Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Palieņu pļavas Latvijā
 

Palieņu pļavas un to atjaunošana

 

Kas ir paliene un palieņu pļava

Upes vai ezera paliene ir periodiski pilnīgi vai daļēji applūstoša ūdensteces (ūdenstilpes) ielejas daļa, ko sauc arī par palu terasi. No palienes neapplūstošās daļas jeb virspalu terases palieni parasti norobežo nogāze. Palu ūdeņi regulāri bagātina palieni ar organiskām vielām (alūviju), tādēļ augsnes šeit ir ļoti auglīgas. Paliene parasti stiepjas gar upi gandrīz nepārtrauktas joslas veidā, tās platums var būt no dažiem metriem mazajām upēm līdz vairākiem kilometriem lielākajām upēm. Palu laikā paliene izveidojas par milzīgu ūdenskrātuvi, kas reizē darbojas kā dabisks ūdens “sūklis”, pasargājot no applūšanas lielas apkārtējās teritorijas, to skaitā apdzīvotas vietas.

Pateicoties paliem, palienēs atrodas auglīgās palieņu pļavas, kas mijas ar sekliem vecupes ezeriņiem. Šeit izveidojies savdabīgs mikroreljefs: vietām sastopamas mitras ieplakas, vietām – upes sanesumu vaļņi, kas nodrošina daudzveidīgus dzīves apstākļus augiem un dzīvniekiem. Palieņu pļavas uzskata par vienīgajām, pilnīgi dabiski veidoties spējīgajām pļavām Latvijā. Lielu palu laikā aizskalojas vecā kūla, un palu nestie ledus gabali “nošķin” nelielus krūmus, tādējādi pasargājot pļavu no aizaugšanas. Taču tas ir iespējams tikai lielu palu laikā neregulētu upju palienēs. Tādas ir saglabājušās pavisam nedaudz.

 

Augi un biotopi palieņu pļavās

Palieņu pļavu augu un to dzīvotņu daudzveidību nosaka dažādi mitruma un augsnes apstākļi, kas tajās variē. Sugu sastāvs vistiešākajā veidā ir atkarīgs arī no tā, vai zālāju regulāri apsaimnieko. Ļoti auglīgās palieņu pļavās veidojas augsta, bagātīga veģetācija, kur raksturīgie augi ir pļavas lapsaste, purva skarene, pļavas ķērsa, garlapu veronika, purva neaizmirstule u.c. Šāds sugu sastāvs ir regulāri koptās, parasti – pļautās pļavās. Auglīgās un mēreni auglīgās pļavās – pļautās vai noganītās – aug meža zirdzene, ciņu grīslis, lēdzerkste, purva dadzis, pļavas bitene, parastā vīgrieze, purva gandrene u.c. Sastopamas arī dažādas orhideju dzimtas augu sugas – dzegužpirkstītes, dzegužpuķes, Lēzeļa lipares, naktsvijoles, kā arī citas aizsargājamas un reti sastopamas sugas, piemēram, jumstiņu gladiola. Ja kādu laiku šādas pļavas neapsaimnieko, agresīvākās sugas, piemēram, vīgrieze, var ņemt virsroku un veidot lielas audzes, savukārt citas augu sugas gandrīz izzūd.

Mēreni auglīgās pļavas, kas vasarās mēdz izžūt, parasti izmanto ganīšanai. Tur ir zemāka veģetācija, cerus veido zilganā molīnija, ciņu grīslis, raksturīgi augi ir zemā raudupe, purva dzeguzene, zilganais grīslis, Hosta grīslis, sastopamas arī dažas aizsargājamas un retas sugas – purvmirte (tikai Rietumlatvijā), Sibīrijas īriss u.c. Pļavas neapsaimniekojot, mēreni mitrās palienēs var veidoties vienveidīgas smaržīgās kārveles, podagras gārsas, meža suņuburkšķa un nātru audzes. Šādas palienes lielā mērā ir zaudējušas savu nozīmi kā putnu un citu dzīvnieku dzīvesvietas.

