šajā vietā ietek Bērzes kanāls ar spēcīgu straumi, bet no Doles salas puses – kanāls no zivju dīķiem, padarot šo upes posmu neaizsalstošu arī ziemā. Tā ir putnu apstāšanās vieta migrāciju laikā, laba ziemošanas vieta zivju gārņiem, ūdensputniem un bridējputniem; 2) posms augšpus Doles muižas parka (biežāk lietotais nosaukums - Sausā Daugava pie muzeja), ar dolomīta pamatu un krācēm. Daudzu ūdensputnu ziemošanas vieta, kā arī laba bridējputnu un pīļu barošanas vieta vasaras otrajā pusē – rudenī.

 

Nokļūšana

Līdz visām aprakstītajām vietām var nokļūt, izmantojot autotransportu – braucot pa šoseju A5 (Rīgas apvedceļš Jūrmala–Ķekava), A6 (Rīga–Daugavpils) vai A7 (Rīga–Bauska). Pie Daugavas var piebraukt no šosejas A6, iegriežoties Dārziņos pa Jāņogu ielu pie Rumbulas. Daugavu var apskatīt arī no vairākām vietām Doles salā, piemēram, no stāvlaukuma pie Rīgas HES (aiz Rīgas HES apakšstacijas) vai no Vecdoles drupām. Jāatzīmē, ka salas piekrastes lauki ir privātīpašums, tāpēc vēlams tur ilgi neuzturēties. Gar Daugavas abām malām var brīvi pārvietoties visā posmā, izņemot kādus 100 m lejpus Rīgas HES ēkas, kur ir noteikta aizsardzības zona, uz ko norāda brīdinājuma uzraksti.

Lai aizbrauktu līdz Dārziņu attekai, jāiebrauc Dārziņos, jānogriežas pa 39. līniju un jānobrauc līdz pašai attekai, kur var novietot automašīnu un pastaigāties gar attekas un tajā ieplūstošā kanāla krastu. Piebraukšana pie attekas iespējama arī no citām ielām, piemēram, braucot gar Daugavmalas ielu, iebraucot 31. vai 47. līnijā. Daļa attekas pārskatāma arī no Rīgas HES ūdenskrātuves puses, mašīnu var novietot bezmaksas stāvlaukumā pie Zirņu pussalas.

Uz Doles salu var braukt pa šoseju A5, iegriežoties salā pa autoceļu pie Rīgas HES ēkas. Pie zivju dīķiem Doles salā var piebraukt tikai pa salas galveno ceļu, aiz Kazpurva iegriežoties zivsaimniecībā “Dole”. Ja tur uzturas darbinieki, vēlams informēt viņus par vizītes mērķiem. Paši zivju dīķi nav norobežoti ar žogu. Līdz Annuškas pļavām var nokļūt pa zemesceļu, kas vijas apkārt visai Doles salai. Pa to pašu ceļu var aizbraukt arī līdz Doles muižas parkam. Parks ir norobežots ar žogu, ieeja ir maksas. Putnu vērošanas nolūkos var sarunāt arī bezmaksas parka apskati. No parka var labi redzēt plašu Sausās Daugavas posmu. Lai tuvāk apskatītu šīs upes posmu augšpus parka, var iet kājām gar upes malu līdz krācēm. Savukārt uz Sausās Daugavas augšgalu var tikt tikai, braucot pa zemesceļu no Ķekavas puses.

Rīgas HES ūdenskrātuve ir apskatāma no jebkuras vietas, izņemot ar žogu norobežotu teritoriju abās pusēs pie pašas HES ēkas, kuru apsargā stacijas darbinieki. Gar visu ūdenskrātuves betonēto krastu iet kājnieku ceļš vai šoseja. Automašīnu var atstāt stāvlaukumā pie Zirņu pussalas, Dārziņos vai Salaspilī. Citās vietās uz autoceļa mašīnu novietot ir aizliegts.

Ar sabiedrisko transportu var nokļūt līdz Dārziņiem, izmantojot 15. autobusu (galapunkts Rumbulā) vai 15.D, 18. un 18.A autobusa maršrutus ar galapunktu Dārziņos pie 51. līnijas. Lai dotos ekskursijā kājām vai ar velosipēdu, var izmantot dzelzceļu un braukt līdz Rumbulas, Dārziņu, Doles vai Salaspils stacijai. Līdz Doles salai (Doles muižas parkam) trīs reizes dienā kursē autobuss no Salaspils. Vasarā līdz salai var tikt arī pa Daugavu ar satiksmes kuģīšiem (maršruts no Daugavas krastmalas Rīgas centrā līdz Annuškas pieturai salas ziemeļu galā). Pie Sausās Daugavas var piebraukt arī ar sabiedrisko transportu, kas brauc līdz Katlakalnam vai Ķekavai.

