Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Žurnāls "Putni dabā"
 

Acteku kaija Larus atricilla – negaidīta ieceļotāja no Ziemeļamerikas un jauna suga Latvijā

 

Juris Lipsbergs

LU Bioloģijas institūts, Miera ielā 3, Salaspilī, LV-2169; ornlab@latnet.lv

Andris Eglītis

Žurnāls MMD, Hospitāļu ielā 36 – 28, Rīgā, LV-1013; andris@alnis.lv

 

Kaut gan formāli šo rakstu sacerējis pirmais no autoriem, rakstam tomēr lemts nākt gaismā līdzautorībā ar Andri Eglīti, kura loma šajā novērojumā nav apšaubāma.

 

2006. gada 21.jūnija pēcpusdienā devāmies izbraukumā uz Liepājas ezera apkaimi, lai kādā mākslīgajā ligzdā apgredzenotu jūras ērgļa Haliaeetus albicilla mazuļus. Šo ieceri īstenojuši, 22.jūnijā ap pusdienas laiku mājup ceļā piestājām pie Liepājas ostas ziemeļu mola. Šeit notekūdeņu ieplūdes vietā jūrā pulcējās lielo ķīru Larus ridibundus bariņš – ap 35–40 putnu. Barību meklējot, tie viegli šūpojās nelielajos viļņos vai arī lidinājās šurpu turpu. Andris nesteidzīgi novietoja statīvu, uzstādīja aparatūru un uzsāka fotografēšanu. Nekādus citus, interesantākus putnus apkārtnē nemanīja. Lietojot līdzpaņemto prizmatisko binokli ar astoņreizīgo palielinājumu, arī pats sāku vērot šos parastos putnus. Pēc kāda brīža Andris vērsās pie manis, jautādams, vai es redzu to melngalvaino īpatni, domājams, melngalvas kaiju. Atbildēju, ka arī manu uzmanību tā ir piesaistījusi jau apmēram pirms minūtes un ka, manuprāt, tā tiešām varētu būt Larus melanocephalus (melngalvas kaija). Kaut arī visai nejauši un īpaši nemeklējot, mēs būsim sastapuši sev jaunu un līdz šim dabā vēl neredzētu kaiju sugu, kura Latvijā konstatēta tikai dažas reizes (Verners 1981; Eddie Fritze, pers. ziņojums u.c.).

Nekādu putnu noteicēju mums klāt nebija. Kad Andrim likās bildēts gana, gandarīti par šo novērojumu devāmies prom. Vēl pārcilājām atmiņā mūsu zināšanas par šo maldu viesi, kura ligzdošanas areāls plešas patālu no Latvijas – Melnās jūras un Vidusjūras reģionā… Rīgā pārradāmies tikai vēlu vakarā. Tad sekoja Līgo svētki, Jāņu diena, vārdu sakot, vairākas brīvdienas, kas mūs abus aizvirzīja citās gaitās un uz kādu laiku lika pilnīgi piemirst par šo neikdienišķo novērojumu.

Kad beidzot ielūkojos kādā (turklāt attēlu krāsu ziņā ne sevišķi kvalitatīvā) putnu noteicējā, jutos vīlies, jo uzreiz pamanīju tur attēlotās melngalvas kaijas neatbilstību mūsu novērotajam putnam. Novērotajai kaijai mugura bija izteikti tumša. Turpretī attēlā redzamajai melngalvas kaijai tā bija iekrāsota pārlieku gaiša, tāda kā izbalējusi. Iespējams, naivi izklausās, taču tobrīd tiešām nodomāju, ka pie vainas varētu būt bijis mākslinieks, vai arī tā ir tipogrāfiska kļūme. Cerībā ieraudzīt kvalitatīvāku un novērotajai kaijai atbilstošāku attēlu, jau krietni vēlāk (tikai 26.jūnija vakarā) sāku pārlūkot citus putnu noteicējus un pēkšņi nācu pie nešaubīgas atziņas, ka mūsu novērotā kaija nebūt nav bijusi sākotnēji iedomātā melngalvas kaija, kam tiešām mugurai vajadzētu būt gaišai, nevis tumšai, kāda bija Liepājā novērotajai. Kad nonācu līdz Ziemeļamerikas putnu noteicējam (Robbins et al. 1966), vairs nebija ne mazāko šaubu par to, ka mūsu novērotā kaija ir viena no divām pēc izskata vislīdzīgākajām Amerikas melngalvaino kaiju sugām – Larus pipixcan vai Larus atricilla. Šo secinājumu izdarīju pēc šādu novērotās kaijas pazīmju kopuma: melna galva, tumša mugura ar baltu laukumiņu tās lejasdaļā, balti loki ap acīm, sarkanīgs knābis, aptuveni lielā ķīra augumā. Vēl cita Amerikas melngalvainā kaija – Larus philadelphia, kas arī ieceļo Eiropā, atkrita uzreiz vairāku pazīmju neatbilstības dēļ (melns knābis, trūkst baltā punktveida plankuma muguras lejasdaļā).