Izteikti slapjās ieplakās, kur gandrīz visu gadu virs augsnes atrodas ūdens, sastop divu veidu veģetāciju: skābās un nabadzīgās kūdras augsnēs ir zemo grīšļu pļavas ar dzelzszāli, sāres grīsli un purva vārnkāju, bet ieplakās, aizaugošās vecupēs un dīķīšos – augsto grīšļu pļavas. Augstie grīšļi veido izteikti ciņainu pļavas reljefu vai lielas vienlaidu audzes. Parasti tajās aug slaidais grīslis, krastmalas grīslis, pūslīšu grīslis, augstais grīslis, purva madara un uzpūstais grīslis. Slapjās grīšļu pļavas agrāk pļāva vai noganīja. Pateicoties apsaimniekošanai, bija ierobežota grīšļu izplatīšanās, veidojās dažādu augu sugu sabiedrība. Varēja augt arī retāk sastopamās orhideju sugas.

Upju ielejās, dažkārt applūstošajās palienēs atrodas mūsdienās ļoti reti sastopams, Eiropā prioritāri aizsargājams biotops – parkveida pļavas. Tās ir pļavas ar lieliem izklaidus augošiem kokiem, visbiežāk ozoliem vai liepām. Šajās pļavās izsenis ganīti lopi, tādēļ veidojusies parkam līdzīga ainava. Pirms Otrā pasaules kara parkveida pļavas bija diezgan tipiskas Gaujas, Pededzes un citu upju krastos. Pēc lauku viensētu masveida likvidācijas lielāko daļu pļavu pameta, un tās aizauga vai pārveidojās par mežu. Parkveida pļavu lielākā vērtība ir vecie un resnie koki, ar kuriem saistītas retas dzīvnieku sugas, piemēram, Eiropā aizsargājama suga lapkoku praulgrauzis, kas apdzīvo veco koku dobumus.

 

Putni un citi dzīvnieki palieņu pļavās

Upju un ezeru palieņu atklātās ainavas un slapjās pļavas piesaista īpaši daudz dažādu putnu sugu pavasara un rudens migrāciju laikā. Caurceļojošiem ūdensputniem – zosīm, pīlēm, gulbjiem u.c. putniem – pārmitrās pļavas un plašie ūdens klajumi ir nozīmīgas atpūtas un barošanās vietas.

Pārplūstošās pļavas ir vienīgā iespējamā dzīvesvieta ļoti retajam ķikutam. Paliem atkāpjoties, ķikuts barojas ar mitrajā un irdenajā augsnē atrastām sliekām. Lai ligzdotu, ķikutam nepieciešama pietiekami plaša teritorija, kas nav aizaugusi ar krūmiem. Pļavas, kas applūst tikai īslaicīgi vai nelielās platībās, nav piemērotas ķikutam. Ķikuti izvēlas ciņainas un slapjas pļavas, jo ciņus tie izmanto riesta aktivitātēm.

Palieņu pļavas ir galvenā ligzdošanas vieta pasaulē apdraudētai griezei. Zīmīgi, ka Latvijā ligzdo 25% visā Eiropas Savienībā sastopamās griežu populācijas. Rietumeiropā ļoti reti satopamais mazais ērglis arī ir iecienījis palieņu pļavas kā piemērotas barošanās vietas. Šajās pļavās ligzdo arī citi putni – platknābis, prīkšķe, pļavu tilbīte, melnā puskuitala un gugatnis. Mitrākās ieplakās labprāt ligzdo ormanītis un dumbrcālis.

Vecupes un seklie dīķīši upju palienēs ir piemērota dzīvesvieta Eiropā aizsargājamai sugai zaļajam krupim. Palu laikā palienes kā zemūdens ganības izmanto līdakas, asari u.c. zivis.

