Torņu cīņas 2006

Apkopojusi Elīna Gulbe

20.–21. maijā Latvijā notika trešās Torņu cīņas – diennakti ilgas sacensības putnu vērošanā no torņiem diennakts garumā. Torņu cīņas šogad organizēja LOB (koordinatori – Jānis Ķuze un Arnis Zacmanis) un finansiālu atbalstu nodrošināja AS “Hansabanka”. Šogad visa bija vairāk nekā iepriekš – vairāk putnu vērotāju (piedalījās astoņas komandas ar 30 dalībniekiem), vairāk torņu (astoņi, to skaitā divi pirmoreiz), un ļoti daudz bija vēja un lietus, kas pasliktināja redzamību, dzirdamību un arī putnu aktivitāti, bet tomēr netraucēja jaunu rekordu uzstādīšanai. Visiem dalībniekiem kopā izdevās novērot vairāk putnu sugu nekā iepriekšējās sacensībās – 160, un neizpalika arī jauns komandas rekords – uzvarētāju komanda “Trīs sivēntiņi” no Kuivižu torņa novēroja 115 putnu sugas, par 32 sugām pārspējot pašu uzstādīto rekordu iepriekšējā gadā.

Sacensību noslēgumā 21. maija vakarā viesu mājā “Meidrops” Ikšķilē notika gan uzvarētāju apbalvošana (uzvarētāju komanda saņēma metālmākslinieka Anda Egles izgatavotos kausus apodziņa formā), gan dalīšanās piedzīvotajā.

Par spīti skarbajiem laika apstākļiem, šogad bija daudz vērtīgu novērojumu. Kuivižos redzētas daudzas jūras putnu sugas, t.sk. Teminka šņibītis, īsastes klijkaija, lielā polārkaija un cekulzīriņš, bet balvu par interesantāko novērojumu ieguva komanda “Himantopus himantopus”, kas no Orenīšu torņa Nagļos konstatēja sarkanrīkles čipsti – tas ir ne tikai pirmais šīs retās sugas novērojums Torņu cīņās, bet arī pirmais novērojums Austrumlatvijā.

2006. gada sacensības vēsturē paliks arī ar to, ka pirmoreiz Torņu cīņās tika reģistrētas tādas citādi parastas sugas kā ūdensvistiņa, upes tārtiņš, upes ķauķis, dzilnītis, un visbeidzot tika konstatēta arī par Torņu cīņu leģendu (līdz šim arvien nekonstatēto sugu) jau kļuvusī sarkanrīklīte, kas šogad tika novērota no trim torņiem. Savukārt sugas, kas visās līdzšinējās Torņu cīņās nav izpalikušas nevienai komandai, ir cekuldūkuris, zivju gārnis, paugurknābja gulbis, meža pīle, cekulpīle, niedru lija, lielais ķīris, sudrabkaija, upes zīriņš, dzeguze, bezdelīga, baltā cielava, ceru ķauķis, brūnspārnu ķauķis, vārna, žubīte un niedru stērste.

Atsaucoties organizētāju aicinājumam, nedēļas nogalē torņos viesojušies un putnus vērojuši ap 100 dabas draugu. Visdraudzīgākās komandas godu ieguva komanda “M-ērgļi”, kuri Papes tornī uzņēma 40 apmeklētājus.

Jāatceras, ka pirmajās Torņu cīņās Latvijā 2002. gadā piedalījās trīs komandas, kopā reģistrējot 119 sugas, un uzvarētāju komanda – Ruslans Matrozis, Valdis Roze un Arnis Zacmanis – no Gūmeļa torņa pie Lubāna ezera uzskaitīja 77 sugas (sīkāk – “Putni dabā” 12.2: 3–5). 2005. gada “Hipo Torņu cīņās” piedalījās jau septiņas komandas; uzvarēja komanda “Trīs sivēntiņi”, no Lubāna dienvidu dambja torņa reģistrējot 83 sugas, bet visu reģistrēto sugu skaits sasniedza 143 (sīkāk – “Putni dabā” 15.2: 16–18).