Acteku kaija Larus atricilla kopā ar lielo ķīri Liepājas pludmalē. Foto: A. Eglītis

Izskatā visai līdzīgo putnu – tā dēvēto dvīņsugu – vizuālā atšķiršana reizēm ir grūta vai neiespējama, ja nav redzētas noteiktu ķermeņa daļu apspalvojuma sīkas detaļas. Konkrētajā gadījumā ļoti svarīgi būtu redzēt kaijas izplesta spārna (precīzāk – primāro lidspalvu) galus. Sugai L. pipixcan lidojumā (no virspuses) spārna gals izskatās uzkrītoši kontrastains – pati smaile balta, aiz tās iezīmējas melns trijstūris, aiz kura labi redzama balta šķērsjosla (pēc Robbins et al. 1966). Sakļautam spārnam 1.pakāpes lidspalvu baltie gali uz melnā fona veido palielus baltus raibumus (pēc Svensson et al. 1999). Turpretī sugai L. atricilla spārngals lidojumā ir tumšs ar šauru baltu apmali, ko veido lidspalvu gali, bet sakļautam spārnam lidspalvu gali uz tumšā fona iezīmē dažus sīkus, baltus punktiņus.

Ar bažām atskārtu, ka Liepājā novēroto kaiju redzēju tikai ūdenī peldam un arī liedagā īslaicīgi iznākam, bet nemaz neredzēju lidojam. Tūlīt pat piezvanīju Andrim, lai uzklausītu iespējamos viņa komentārus par mūsu novērotās kaijas spārnu galiem. Diemžēl arī Andris atzinās, ka bildējot viņš koncentrējas galvenokārt uz pašu procesu un sīkas putna ķermeņa apspalvojuma nianses neievēro. Tādējādi dilemma joprojām palika – pipixcan vai atricilla? Atlika cerēt, ka viss noskaidrosies tad, kad būs gatavi attēli. Taču izejamo dienu dēļ attēlu izgatavošana ievērojami aizkavējās un uz tiem vēl nācās pagaidīt.

Situāciju saasināja apstāklis, ka interneta mājas lapā www.putni.lv jau bija nonākusi aplamā ziņa par mūsu it kā novēroto melngalvas kaiju. Tā gan nebija mūsu vaina, jo par šo novērojumu vēl nemaz nebijām oficiāli ziņojuši. Laikam bija notikusi nejauša informācijas noplūde par pašu novērotāju vēl līdz galam neizvērtēto faktu. Taču būtu visai nelāgi, ja kāds apmāts putnu vērotājs mūs tieši tagad apsteigtu un vainotu nespējā pareizi noteikt sugu, turklāt tādu retumu ”pērli” kā sugu, kas Latvijā pirmoreiz ieceļojusi no Ziemeļamerikas! Tāpēc, pie pareizās atziņas patstāvīgi un bez jebkādiem konsultantiem nonācis, rīkojos nekavējoties un negaidot, kamēr vēl tikai taps izgatavotas fotogrāfijas. Tūdaļ pat, burtiski pusnaktī no 26. uz 27.jūniju, centos sazvanīt mājas lapas veidotāju un retumu komisijas priekšsēdētāju vienā personā – Agri Celmiņu, lai viņam personīgi visu paziņotu. Vēl svarīgāk tas bija tādēļ, ka jau 27.jūnija rītā biju ieplānojis doties uz Engures ezeru, nesagaidot galīgos pierādījumus, proti, fotoattēlus, kas liecinātu par novērotās kaijas piederību vienai no manis jau iepriekš nosauktajām Ziemeļamerikas kaiju sugām. Agrim vien atliktu to apstiprināt, jo cita varianta vienkārši nebija.