 

Sezonas un putni

Tālāk sarakstā uzskaitīta daļa parasto un visas retās putnu sugas, kuras aprakstāmajā teritorijā novērotas no 1991. gada. Retajām sugām iekavās norādīts novērošanas gads vai attiecīgā ziemas sezona.

Ziemas mēnešos novērots mazais dūkuris (neregulāri), cekuldūkuris (2001), pelēkvaigu dūkuris (1990), jūraskrauklis, lielais dumpis (neregulāri, kopš 2000/2001), zivju gārnis (regulāri, kopš 1999), paugurknābja gulbis (arī poļu forma Cygnus olor immutabilis), ziemeļu gulbis, mazais gulbis (1994, 1995), baltpieres zoss (2005), sējas zoss (2004/2005, 2005/2006), meža zoss (1993, 2000), baltvaigu zoss (1999/2000), garkaklis (2005), krīklis, baltvēderis, lielgalvis (2001), brūnkaklis, cekulpīle, ķerra (1993, 2005), kākaulis (1990, 1996), tumšā pīle (1992, 2005/2006), mazā gaura, lielā gaura (lielākā iekšzemes koncentrācija Latvijā, līdz 3200 īpatņiem vienlaikus), garknābja gaura (2001, 2005), jūras ērglis, peļu klijāns, bikšainais klijāns, lauku piekūns (1993), purva piekūns (1993, 2006), laukirbe, dumbrcālis (1999, 2001, 2004–2006), ūdensvistiņa (regulāri), laucis, ķīvīte (1996), sloka (1997), mērkaziņa (1998, vienīgais zināmais novērojums ziemā Latvijā), vistilbe (1996, 2005, 2006), reņģu kaija (1993, 1994), melnspārnu kaija (lielākā ziemošanas vieta Latvijā, līdz 400 pieaugušajiem putniem vienlaikus), lielā polārkaija (2006), Kaspijas kaija (2004), lielais ķīris (neregulāri), purva pūce (2000), zivju dzenītis, mazais dzenis, baltmugurdzenis (1997), melnā dzilna, pelēkā dzilna, vidējais dzenis, lauku cīrulis (2004), baltā cielava (2005/2006), pļavas čipste (2004), lielā čakste, ūdensstrazds, paceplītis, sarkanrīklīte, pelēkais strazds (baros līdz 500 īpatņiem), plukšķis (2006), bārdzīlīte (regulāri), somzīlīte, meža zīlīte, dzeltenā stērste, niedru stērste (2004, 2006), sniedze (neregulāri), žubīte, ziemas žubīte (2005), kalnu ķeģis (1994), gaišais ķeģis (2006), dižknābis (regulāri), mājas strazds (2006), krauķis.

Dārziņos var sastapt arī retus ziemotājus, piemēram, vistilbi Lymnocryptes minimus.
Foto: D. Drazdovskis

Pavasara mēnešos atzīmēts mazais dūkuris, melnkakla dūkuris (1993), pelēkvaigu dūkuris, lielais dumpis, melnais stārķis, ziemeļu gulbis, mazais gulbis, Kanādas zoss (1993), pelēkā pīle, ķerra, garknābja gaura, koku pīle (1993, no nebrīves izbēdzis putns), mazā gaura, jūras ērglis, klinšu ērglis (1995), bezdelīgu piekūns, laukirbe, jūras žagata, smilšu tārtiņš, tumšā tilbīte, pļavas tilbīte, lielā tilbīte, parastais šņibītis, terekija (1994), reņģu kaija, Kaspijas kaija (2004), mazais ķīris, mazais zīriņš, gredzenūbele (2005), ūpis, zivju dzenītis, tītiņš, lielā čakste, bārdzīlīte, Seivi ķauķis, somzīlīte, niedru stērste.