Tālāk – par piedzīvojumiem 2006. gada Torņu cīņās (stāstus varam lasīt tādā secībā, kādā tie sacensību noslēgumā tika stāstīti).

Torņu cīņu 2006 fotogrāfijas iespējams apskatīt fotogalerijā. Sīkāk par projektu lasiet šeit.

 

Lubāna Zvidzes kanāla tornis (Madonas raj.)

Komanda “Putni.lv”: Valdis Ādamsons, Agris Celmiņš, Māris Jaunzemis un Maija Sidorenko. Reģistrētas 70 sugas, trīs no tam Torņu cīņās pirmoreiz, t.sk. ūdensvistiņa un reņģu kaija reģistrētas vienīgi no šī torņa.

Māris Jaunzemis: “Zvidzes kanāla torni varētu droši saukt arī par torni “Četri vēji”. Laika apstākļi bija vidēji štruntīgi – ne pārāk labi, bet vienmēr var būt vēl sliktāk, jāsaka tā. Kas attiecas uz putniem – kā vienmēr, gribētos vairāk, bet izdevās “izķeksēt” arī ko tādu, ko negaida. Novērojums, kas izraisīja sajūsmu, bija sarkanrīklīte, ko līdzšinējās Torņu cīņās neviens vēl nebija novērojis. Mūsuprāt, pats vērtīgākais bija reņģu kaijas novērojums. Pirmajā dienā redzējām divas reņģu kaijas, otrajā – vēl divreiz pa vienai. Un protams, arī ūdensvistiņa, kas arī Torņu cīņās līdz šim nebija reģistrēta. To redzējām pretī tornim turpat kanāla malā, bet arī – tikai īsu brīdi pirmajā dienā.”

Agris Celmiņš: ”Tornis atrodas labā vietā attiecībā pret Lubāna rietumu krasta seklumiem un jūraskraukļu koloniju, taču tam ir viens liels mīnuss – līdz tuvākajam mežam ir vairāk nekā 2 km. Pēc mana vērtējuma, torņa sarakstā būtu bijis par kādām 10 putnu sugām vairāk, ja tas atrastos dzirdamības attālumā no meža. Dažas veiksmes tomēr bija – jau minētā sarkanrīklīte un pelēkais mušķērājs, kurš ilgstoši uzturējās krūmājā pie paša torņa. Par veiksmi būtu jāuzskata arī tālu virs ezera pamanītā Kanādas zoss, taču pārlidojums bija pārāk īslaicīgs, ne visi paspējām to aplūkot, kopējā sarakstā sugu iekļaut neizdevās. Plašie klajumi rietumu pusē ir labi pārskatāmi ar teleskopu, un viena otra suga tika sameklēta ievērojamā attālumā no torņa, piemēram, brūnā čakste, ko pamanījām ap 1 km attālumā. Cīnoties ar čakstes noteikšanu, palaidām garām vienīgo parasto ūbeli, kura palidoja garām netālu no torņa – to redzēja vienīgi Valdis Ādamsons, nebūdams tornī, kamēr pārējie lūkojāmies teleskopos uz čaksti. Mazkustīgs izrādījās netālu dziedošais purva ķauķis – to varēja dzirdēt tikai, paejot sāņus no torņa, taču diennakts laikā tas ne reizi nepietuvojās tornim dzirdamības attālumā un sarakstā izpalika.”

 

Papes ezera tornis (Liepājas raj.)

Komanda “M-ērgļi”: Jānis Ķuze, Māris Strazds un Viesturs Vintulis. Reģistrētas 73 sugas, četras no tām Torņu cīņās pirmoreiz. Tikai no šī torņa šogad novērots mazais dūkuris, sarkanā puskuitala, purva ķauķis un zilzīlīte.