Mans pirmais pusnakts zvans Agri gan it kā sasniedza, taču samiegojusies balss kaut ko nomurmināja un savienojums pārtrūka. Mani turpmākie izmisīgie pūliņi sazināties bija nesekmīgi, jo tālrunis izrādījās izslēgts… Agri sazvanīju tikai nākamajā (27.jūnija) rītā, jau būdams Bērzciemā. Īsumā izklāstīju savus iepriekšminētos argumentus par novērotās melngalvainās kaijas varbūtējo sugas piederību, uzsvērdams, ka mūsu galvenie pierādījumi vēl ir rezervē, taču jau pēc nedaudz stundām arī tos viņš saņems.

Ap pulksten 14:00, jau pēc solīto fotoattēlu saņemšanas un skrupulozas izpētes, Agris atzvanīja uz Bērzciemu un svinīgā balsī pavēstīja, ka pie Liepājas ostas mola novērotā kaija tik tiešām ir Larus atricilla. Šī kaija sastopama Ziemeļamerikas austrumu piekrastē, kur ligzdo no Jaunskotijas, Menas un Masačūsetas uz dienvidiem līdz Meksikas līča piekrastei, Karību jūras reģionam un Venecuēlas piekrastei (Harrison 1983). Sastopamas 2 pasugas: L. atricilla megalopterus ligzdo ziemeļaustrumu un centrālajā Amerikā, bet L. atricilla atricilla – Karību jūras salās (Alström P., Colston P. 1991). Vēlāk šai sugai tika dots arī latviskais nosaukums – acteku kaija. ”Neskaldot matus” diskusijās par to, kāds šai kaijai sakars ar actekiem, var vien nopriecāties par šo nosaukumu, jo tas mums, latviešiem, arī pavēsta, no kuras puses šī viešņa nāk. Labi vien ir, ka to nenosauca (kā, piemēram, amerikāņi un angļi) par smējējkaiju (Laughing Gull), jo uz šo nosaukumu (vai titulu) pretendējušas un turpinās pretendēt jo daudzas kaiju sugas visās pasaules malās, kaut arī joprojām nav skaidrs, kura no šīm sugām būtu tā īstākā smējēja.

Ir ziņas (Lewington et al. 1991), ka kaimiņzemēs – Polijā, Zviedrijā, Dānijā – acteku kaija konstatēta tikai dažas reizes. Vēl piebilstams, ka šī kaiju suga pat nebija minēta to Latvijai prognozēto 50 putnu sugu sarakstā, kuras pie mums vēl nav konstatētas, bet būtu visticamāk sagaidāmas. Tagad acteku kaija, pateicoties mūsu novērojumam, ir kļuvusi par 334. putnu sugu, kas reģistrēta Latvijas teritorijā. Protams, ka mūsu pūliņus un panākumus šīs kaiju sugas piederības meklējumos ievērojami atviegloja arī tas, ka novērotais putns bija vecs īpatnis relatīvi viegli atpazīstamajā (salīdzinot ar citu vecuma grupu putniem) vasaras tērpā.

Visbeidzot, jo liels paldies Agrim Celmiņam par palīdzību šīs tālīnās viešņas sugas piederības galīgajā noskaidrošanā un publiskošanā. Šoreiz mums ar Andri Eglīti tiešām ļoti paveicās, jo īstajā laikā atradāmies īstajā vietā.

Lai veicas arī Jums!

 

Literatūra

Lewington I., Alström P., Colston P. 1991. A field guide to the rare birds of Britain and Europe. Harper Collins Publishers, 448 p.

Harrison P. 1983. Seabirds and identification guide. Croom Helm Ltd, A.H. and

A.W. Reed Ltd. 448 p.

Robbins C.S., Bruun B., Zim H.S. 1966. A guide to field identification Birds of North

America. New York, Golden press, 340 p.

Svensson L., Grant P.J., Mullarney K., Zetterström D. 1999. Der neue Kosmos–Vogelfūhrer. Stuttgart, KosmosVerlag, 400 S.

Verners A. 1981. Melngalvas kaija (Larus melanocephalus Temminck) – jauna suga

Latvijas faunā. – Retie augi un dzīvnieki. Rīga. 45.– 46.lpp.

Wetlands International. Waterbird Population Estimates – Third Edition. Wetlands

International Global Series 2002, No.12.Wageningen, The Netherlands, 226 p.

 

Summary

Laughing Gull Larus atricilla – new species in Latvian fauna

One specimen of Laughing Gull Larus atricilla in adult breeding plumage was observed and photographed on June 22, 2006 in Liepāja harbour together with 35-40 Black-headed Gulls Larus ridibundus near the sewage outflow. It is the first case of observation of this species in Latvia.