Vasaras mēnešos teritorijā uzturas melnkakla gārgale (1987, 1993, 2003), mazais dūkuris (ligzdo), cekuldūkuris (ligzdo), lielais dumpis (ligzdo), melnais stārķis, paugurknābja gulbis (ligzdo), lielā pūkpīle (1992), lielā gaura (ligzdo), ķerra, zivju ērglis (1993, 2004), niedru lija (ligzdo), lauku piekūns (ligzdo), bezdelīgu piekūns, kukaiņu piekūns (2004), laukirbe, dumbrcālis, ormanītis (1993), ūdensvistiņa (ligzdo), jūras žagata (ligzdo), dzeltenais tārtiņš, smilšu tārtiņš, upes tārtiņš (ligzdo), melnā puskuitala, kuitala, tumšā tilbīte, pļavas tilbīte, lielā tilbīte, purva tilbīte, meža tilbīte, upes tilbīte, akmeņtārtiņš (1992), lielais šņibītis, gaišais šņibītis, trulītis, Temminka šnibītis, parastais šņibītis, gugatnis, mazais ķīris, reņģu kaija, mazais zīriņš, melnais zīriņš, baltspārnu zīriņš (2005), lielais zīriņš (1996), jūras zīriņš (1992), lauku balodis (ligzdo), ūpis (ligzdo), zaļā vārna, pupuķis, tītiņš, vidējais dzenis, krasta čurkste (Daugavas krastā Doles salā atrodas lielākā kolonija Latvijā), stepes čipste (2000), bārdzīlīte (ligzdo), Seivi ķauķis (ligzdo), krūmu ķauķis (1993), somzīlīte (ligzdo), dārza stērste, niedru stērste (ligzdo), ģirlicis, mazais svilpis (ligzdo), mājas strazds (daudzu tūkstošu īpatņu nakšņošana Dārziņu vecupes niedrājā).

Rudens mēnešos novērota brūnkakla gārgale (1992, 1994), mazais dūkuris, cekuldūkuris, jūraskrauklis, lielais baltais gārnis (2002), zivju gārnis, ziemeļu gulbis, mazais gulbis, meža zoss, baltpieres zoss, sējas zoss, baltvaigu zoss (1993, 2000), platknābis, pelēkā pīle, brūnkaklis, ķerra, kākaulis (neregulāri), melnā pīle (1994), mazā gaura, jūras ērglis, ķīķis, lauku lija (2005), purva piekūns, bezdelīgu piekūns, lielais piekūns (1992), paipala (2001), reņģu kaija, tumšā tilbīte, lielā tilbīte, gaišais šņibītis, gugatnis, ķikuts (1992), vistilbe, ausainais cīrulis (1992), bezdelīga (19.11.2000. – vēlākais novērojums Latvijā), bārdzīlīte, ūdensstrazds, akmeņčakstīte, sniedze, kalnu ķeģis (2003), lauku zvirbulis (vietām baros līdz 300–600 īpatņiem).

Pateicoties dāņu ornitologa Edija Frices (Eddie Fritze) regulārajiem putnu novērojumiem blakus esošajā Rumbulas izgāztuvē (Getliņos), kopš 2004. gada šajā vietā atzīmētas vairāku sugu reti sastopamas kaijas, kā, piemēram, Kaspijas kaija (regulāri), tundras kaija (regulāri), lielā polārkaija (2005. g. martā–aprīlī), melngalvas kaija (2006. g. aprīlī), un jauna suga Latvijai – Vidusjūras kaija (2005. g. jūlijā–augustā). Acīmredzot lielākā daļa no šiem putniem, kopā ar citām kaijām, no izgāztuves lidoja uz Daugavas posmu starp Dārziņiem un Doles salu.

Sugu saraksta sastādīšanai izmantoti autora novērojumi (1991–2006, 270 ekskursijas), kā arī citu putnu novērotāju dati (galvenokārt pēc interneta lapas www.putni.lv datu bāzes). Novērotāji: V. Ādamsons, D. Boiko, A. Celmiņš, G. Graubics, A. Fomičevs, K. Funts, O. Keišs, M. Kilups, A. Klepers, A. Kuročkins, J. Lipsbergs, I. Mārdega, K. Millers, I. Oiguss, A. Platais, E. Račinskis, V. Roze, A. Zacmanis.


Ruslans Matrozis

 

Dārziņi – labākais no augstākajiem ziemas plauktiem

Dārziņu vārds man vienmēr kļūst aktuāls, uzsniegot kārtīgam sniegam un aizsalstot apkārtnes ūdeņiem. Tas sakrīt ar laiku, kad meklēju mājā siltos ziemas cimdus – pasniedzoties pēc tiem uz augstākā plaukta, pieķeru sevi pie domas, ka vajadzētu aizbraukt uz Dārziņiem.

Tā ir vieta, kuru vienmēr vaļējā ūdens un ērtās sabiedriskās satiksmes dēļ ir vērts apmeklēt, un pat īsa ekskursija var sagādāt kādu pārsteigumu. Nosaukums ietver daudz plašāku reģionu nekā tikai daudzās Dārziņu šķērslīnijas ar sasalušajiem āboliem pagalmu kokos. Tā noteikti ir teritorija, kas ziemas laikā apskatīta vislabāk, taču tas nemazina atklājuma prieku. Turklāt – tā ir vieta, kur iepazīt ne tikai jaunas putnu sugas, bet arī vēl kādu putnu vērotāju, īpaši, ja tur dodas skaistā ziemas brīvdienā. Īpaši aktuāli Dārziņi kļūst janvārī, kad interneta lapā putni.lv apkopoto aktīvāko sugu sarakstu veidotāju vidū uzturam spraigu sacīksti par janvārī novēroto putnu sugu skaitu. Tad vienu un to pašu brūnkakli vai lielo dumpi te brauc apskatīties vismaz pārdesmit cilvēku. Dārziņi ir interesanti arī citās sezonās – tad tie vairāk saistās ar putnu vērošanu Daugavā no Zirņu salas vai Doles salas puses. Tās pašas kaijas, kas barojas Getliņu “kopgaldā”, lido šurp mazgāties, padzerties vai nakšņot, un tad vienmēr ir iespēja ieraudzīt arī kādu retākas sugas kaiju.