Parkveida pļavās upju ielejās nozīmīgā skaitā ligzdo tādas ļoti retas un aizsargājamas putnu sugas kā urālpūce, mazais ērglis, vidējais dzenis u.c. Vairākām aizsargājamo vaboļu sugām lielie un vecie koki ir vienīgās zināmās atradnes Latvijā. Atsevišķi augošie, saules izgaismotie ozoli ir ļoti retā lapukoku praulgrauža galvenā dzīvesvieta.

 

Kas apdraud palieņu pļavas, sugas un biotopus

Palieņu pļavas neatgriezeniski iznīcina to apbūvēšana, applūdināšana un apmežošana, bet radikāli izmaina aparšana. Jāatzīst, ka dabisko pļavu iekultivēšana – aparšana, zālāja mākslīga iesēšana, kā arī graudzāļu vai āboliņa piesēja un mēslošana ar minerālmēsliem – bija galvenais iemesls, kas samazināja dabisko zālāju, to skaitā palieņu pļavu platības 20. gadsimtā.

Savulaik milzīgu negatīvu ietekmi uz palieņu pļavām atstāja meliorācija: pa iztaisnotajām upju gultnēm palu ūdeņi daudz ātrāk aizplūda prom, samazinot kopējo palu apjomu un ilgumu. Mainījās augsnes mitrums, līdz ar to pilnībā arī pļavu veģetācija. Pļavas vairs nebija piemērotas palieņu biotopu apdzīvojošām sugām. Daudzviet pamestie meliorācijas grāvji aizaug ar krūmiem, kas sadala pļavas šauros sektoros. Pļavu putni šeit vairs neligzdo, jo tiem nepieciešamas lielas un atklātas ainavas.

Meliorācijas seku radītais pārmainītais ūdens līmenis palienēs, kā arī piesārņojums no blakus esošajām lauksaimniecības zemēm, ko mēslo ar slāpekļa minerālmēsliem, ir cēlonis tam, ka pļavas aizaug ar niedrēm. Ja neveic regulāru pļaušanu, niedres ātri kļūst par valdošo sugu un no pļavas pazūd orhidejas, bezdelīgactiņas, retas grīšļu sugas u.c.

Pļavas palienēs apdraud to apsaimniekošanas pārtraukšana. Ja pļavu ilgstoši neapsaimnieko – nepļauj vai nenogana, tā pamazām degradējas: samazinās sugu skaits, jo sāk dominēt agresīvākās augu sugas, izkonkurējot citas. Rodas liela sausās zāles jeb kūlas kārta. Augu sēklas, kas iekrīt šajā kūlā, nespēj izaugt, jo nevar sasniegt zemi. Tādēļ sugu skaits vēl vairāk samazinās. Pļavu aizaugšana negatīvi ietekmē arī tādu bridējputnu kā ķīvīšu, pļavu tilbīšu un gugatņu skaitu. Šīm sugām ligzdošanai ir nepieciešama zema veģetācija un atklātas lielas ainavas – vismaz 10 ha platībā. Galu galā pamestās pļavas aizaug ar krūmiem un kokiem.

Putnu sugas pļavās ļoti apdraud agrā pļaušana (pirms 15. jūlija), jo tie nepaspēj izligzdot. Griezēm un citiem uz zemes ligzdojošiem putniem bīstama ir nepareiza pļaušana – no zālāja malām uz vidu, jo tā sapļauj putnus, kas nepaspēj aizbēgt no pļaušanas tehnikas.

Lielu daļu parkveida pļavu upju palienēs iznīcināja meliorācijas laikā. Lielos ozolus nocirta vai citādi iznīcināja kā traucējošus intensīvai lauksaimniecībai. Pļavu vērtība samazinājās, arī pārtraucot šo pļavu apsaimniekošanu. Ozoli un citi lielie koki pamazām ieauga krūmos.