Māris Strazds: “Runājot par Papes ezera torni, jāsaka – ņemot vērā laika apstākļus – tas ir ļoti labs tornis. Biezs jumts, cietas sienas un vajadzības gadījumā aiztaisāmi logi. Pieļauju, ka neviens no mums plaušu karsoni nedabūtu. Par laika apstākļiem runājot – bija viss, izņemot pērkonu un zemestrīci. Pirmajā dienā pūta – ļoti, daudz, stipri, skaļi. Pēc tam norima. Otrajā dienā sāka līt. Pēc tam uznāca migla. Gandrīz jau tiktāl, ka izmisīgi centāmies atrast tādus “retus putnus” kā peļu klijānu un žagatu, kas tā arī neizdevās – neredzējām ne vienu, ne otru. Kad uzkrita migla, domājām beigt novērojumus stundu agrāk. Bet, tā kā bija arī daudz apmeklētāju un pēdējais no viņiem aizbrauca minūti pirms mūsu oficiālā termiņa beigām, tad arī nosēdējām līdz pēdējai minūtei un tāpēc arī tik ilgi kavējāmies, jo faktiski pa trīsarpus stundām atbraukt no Papes līdz šejienei nav iespējams pat, mēreni pārkāpjot noteikumus. Par putniem… Mums jau arī bija tāda ambīcija – reģistrēt sarkanrīklīti. Neizdevās. Mūsu interesantākie novērojumi – divās kategorijās. Pirmais – vispārsteidzošākais novērojums – bija tas, ka mums vajadzēja apmēram 14 stundas, līdz Papes ezerā beidzot izdzirdējām lielo dumpi… kas mazliet liecina par laika apstākļiem. Tāpat, 24 stundu laikā redzējām vienu vienīgu lauci, apmēram četras sekundes – un labi, ka to redzējām visi trīs (lai komanda sugu varētu reģistrēt sarakstā). Kas arī liecina par apstākļiem, par ko labi var spriest tie, kas Papes tornī kaut vienreiz bijuši. Citādi interesantākais novērojums bija no torņa vienlaikus redzamās sešas meža zosu ģimenes ar mazuļiem. Līdzvērtīgs vai ļoti līdzīgs bija vienlaikus novēroto niedru liju skaits – 18. Iespējams, 18 niedru liju dēļ tur arī nav neviena lauča… Tam varbūt ir kāda saistība. Par retākām sugām runājot, interesantākais bija divu sarkano puskuitalu novērojums, kas nāk no jauna klāt Torņu cīņu sugu sarakstam, tāpat kā mazais dūkuris, lielais zīriņš un upes ķauķis. Un mums ir vēl trīs sugas, kas nāk klāt un nebija sarakstā – lapsa, bebrs un ondatra.”

 

Sedas tīreļa tornis (Valkas raj.)

Komanda “LOB”: Laura Jukāme, Viesturs Ķerus, Ieva Mārdega un Edmunds Račinskis. Reģistrētas 75 sugas, viena no tām Torņu cīņās pirmoreiz. Tikai no šī torņa šogad novērota mazā gaura, gugatnis un dižraibais dzenis.

Viesturs Ķerus: “Māris Strazds sūdzējās par laika apstākļiem… Mēs bijām Sedas tornī, un laika apstākļi šeit atšķīrās tikai ar to, ka lija jau pirmajā dienā. Bet nebija ne vainas. Nesalijām tik ļoti, kā varētu gaidīt. Sugu arī pietiekami daudz. Atšķirībā no komandas “M-ērgļi”, reģistrējām gan peļu klijānu, gan žagatu. No sugām, kuru Torņu cīņu sarakstā nebija līdz šim, ir upes tārtiņš. Interesantākais mums pašiem bija mazais ormanītis, ko droši vien daudzi ir dzirdējuši, bet mums viņu gadījās arī labi apskatīt. Viņš pie torņa dzīvoja visu laiku – mēs droši vien bijām viņa teritorijā.”