 

Viņa Majestātes Dumbra Cāļa meklējumos

Ja ir kāds mītisks putns, tad man tas noteikti ir dumbrcālis, un viņa vārds cieši saistās arī ar Dārziņiem. Pirms viņa pirmās ieraudzīšanas pirms pāris gadiem noteikti biju vismaz reizes desmit nesekmīgi meklējis to gan ziemā, vietās, kur tas ticis manīts, gan vēlā pavasarī viņam piemērotā biotopā – tomēr nesekmīgi. Tādēļ priekšnojautas bija ļoti satraucošas, kad kādā janvāra svētdienas rītā kārtējo reizi devos uz Dārziņiem. Pirms četrām dienām viņš atkal bija tur manīts. Saule spoži spīdēja, niedrājs starp Zirņu salu un Dārziņu šķērslīnijām bija klāts bieziem ūdens tvaiku mākoņiem, un apkārtni sedza pabieza sniega kārta.

Pēc pirmās apskates no Dārziņu pacēluma neko nemanu, un traucē biezie ūdens tvaiki, tādēļ pārbraucu līdz Zirņu salas stāvlaukumam un eju gar niedrāja malu pa dambi kā pa skatu platformu, pa brīdim nobrienot zemāk un pārlūkojot lielākās ūdens lāmas. Niedrājā iečirkstas bārdzīlītes un pārlido pavisam tuvu garām, zemu virs niedru galotnēm, taču dumbrcāļa nekur nav. Kādā klajuma malā aiz pārliekas ziņkāres pamanos izkrist cauri plānajai ledus kārtai, kāju līdz ceļgalam noklājot ar biezu dūņu kārtu, ko vēl sajūtamāku padara auksta ūdens piekļaušanās stilbam vienmērīgi visā garumā. Lai arī sals nežēlo, vēl ir dažas nepārbaudītas vietas, tāpēc, paātrinot tempu, spītīgi turpinu brist kanāla virzienā, atstādams ķēmīgi melnas pēdas. Slīpajā nogāzē un biezajā sniegā brīžam gadās paklupt, un kā svarīgākā manta vienmēr tiek sargāts binoklis, lai tas netiktu piestumts ar sniegu. No Daugavas puses esmu nogājis vairāk nekā kilometru, taču līdz šim manāma tikai ierastā kompānija – tarkšķina paceplītis, krūma galā sēž lielā čakste, sakumpuši snauduļo zivju gārņi, bet bērza zarā šūpojas pērnā somzīlītes ligzda. Brīdī, kad sasniedzu kanāla malu un nostājos uz bebru mājas jumta, cauri niedrēm pilnīgā aizņemtībā ar nodurtu galvu un piepaceltu asti soļo dumbrcālis. Tas nāk tuvāk kā pa modes šova “mēli” un izskatās tieši kā Pētera Fonvila fotogrāfijā no grāmatas ”Latvijas ūdeņu putni”. Baudu šo skatu un nevaru vēl aptvert, ka tas patiešām ir ilgi meklētais Viņa Majestāte Dumbrcālis, kuram turklāt ir pilnīgi vienalga, ka esmu pagodinājis viņu ar ierašanos tik agrā un aukstā svētdienas rītā. Tikpat aizņemts un rosīgs pēc brīža viņš nozūd niedrājā, izgaisdams skatam un atstādams mani sastingušu ar dūņainu kāju un kaut kur satraukumā pazaudētu ziemas cimdu no augstākā istabas plauktiņa.

Lielais dumpis Botaurius stellaris Dārziņos 2001. gada 6. februārī. Foto: M. Jaunzemis

Divas nedēļas vēlāk turpat izdevās ieraudzīt veselus divus dumbrcāļus. No Zirņu salas puses, kur pamanīju pirmo, gāju pa ierasto taciņu un pēc kilometra ieraudzīju vēl vienu. Nedomāju, ka šoreiz viņš būtu steidzies cauri niedrājam nopakaļ, lai tikai parādītos kādā piemērotā klajumā un pilnā spožumā liktu sevi apbrīnot vēl un vēl.

 

Andris Klepers