 

Palieņu pļavu atjaunošana

Ja vien pļavas biotops nav neatgriezeniski iznīcināts – apbūvēts, applūdināts vai apaudzis ar mežu –, palieņu pļavas ir iespējams atjaunot. Atkarībā no aizauguma pakāpes, pārmainītā ūdens režīma radīto seku smaguma vai kādas citas darbības postošajām sekām palieņu atjaunošana būs vieglāk vai grūtāk veicama.

  • Iespējamie palieņu atjaunošanas paņēmieni:
  • pļaušanas atsākšana nesen pamestos zālājos;
  • pirmreizēja pļauja ilgstoši neapsaimniekotos zālājos;
  • krūmu un koku likvidēšana no aizaugošām pļavām;
  • krūmu un koku novākšana gar meliorācijas grāvjiem;
  • niedru apauguma likvidēšana;
  • kontrolēta dedzināšana pļavu putnu biotopu atjaunošanai;
  • lielo koku “atbrīvošana” parkveida pļavās;
  • apartu palieņu atjaunošana;
  • hidroloģiskā režīma mainīšana, upju atgriešana vecajā gultnē jeb izlīkumošana (remeandrēšana).

Atsākot apsaimniekošanu nesen pamestā zālājā, kas upju un ezeru palienēs visbiežāk ir pļaušana, augu un dzīvnieku sugu daudzveidība pakāpeniski atgriezīsies. Jo nesenāk pļava ir pamesta, jo tas notiks ātrāk. Kādu laiku neapsaimniekotās vietās nav ieteicams darboties ļoti radikāli – veikt pļaušanu uzreiz visā platībā. Tā var panākt augu sugu sastāva daudzveidošanos, taču tas negatīvi ietekmē kukaiņu un citu bezmugurkaulnieku sugas: strauji mainoties dzīves apstākļiem, tie iet bojā. Vispiemērotākais veids būtu nenopļaut uzreiz zālāju visā platībā, bet vietām atstāt arī augstāku veģetāciju. Nopļautā zāle jāsmalcina vai jāizvāc. Pļavās, kur augājs ir kļuvis vienveidīgs, piemēram, dominē vīgrieze, sugu daudzveidības palielināšanai ieteicams to pļaut divas reizes sezonā – pirmo reizi pirms ziedēšanas, lai iznestu maksimāli daudz barības vielu, un nopļautais noteikti jāizvāc. Vēlāk – nākamās sezonās – pietiks ar pļaušanu reizi gadā. Ja nav iespējams pļaut katru gadu, tad, lai nepieļautu aizaugšanu, pļava jānopļauj vismaz vienu reizi divos gados.

 

Putnu un dzīvnieku pasargāšanai pļaujot ir svarīgi ievērot: ieteicamie pļaujas virzieni – no lauka vidus vai no vienas malas, lai dzīvnieki varētu paglābties no pļaušanas tehnikas;

  • ieteicams vienā dienā nopļaut tikai pusi vai nedaudz vairāk no lauka, lai jaunie putni varētu pa nakti atrast citu paslēptuvi;
  • pļaujot vienā paņēmienā, atstāt nenopļautas “saliņas”, kur pļavu putniem paslēpties no plēsīgiem dzīvniekiem. Nepļautās vietas varētu atstāt ap atsevišķi augošiem krūmu puduriem, gar grāvjiem vai mitrākām ieplakām;
  • pļaut pēc 15. jūlija, pēc putnu izligzdošanas vai cik vēlu vien iespējams, kad siens vēl ir izmantojams;
  • pļaut ne zemāk par 10 centimetriem, lai pasargātu putnu otrā perējuma mazuļus.

 

Slapjās, ciņainās grīšļu pļavas var nepļaut, ja galvenais mērķis nav atjaunot augu sugu daudzveidību un tajās nenovēro aizaugšanu ar krūmiem. Putniem lielie grīšļu ciņi būs labas paslēptuves.

