Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Par Sāmsalas dižpīlēm Tadorna tadorna

 

Viss sākās ar to, ka mani ļoti ieinteresēja netālu no manas dzīvesvietas esošie Slokas attīrīšanas iekārtu dīķi (Jūrmalā). Uz kartes tie izskatījās diezgan palieli, un tas viesa cerības, ka tur varētu mitināties vismaz kāda meža pīle. Un tā aprīļa sākumā pa makšķernieku izveidoto caurumu žogā ielavījos apskatīt šo teritoriju. (Makšķernieki šeit regulāri nāk rakt tārpus zivju ēsmai.) Izrādījās, ka teritorija ir ļoti nolaista, bet dīķi aizauguši ar blīvu vilkvālīšu audzi. Brīvs ūdens bija saskatāms tikai trīs dīķos – divi padziļi, ar vilkvālīšu saliņām, bet trešais tāds pusizžuvis, bez augāja un vairāk atgādināja dubļu peļķi. Dīķus šķērsoja betona tilti, kuri neviesa stabilitātes sajūtu, ūdens duļķains, turklāt tajā notika pūšanas procesi, jo palaikam uzpeldēja kāds gāzes burbulis.

Pārsteidzošākais bija tas, kādu putnu sugu daudzveidību šajā nelielajā teritorijā varēja novērot visas vasaras garumā. Trokšņainākā, protams, bija lielo ķīru kolonija uz lielākās dīķa saliņas (vismaz 150–200 pāru). Ķīri veidoja savdabīgu apsardzi un drošības garantu pārējiem dīķu iemītniekiem. Šeit ligzdoja arī paugurknābja gulbju pāris, vismaz pieci pāri upes zīriņu, lauči, ūdensvistiņas, viens brūnkaklis (septiņi pīlēni) un, protams, meža pīles. Īsāku vai ilgāku laiku varēja novērot prīkšķi, cekulpīles, gaigalas, platknābjus, baltvēderi, pelēko pīli, arī dumbrcāli, šaurknābja pūslīti, mērkaziņas, upes tārtiņus, meža un upes tilbītes, baltās un dzeltenās cielavas. Uz zemes strēles starp dīķiem un Lielupi bērzā savu unikālo ligzdiņu būvēja somzīlīte, bija sastopami vairāku sugu ķauķi un citas putnu sugas. Rudenī te uzturējās gugatņi, purva tilbītes un pat viens ragainais dūkuris...

Sāmsalas dižpīles attīrīšanas iekārtu dīķos pirmoreiz ieraudzīju 22.04.2006. – trīs pārus. Likās dīvaini, ka šie jūras piekrastes putni iecienījuši duļķainus dīķus, kas atrodas vismaz 3 km no Rīgas jūras līča krasta, vēl jo vairāk, ka turpmāk tie šeit bija sastopami regulāri, vienīgi to skaits svārstījās no četriem līdz 12. Bet pārsteigums bija vēl lielāks, kad 12.06.2006. ieraudzīju, ka vienam pīļu pārim seko pavisam maziņš pīlēns, otram pārim – divi, bet trešajai pīlei (♀) seko astoņi pīlēni. Jāsaka gan, ka ligzdošanai piemērotu vietu šeit netrūkst – dažādas pussagruvušas betona konstrukcijas, nišas un citi iedobumi, bet tā tomēr nav jūras piekraste, kas būtu raksturīgs šo putnu ligzdošanas biotops. Ar to pārsteigumi nebeidzās, jo, kad dīķus nākamreiz apmeklēju 25.06., pīlēnu skaits jau bija sasniedzis 19, tie bija paaugušies un visi kā viens sekoja tikai vienam pieaugušajam putnam. Pārējās pieaugušās pīles sauļojās uz betona tiltiem citā dīķī. Viss liecināja par to, ka ir izveidots savdabīgs pīļu ”bērnudārzs”. Kad par šo gadījumu apjautājos ornitologiem, saņēmu atbildi, ka šādi ”bērnudārzi” Sāmsalas dižpīlēm nav nekas neparasts – Ruslans Matrozis esot redzējis ”dārziņu” pat ar 50(!) pīlēniem, bet neparasta ir pīlēnu vadāšana iekšzemē – tā atzina Antra Stīpniece. Ja runā par iekšzemi, tad izrādās, ka vēl tikai Engures ezerā ir novērota šo putnu ligzdošana attālāk no jūras krasta (J. Vīksne).

Nākamreiz dīķus apmeklēju 2.07. Ja sākumā pieaugušais putns vadāja pīlēnus lielākajā dīķī, kurā atradās jau minētā lielo ķīru kolonija, tad tagad visa saime bija pārvākusies uz mazāko no dīķiem, kas vairāk atgādināja dubļu peļķi. Acīmredzot pīlēm nepatika jaunie lielie ķīri, kuri, atstājot ligzdas, pamazām piepildīja dīķa ūdens klaju. Uz jauno mītni pīlēniem nācās noiet apmēram 100 metru garu bīstamu sauszemes posmu. Pīle – audzinātāja bieži ieņēma vietu uz betona tilta virs šī dīķa, un, kamēr pīlēni barojās, lielais putns uzmanīgi vēroja apkārtni, ar klusu pēkšķi brīdinot par briesmām. Pārējos pieaugušos putnus pēc 2.07. vairs netiku redzējusi, bet pīlēni kopā ar savu ”audzinātāju” šajā seklajā, dubļainajā dīķī uzturējās vismaz līdz 22.07. Pēc tam dīķus apmeklēju tikai 8.08. un tad Sāmsalas dižpīles vairs neredzēju.

Pēc visa novērotā radās daži jautājumi: zinot, ka putniem ir tik ļoti izteikts vecāku instinkts, kāpēc tie nodod savus pīlēnus audzināšanā citam putnam? Kā pīlēni tik vienkārši pieņem audžumāti, jeb kā notiek pīlēnu nodošana audžumātes aprūpē un kas ir šī audžumāte – pīle, kurai pašai ir visvairāk pīlēnu, vai gluži otrādi – tā pati nav perējusi?

Un vēl, tā kā šo pīlēnu bērnība pagājusi patālu no jūras, varbūt tie savas ligzdvietas varētu meklēt vēl tālāk iekšzemē? Nākamā ūdenstilpe iekšzemes virzienā ir Babītes ezers, apmēram 3–4 km no Slokas attīrīšanas iekārtu dīķiem.

Runājot par Slokas attīrīšanas iekārtām, jāsaka, ka teritorijas vienā galā notiek intensīva jauno iekārtu būvniecība, bet kāds būs veco dīķu turpmākais liktenis man uzzināt neizdevās...

Šajā dīķī ligzdoja Sāmsalas dižpīles.

 

Vienīgais attēls, kur kadrā iekļuva visi 19 pīlēni. Deviņpadsmitais ir augšējā kreisajā stūrī.

 

Kamēr audžumāte vadāja pīlēnus, pārējās pīles atpūtās uz betona tiltiem.

 

Audžumāte bieži no tilta uzmanīgi vēroja apkārtni.

 

Pīlēni 30. jūnijā.

 

Jaunie putni 13.jūlijā.

 

Marita Krūze

Jūrmalā

2006. gadā