Edmunds Račinskis: ”Mazo ormanīti tiešām bija interesanti vērot. Tas ik pa brīdim bija manāms staigājam ūdensaugu ceros turpat lejā pie torņa. Tā kā viscaur bija padziļš ūdens, viņš pārvietojās, kāpelēdams pa niedrēm un līdzsvara noturēšanai plivinādams spārnus (gluži kā nesen no ligzdas izlidojis mežastrazda mazulis). Vairākas reizes to 24 stundu laikā viņš pārlidoja virs ūdens klaja uz blakus esošiem ūdensaugu ceriem un atpakaļ. Tā, ka tiešām sāka iezīmēties viņa teritorijas laukums.

Tas, ka tornim nav jumta un sienu, savā ziņā nav nemaz tik slikti. Protams, no vēja un lietus nācās slēpties aiz paštaisītiem plēves aizsegiem. Bet, kamēr nelija, no šāda pilnīgi ”atvērta” torņa apkārtne un debesis virs galvas bija pat ļoti labi pārskatāmas. Tā skatījāmies uz pārlidojošiem zīriņiem, svīrēm un bezdelīgu piekūnu.

Sedas torņa novietojums ir ideāls dažādu ūdensputnu novērošanai – mēs savācām labu ūdensputnu sugu komplektu. Netrūka ne dažādu pīļu un zosu, ne dūkuru un kaiju. Kad bijām izlozējuši Sedas torni, Kaspars Funts (komanda ”Himantopus himantopus” šeit cīnījās pagājušogad) izteica līdzjūtību, ka nedabūsim meža sugas, jo tornis ir pārāk tālu no meža. Tā arī bija – izpalika vairākums parasto dziedātājputnu (pat lielā zīlīte). Traucēja arī stiprais vējš – tālumā redzamo putnu sugas noteikšanai varēja kalpot tikai attēls bez skaņas. Piemēram, attālā mežmalā egles galotnē caur teleskopu varējām saskatīt dziedošu mežastrazdu – bija redzams, kā tas dziedot virina knābi, bet vislabāko pazīmi – dziesmu – spēcīgais vējš un apkārt pastāvīgi klaigājošie ūdensputni, tostarp skaļi dziedošie niedru strazdi un Seivi ķauķis, pilnīgi apslāpēja. Tikai pēc profilā samanāmās baltās uzacs svītras un rūsganajiem sāniem beidzot varējām noteikt, ka tas ir plukšķis. Meža sugu trūkumu pie Sedas torņa raksturo vēl viens gadījums – pelēkais mušķērājs burtiski uz dažām sekundēm bija pielidojis un nosēdies kokā blakus tornim; mums tik tikko pietika laika, lai visi četri to notvertu binokļos, kad tas jau bija prom, un otrreiz to vairs neredzējām. Līdzīgi bija ar žubīti…”

 

Engures ornitoloģiskās bāzes tornis (Tukuma raj.)

Komanda “Zaļknābji”: Andris Avotiņš juniors, Dāvis Drazdovskis, Gaidis Grandāns un Mārtiņš Platacis. Reģistrētas 77 sugas (3. vieta), no tām viena suga Torņu cīņās reģistrēta pirmoreiz. Tikai no šī torņa šogad novērots lauku piekūns.