Lai atjaunotu ilgstoši neapsaimniekotos zālājus, kā arī slapjās un izteikti ciņainās pļavas, vispirms jāveic tā sauktā pirmreizējā jeb sākotnējā pļauja. Tas parasti nav viegli izdarāms, jo to apgrūtina pļavas nelīdzenais mikoreljefs vai slapjums. Noteikti jābūt izturīgai tehnikai, jo šādās vietās, iespējams, atrodas akmeņi, kas var sabojāt pļaujmašīnu. Nelielās platībās pļaušanu var veikt ar trimmeri. Nākamajās sezonās turpina pļaušanu. Nopļauto zāli mehanizēti sasmalcina vai izvāc.

Pļavās, kas jau ir aizaugušas ar krūmiem un atsevišķiem kokiem, vispirms nepieciešama krūmu un koku izciršana. To veic ar krūmgriezi vai citiem rokas darbarīkiem, vai ar piemērotu traktortehniku. Ciršana jāveic kvalitatīvi, nedrīkst atstāt augstus stumbeņus, kas vēlāk traucēs pļavas pļaušanu. Ieteicamais ciršanas augstums ir līdz 5 cm no zemes. Krūms cirst nedrīkst putnu ligzdošanas sezonā. Pieļaujamais laiks ir ne agrāk par 15. jūliju un ne vēlāk par 31. martu.

Plānojot krūmu un koku ciršanu, vēlams atstāt pļavā nelielu krūmu pudurus, kur ligzdot lakstīgalām, ķauķiem u.c. putniem. Arī griezēm, kas agri atlidojušas, būs, kur paslēpties, kamēr nav izaugusi augstāka pļavas veģetācija. Jāņem vērā, ka uz zemes ligzdojošiem pļavu putniem nepatīk vertikāli elementi pļavās, uz kuriem apmetas plēsīgie putni, meklējot medījumu. Tādēļ nav pieļaujams atstāt augstus krūmus un kokus. Ja ainavisku apsvērumu dēļ ļoti gribas atstāt atsevišķus bērzus vai citus kokus, ir rūpīgi jāizvērtē, kas būs lielāks ieguvums – ainava vai putnu sekmīga ligzdošana. Citādi tas ir parkveida pļavās, kur lielie, vecie koki ir galvenā vērtība dažādām dzīvnieku sugām.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nr. 717, kas nosaka “Kārtību koku ciršanai ārpus meža zemes”, applūstošajās upju vai ezeru palienēs koku ciršana jāsaskaņo ar Valsts vides dienesta reģionālo vides pārvaldi, īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ar šīs teritorijas administrāciju, kur tāda ir.

Mēdz būt, ka sarežģītāka par krūmu un koku nociršanas darbu ir to izvākšana, kas dažkārt prasa lielākas pūles. Ir vairākas iespējas, ko darīt ar izcirstajiem krūmiem un kokiem. Ja nevar izvākt, tad krūmu un koku stumbeņu kaudzes var sadedzināt, ar speciālu tehniku lauka apstākļos koksni var pārstrādāt šķeldā, un tas ir labs variants, jo šķeldu varēs izmantot saimnieciskām vajadzībām.

Nākamajās sezonās pēc krūmu un koku izciršanas ir jācīnās ar atvasēm. Ja atvases nav tik spēcīgas, var veikt pirmreizējo pļaušanu. Kad atvases uzvarētas, turpina apsaimniekot, regulāri nopļaujot. Ļoti aizaugušās vietās efektīva metode krūmu iznīcināšanai varētu būt krūmu sakņu iznīcināšana pēc to nociršanas un izvešanas. Tam nepieciešama tehnika, kas izrotē krūmu saknes.

