Latvijas Ornitoloģijas biedrība Starptautiskā putnu aizsardzības organizāciju savienība
 
In English    
 

--> visi

Putni palieņu pļavās: ķikuts
 

Ķikutam ir daudz slēptāks dzīvesveids par griezi, jo, atšķirībā no tās, ķikutu pat dzirdēt var reti. Jāpiebilst, ka ķikuts esot bijis mērkaziņas nosaukums kādā Latvijas dialektā, jo mērkaziņas balss: “ķika, ķika, ķika, ķika” dažkārt liek maldīgi domāt, ka tās īpašnieks ir ķikuts, kura balss ir burkšķošs “er”.

Ķikutu populācijas stāvoklis Latvijā ir vistiešākajā veidā atkarīgs no piemērotu palieņu pļavu pieejamības

Ķikuts ir drukns brūnraibs naktsputns ar garu knābi un spēcīgām kājām. Tas ir tārtiņveidīgo putnu pārstāvis – radniecīgs ķīvītei, tārtiņiem, tilbītēm un kuitalaām. Trīs līdzīgākās sugas ķikutam Latvijā ir mērkaziņa, vistilbe un sloka. No mērkaziņas ķikuts atšķiras ar brūnraibo vēderpusi (mērkaziņai vēders balts), baltajām astes malām, taisno, kluso lidojumu (mērkaziņa lidojot svaidās un izdod balsi) un atšķirīgo balsi – ķikuta riesta saucieni ir čirkstošas skaņas, kurām seko ūdens burbuļošanai līdzīgas skaņas, kas rodas putnam klabinot knābi. Mērkaziņa turpretim riesto gaisā paceļoties un tad strauji krītot ar izplestu asti, kuras malējās spalvas vibrējot rada blējošas skaņas. Vistilbe ir tikai cīruļa lielumā – tā ir daudz mazāka par ķikutu, turpretim sloka ir lielāka – baloža lielumā, pie tam sloka dzīvo mežā, kur ķikutu parasti nevar sastapt.

Līdzīgi griezei, ķikuts ir gājputns, kurš pārziemo Āfrikā. Pie mums tas atgriežas ātrāk par griezi – jau sākot ar aprīļa vidu, tikko atkāpušies palu ūdeņi no ķikutu riesta vietām.

Aprīļa beigās ķikutu tēviņi pulcējas riestos – saulrietā tie ieņem vietas klajās, ciņainās palieņu pļavās un zāļu purvos, kur dzied izslējušies un izriezuši krūtis un baltās astes spalvas, kā arī cīnās savā starpā. Riests visaktīvāk notiek tieši iestājoties tumsai. Ja dzīvotne saglabājas, riesta vietas paliek nemainīgas gadiem.

Riests ķikutam prasa ļoti daudz enerģijas – vienā riesta naktī tēviņš zaudē 5 % no sava svara, kas turpmākās dienas gaitā līdz nākamās nakts riestam ir atkal jāatgūst, tādēļ ir svarīgi, lai riestā būtu labas barošanās iespējas – mitra, irdena un sliekām bagāta augsne.

Tādus augsnes apstākļus visā ligzdošanas laikā Latvijā nodrošina tikai palieņu pļavas, tādēļ tā ir vienīgā ķikuta dzīvotne pie mums. Lai ķikutu riestā parādītos arī mātītes, tajā jāriesto vairākiem tēviņiem – pļavām jābūt pietiekoši lielām, lai tajās spētu baroties vairāki ķikuti. Tādēļ mazās pļavās, kurās var dzīvot mērkaziņas, nekad neligzdos ķikuti.