Mārtiņš Platacis: “Mums paveicās izlozēt Engures ornitoloģiskās bāzes torni. Tornis ir patīkami stabils. Pūta stiprs vējš, kas sākumā mūs biedēja – mežs bija aiz muguras un vējš pret mums –, domājām, ka neizdosies reģistrēt meža sugas. Netrūka viesu un viešņu, ko varējām pacienāt, un mūs arī cienāja. Bet novērojumi sākās ar noteicēja ņemšanu rokās un jaunas sugas ierakstīšanu Torņu cīņu sarakstā – izdevās redzēt jūras zīriņu. Starp interesantākajiem novērojumiem pašiem par pārsteigumu bija zivju dzenītis. Kamēr vērojām tālumā, pie torņa atskrēja melnais erickiņš – vairākkārt parādījās un pazuda, kamēr to reģistrējām visi. Šķiet, baltie gārņi ir parasta lieta Engures ezerā, bet tik vien redzējām kā trīs, kas atlidoja, nosēdās mums priekšā un aizlidoja prom. Vēl viens parādījās tikai, kad jau bijām beiguši uzskaiti – vairāk arī nebija. Līdzīgi rīkojās arī zivju ērglis. “Avotiņa bērni” būdami, ļoti cerējām uz pūcēm, taču naktī dzirdējām tikai ormanīti. Jāsaka, ka ap Engures torni tagad krietni appļauts un krūmi iztīrīti. Rezultātā mums tikpat kā nebija ķauķu. Trūka arī lakstīgalas un žagatas; neredzējām arī melno puskuitalu un platknābi. Sarkanrīklīti dzirdēja tikai divi no mums. Savukārt lietus mūs visumā saudzēja, lietus nebija tik daudz – tas uzradās tikai otrajā dienā – atvēsināšanas nolūkā. Tornis ir tik labi uzbūvēts, ka pa lietu var paiet stāvu zemāk zem platformas un cīnīties tālāk. Redzējām meža zosis. Meklējām malu malās, bet nedabūjām krīkli. Negaidīta suga un prieks šim gadam bija lauku piekūns.”

 

Ķūļciema tornis (Talsu raj.)

Komanda “Čiri-čiri-čirrrr”: Sergejs Kosobokovs, Dainis Krīgens, Ritvars Rekmanis un Antra Stīpniece. Reģistrētas 67 sugas, no tām viena Torņu cīņās pirmoreiz. Tikai no šī torņa šogad novērota purva pūce un iedzeltenais ķauķis.

Antra Stīpniece: “Aiziet nevar no tevis – mīļie Engures ezera dubļi. Izloze mūs atveda Ķūļciema tornī tepat kaimiņos pretī ornitologu bāzei. Ļoti labs tornis – silts, ar dīvānu, spilveniem, sedziņu un Iļjiča spuldzīti, gan bez strāvas padeves. Salīdzinot ar Sedas torni (bez jumta), dzīvojām tiešām izcili labos apstākļos, pie tam pirmās dienas vakarā arī lielais vējš nolūza un saulīte bija. Otrajā dienā gan mazliet lija. Interesantākais redzētais un jauns ieraksts Torņu cīņu sugu sarakstā – purva pūce, kas palidoja gar Mazsaliņām. Viena drosmīga bezdelīga tai vēl papikēja pakaļ. Veicās redzēt skaistas sadzīves ainas vēl – arī drosmīgus ķīrus, kas metās pakaļ jūras ērglim. Iepriecināja arī tuvie bezdelīgu piekūnu novērojumi – divi piekūni pastāvīgi lidinājās šurpu turpu. Un baltais stārķis pie mums atlidoja arī.”

 

Kuivižu tornis (Limbažu raj.)

Komanda “Trīs sivēntiņi”: Guntis Graubics, Kārlis Millers un Valdis Roze. Reģistrētas 115 sugas (1. vieta). Pirmoreiz Torņu cīņās konstatēts ragainais dūkuris, kākaulis, melnā pīle, tumšā pīle, smilšu tārtiņš, jūras ķīvīte, Teminka šņibītis, lielā polārkaija, cekulzīriņš, mazais zīriņš, dzilnītis (visi – tikai no šī torņa), kā arī upes tārtiņš, lielais zīriņš, jūras zīriņš, sarkanrīklīte un upes ķauķis. Tikai no Kuivižu torņa šogad novērots arī garkaklis, ķerra, garknābja gaura, parastais šņibītis, lietuvainis, īsastes klijkaija, parastā ūbele, baltmugurdzenis, peļkājīte, erickiņš un krauķis.