Lai atjaunotu palieņu pļavām raksturīgo atklāto ainavu, ir jāizcērt krūmi un koki gar meliorācijas grāvjiem. To radītais efekts ir ļoti negatīvs – zālājs ir sadalīts nelielos sektoros un neatbilst putnu prasībām pēc atklātas ainavas. Ciršanas tehnika un metode ir tāda pati, kā cērtot krūmus un kokus aizaugušā zālājā. Problēma varētu būt tā, ka īpašumu robežas bieži iet pa grāvjiem, bet apaugums jāizcērt pilnībā, citādi darbam nav jēgas. Tātad ciršana jāveic abos īpašumos.

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nr. 717, kas nosaka “Kārtību koku ciršanai ārpus meža zemes”, lauksaimniecības zemēs jebkura izmēra kokus drīkst cirst pēc sava ieskata, izņemot gadījumus, kad platība atrodas ĪADT vai īpaši noteiktā aizsargjoslā. Ja platība atrodas ĪADT vai aizsargjoslā, koku ciršanu nepieciešams saskaņot ar atbildīgajām institūcijām, izņemot gadījumus, ja lauksaimniecības zemēs cērt kokus, kuru celma caurmērs mazāks par 12 cm.

Pamestās pļavas, ko pārņēmušas niedru audzes, var atjaunot, atsākot pļaušanu. Labas sekmes niedru samazināšanā ir tad, ja to pļaušanu veic atkārtoti vairākus gadus jūlija vidū, kad niedres tikko sāk uzkrāt barības vielas sakneņos. Vienlaikus jau sākot ar agru pavasari varētu ganīt lopus, kas labprāt ēd jaunos niedru dzinumus. Būtiski ir no niedrēm atbrīvot upes vai ezera krasta līniju, lai bridējputniem būtu brīva pieeja atklātam ūdenim. Ja mērķis ir pļavas atjaunošana galvenokārt putnu labā, tad var veikt kontrolētu niedru dedzināšanu ziemā. Pļavas augu sugu daudzveidību tas neveicina, tieši otrādi – izplatās tikai izturīgākās sugas, galvenokārt stīgojošās graudzāles. Jāņem vērā, ka dedzināšanu drīkst veikt tikai ugunsdzēsēju klātbūtnē, saskaņojot to ar reģionālo vides pārvaldi un pašvaldību.

Kontrolētā dedzināšana kā paņēmiens aizsargājamo pļavu biotopa atjaunošanai ir pretrunīgi vērtēta metode. Tā noteikti neaizstāj pļavas atjaunošanas galvenās metodes – krūmu izciršanu un pirmreizējo pļaušanu. Kontrolētā dedzināšana pieļaujama lielākās teritorijās, kur krūmu ciršana nav izdevīga, bet pirmreizējā pļaušana nav iespējama. Pētījumi rādījuši, ka pēc kūlas vai niedrāja dedzināšanas ievērojami palielinās uz zemes ligzdojošo putnu skaits. Labu rezultātu var iegūt tikai mērķtiecīga dedzināšana putnu ligzdošanas vietās pirms gājputnu atgriešanās martā. Jāņem vērā, ka tā dod ļoti īslaicīgu efektu – tikai vienas ligzdošanas sezonas garumā, ja dedzināšanai neseko ikgadēja ganīšana vai pļaušana.

Negatīvu iespaidu dedzināšana atstāj uz augu sugu daudzveidību, jo augājs kļūst vienveidīgs. Taču, ja nav citu iespēju apsaimniekot, tad dedzināšana būtu pieļaujama galvenokārt īpaši aizsargājamās dabas teritorijās ar mērķi saglabāt bridējputnu ligzdošanas vietas. Dedzināšana obligāti iepriekš jāsaskaņo ar vides aizsardzības institūcijām un Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienestu.

Parkveida pļavu atjaunošana attiecas uz vietām, kur konstatēta veca parkveida pļava, kas ieaugusi krūmos. Tā vairs neattiecas uz vietām, kas jau ir transformējušās mežu zemēs vai arī tad, ja tā ir izvirzīta par augstāku prioritāti. Atjaunojot jādomā arī par to, kā nodrošināt parkveida pļavu veco koku pēctecību, t.i., saglabāt jaunākas paaudzes kokus

Atjaunošanas paņēmienu izvēlas atkarībā no parkveida pļavas aizaugšanas pakāpes. Jo blīvāka izveidojusies kokaudze, jo pakāpeniskāk veicama nevēlamo koku izciršana, lai vecie, vērtīgie koki neaiziet bojā pārāk strauju apstākļu pārmaiņu dēļ.

 

Atjaunošanu veic šādi:

  • cērt vairākos paņēmienos:
  • pirmajā paņēmienā var izcirst nevēlamos pameža krūmus un otrā stāva kokus, kādā no nākamajiem gadiem – nevēlamos pirmā stāva kokus,
  • ja nevēlamie koki ir augstāki par atstājamo veco koku, tad pirmajā paņēmienā izcērt kokus tuvākā rādiusā ap atstājamo koku, piemēram, 5 m zonā ap vecā koka vainaga projekciju, bet atlikušo daļu cērt nākamajā paņēmienā;
  • ap vecajiem, atstājamajiem kokiem izcērtami koki, kas ieauguši vai nākotnē varētu ieaugt veco koku vainagā, kā arī tos nomākt;
  • izcērtami pameža koki un krūmi, kas apēno veco koku stumbrus, saglabājot atsevišķus lazdu pudurus, vidēji līdz 10% no parkveida zālāja;
  • ja starp vecajiem kokiem sastopamas jaunāku ozolu, liepu, gobu un vīksnu grupas, šīs grupas jāizretina, tāpat jāsaglabā atsevišķi jaunāki šo sugu koki, veicinot jaunas koku paaudzes veidošanos;
  • ciršanas darbi veicami vasaras beigu–rudens–ziemas periodā no 15. jūlija līdz 31. martam, lai ievērotu miera periodu putnu ligzdošanas laikā;
  • apsaimniekošanas rezultātā radušās ciršanas atliekas aizvācamas vai sadedzināmas, vai arī sasmalcināmas par 1 m īsākos nogriežņos un atstājamas ciršanas vietā.

Arī turpmāk periodiski jāveic atjaunojušos nevēlamo koku un krūmu izciršana. Labāks risinājums būtu regulāri – vismaz reizi divos gados – pļaut vai noganīt.

Apartu palieņu atjaunošana varētu būt sekmīga gadījumos, kad aparšana veikta nesen un augsnē vēl saglabājušās dabisko pļavu augu sēklas. Teorētiski iespējams panākt, lai uzartās palieņu pļavās atgrieztos raksturīgās augu un dzīvnieku sugas, taču tas prasīs ļoti ilgu laiku un rūpes. Jābūt lielai vēlmei to darīt. Zālājam var palīdzēt ātrāk atjaunoties, sējot sēklu maisījumu, kas ievākts un sagatavots pēc augsnes un mitruma līdzīgā palieņu pļavā. Papildus var izmantot arī velēnu fragmentus no līdzīgām pļavām. Tas varētu izdoties veiksmīgāk, ja tiktu lūgta speciālista konsultācija un padoms – kur, kad un kā iegūt sēklas vai velēnu. Pēc iesēšanas reizi gadā turpmāk zālājs jāpļauj vai jānogana, lai veicinātu lielākas augu sugu daudzveidības veidošanos.

Pagaidām šādas prakses Latvijā gandrīz nav, jo vēl ir pietiekami daudz zālāju, kuru atjaunošana prasa mazāk laika un pūļu un kuros pietiktu tikai atsākt pļaušanu vai ganīšanu, lai tie salīdzinoši ātri atjaunotos un kļūtu par sugām bagātiem zālājiem. Taču pasaulē jau tagad notiek mēģinājumi atjaunot un saglabāt, piemēram, pļavā augošās orhidejas, veicot to pārstādīšanu no vienas vietas uz citu.