Jūras malā uzbūvētais Kuivižu tornis Torņu cīņās šogad tika iekļauts pirmoreiz.

Kārlis Millers: “Mums bija tas gods pirmajiem iemēģināt jauno Kuivižu torni. Vienā vārdā sakot – ļoti labs tornis. Vieta arī ideāli izvēlēta. Nevar nepieminēt cilvēku, kas mums ļoti palīdzēja un sagatavoja torni “darbam” – Andri Somu no Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta. Vislielākais paldies viņam, kad vēl pēdējā brīdī tika sagatavots kāpņu lūkas vāks, lai putnu vērošana būtu pilnīgi droša. Tika arī izņemti logi, lai gan mūsu vērtējums bija, ka logu aizvirtņi īpaši netraucēja novērojumus. Šķiet, atšķirībā no citām komandām, mums paveicās ar laika apstākļiem. Vismaz nebija lietus – lija tikai otrajā dienā pēdējās divas–divarpus–trīs stundas, un lietus arī nebija pārāk spēcīgs, ja neskaita atsevišķas brāzmas. Problēmas, protams, bija ar meža putnu sadzirdēšanu spēcīgā vēja dēļ, kas, pretēji prognozēm, uz vakaru nevis pierima, bet pieņēmās spēkā. Attiecībā uz jūras putnu novērojumiem viss bija pašu rokās. Visvērtīgākie novērojumi bija pirmajā dienā plkst. 13.40 novērotie divi baltspārnu zīriņi dienvidos no torņa, otrajā dienā – lielā polārkaija, pagājušā gada putns, un ragainais dūkuris jūrā, kura reģistrēšanā gan pagāja vairāk nekā četras stundas, kamēr bijām pilnīgi droši noteikuši sugu un visi trīs to redzējuši. Laimējās novērot arī sarkanrīklīti – vispirms dzirdējām balsi, pēc tam – otrās dienas rītā – to izdevās novērot arī vizuāli.”

 

Orenīšu kalna tornis Nagļos (Rēzeknes raj.)

Komanda “Himantopus himantopus”: Kaspars Funts, Mareks Kilups, Mārcis Tīrums un Mārtiņš Vimba. Reģistrētas 78 sugas (2. vieta), no tām piecas sugas Torņu cīņās pirmoreiz. Tikai no Orenīšu torņa šogad novērota melnā klija, kukaiņu piekūns, mājas balodis, tītiņš, pelēkā dzilna, sarkanrīkles čipste. Sarkanrīkles čipstes novērojums atzīts par interesantāko novērojumu 2006. gada Torņu cīņās.

Orenīšu tornis Torņu cīņās šogad iekļauts pirmoreiz.