Viens no apjomīgākajiem palieņu pļavu atjaunošanas pasākumiem ir hidroloģiskā režīma mainīšana, veicot meliorācijas sistēmu demontāžu un iztaisnoto ūdensteču atjaunošanu. Tā ir upju atgriešana vecajā gultnē jeb izlīkumošana (remeandrēšana). Šo aktivitāšu rezultātā ir sagaidāma arī palieņu pļavām raksturīgo biotopu atjaunošanās.

Dabas liegumā “Durbes ezera pļavas” plāno Lāņupes atgriešanu vecajā gultnē jeb izlīkumošanu, kā arī meliorācijas grāvju demontāžu, ko realizēs, grāvjus aizdambējot. Lāņupe gandrīz visā garumā ir regulēta. Arī Lāņupes pietekas ir regulētas, savukārt upju palienes – meliorētas. Tomēr paliene joprojām ir periodiski applūstoša un atsevišķās vietās paaugstināts mitrums saglabājas ilgstoši.

Durbes ezers un tā ietekas Lāņupes reģions pirms upju regulēšanas un pļavu meliorācijas, Durbes upes regulēšanas un Durbes ezera līmeņa pazemināšanas 20. gs. 20.–30. gados.

Durbes ezers un tā ietekas Lāņupes reģions pēc upju regulēšanas un pļavu meliorācijas, Durbes upes regulēšanas un Durbes ezera līmeņa pazemināšanas 20. gs. 70.–80. gados.

Pēc Lāņupes regulēšanas darbiem upes meandri (dabiskie līkumi) dabā nav saglabājušies. Līdz ar to šis ir viens no tiem gadījumiem, kad upes remeandrēšanas pasākumi ir jāplāno no jauna, izmantojot senāko kartogrāfisko materiālu, meliorācijas projektus un atbilstoši apstākļiem modelējot meandrus no jauna. Vienlaikus ar hidroloģiskā režīma regulēšanu jāveic pļavu apsaimniekošanas pasākumi – krūmu ciršana, pļaušana vai noganīšana. Sagaidāms, ka palieņu pļavu atjaunošanas rezultātā būs panākta Lāņupes palienes lielāka ūdens ietilpība un palu ūdeņu lēnāka notece no pļavām, līdz ar to tā kļūs par izcilu reto un īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugu vairošanās, barošanās, ceļošanas un atpūtas vietu.

 

Ko iegūst cilvēks no pļavu atjaunošanas

Galvenais ieguvums ir gandarījums par augu un dzīvnieku sugu daudzveidības atgriešanos tiem piemērotās palieņu pļavās. Īpaši tas sakāms par retām un aizsargājamām sugām, kam upju un ezeru palienes ir galvenā vai pat vienīgā dzīvesvieta. Kopumā būs atjaunota ainavas mozaīka, kas raksturīga Latvijas dabai.

Vienlaikus var iegūt arī saimnieciski noderīgus “produktus”:

  • sienu,
  • mājlopu ganības,
  • malku,
  • krūmu un koku šķeldmateriālu,
  • koksni,
  • saistošu vidi ekotūrismam.

 

Valsts atbalsts pļavu uzturēšanai nākotnē

Par atbalstu bioloģiski daudzveidīgo pļavu uzturēšanai ir atbildīgs Lauku atbalsta dienests. Šādas pļavas gandrīz visas ir regulāri applūstošas palienes. Tas paredzēts programmas “Agrovide” apakšpasākumā “Bioloģiskās daudzveidības uzturēšana zālājos”. Uz atbalsta maksājumu var pieteikties, noslēdzot līgumu ar Lauku atbalsta dienestu. Turpmāk ir jāveic regulāra pļavas apsaimniekošana – pļaušana vai noganīšana –, vadoties pēc Lauku atbalsta dienesta noteiktajām prasībām.