Mareks Kilups: “Māris Strazds iepriekš teica, ka no Orenīšu torņa varēsim garantēti vērot ainavu un dzeltenās cielavas. To visu laiku arī darījām. Ainava ir satriecoša, dzelteno cielavu ļoti daudz, bet šo to no putniem redzējām vēl. Runājot par laika apstākļiem – tie, protams, droši vien nebija ne labāki, ne sliktāki kā citur, ja nu vienīgi jāatzīmē, ka tornis atrodas Orenīšu kalna pašā augšā, kur vējš var labi ieskrieties, savukārt varējām labi pārskatīt diezgan plašu teritoriju. Vējainība sīko dziedātājputnu balsu atpazīšanu un dzirdamību, protams, neveicināja. Orenīšu tornis ir klasiska tipa – atvērts, savukārt tā novietojumam ir gan savi mīnusi, gan plusi. Torņa tuvumā ir vairākas viensētas, kas ļauj novērot vairākas putnu sugas, ko nevarētu redzēt, ja tornis būtu pašā ūdens malā. Pār ūdeņiem divu vai vairāk kilometru attālumā redzamas vēl tālākas viensētas, kuru apkārtnē konstatējamas tādas sugas kā vārna, baltais stārķis u.c. Atšķirībā no citiem torņiem, Orenīšu torņa apkārtnē pielieto jūraskraukļu aizgaiņāšanu ar “gāzes lielgabaliem”, šķiet, četriem. Tas izpaužas tā, ka ik pēc trim četrām minūtēm atskan blīkšķis. Nu, tas nesatrauc… nu, sākumā varbūt satrauc novērotājus, bet putnus ne īpaši, ja nu vienīgi jūraskraukļus. Pašu interesantāko, ko mūsu komanda novēroja – sarkanrīkles čipsti – es pats neredzēju. Tobrīd biju devies nost no torņa un, šķiet, atgriezdamies viņu arī aizbiedēju… Citi interesanti novērojumi – kukaiņu piekūni: divi pirmajā dienā, viens – otrajā. Arī melnā klija. Arī baltspārnu zīriņi, kas dažiem no mums bija pirmais šīs sugas novērojums. Bija ir arī vairākas “lažas”, ko nedabūjām, ko droši vien vajadzēja dabūt. Divi no mums novēroja lauku liju, diemžēl pārējie divi nē. Noteikti bija arī bezdelīgu piekūns, ko tomēr nepratām atzīmēt. Purva ķauķis dziedāja 200 metru attālumā no torņa, bet no torņa nebija dzirdams. Kas vēl? Ūdrs, nofotografēts no septiņu metru attāluma. Tāpat kā pārējo torņu komandas, centāmies veikt arī sabiedriski derīgo darbu – uzņemt ekskursantus. Kaut arī tornis atrodas nosacīti slēgtā teritorijā, mums izdevās piesaistīt veselus četrus. Viens no viņiem, kas mūs apmeklēja vairākas reizes, bija Jānis Baumanis. Tāpat mūs apmeklēja arī Pēteris Strautiņš – es pat nezinu vai viņu var saukt tikai par ekskursantu – mēs viņam pat novadījām ekskursiju pa visu dīķu teritoriju, aizvedot viņu ar automobili uz nākošo torni. Trešais ekskursants bija Arnis Zacmanis, ceturtais – torņa saimnieks.”

Kaspars Funts: “Sarkanrīkles čipsti reģistrējām otrās dienas rītā plkst. 5.39. Uz vadiem sēdošo “aizdomīgo” čipsti pirmais ieraudzīja Mārtiņš Vimba. Sākumā domājām, ka tā ir bieži sastopamā pļavas vai koku čipste, bet pēc piecu minūšu vērošanas un intensīvas konsultēšanās ar putnu noteicējiem pārliecinājāmies, ka tā ir daudz retāk novērojamā sarkanrīkles čipste.”

 

Lubāna dienvidu dambja tornis (Madonas raj.)

Komanda “Naktsputni”: Inese Azaucka, Mārtiņš Briedis, Aigars Kalvāns, Edgars Lediņš. Reģistrētas 68 sugas. Tikai no šī torņa šogad novērota lielā čakste un sīlis.

Edgars Lediņš: “Tik labi gan mums negāja kā pagājušā gada čempioniem (“Trīs sivēntiņi”) šai pašā tornī, tomēr esam apmierināti ar to, ko redzējām. Tornim ir ļoti labs saimnieks – varbūt vēl kādam jau ir iznācis iepazīties – viņam piemīt gan ļoti aktīvas mārketinga iemaņas, gan spēja redzēt un dzirdēt visu, kas notiek tornī. Viņš piedāvā iespēju nakšņot ļoti jaukā mājiņā pa pieciem latiem – pie Lubāna tā varētu būt laba izvēle ziemā vai nelabvēlīgos laika apstākļos. Tāpat – iespēja nopirkt zivis – neuzbāzīgs, bet sekmīgs piedāvājums. Saimnieks labi zināja, ka pagājušajā gadā tornī bijusi ļoti veiksmīga komanda, tā ka šajā tornī jāuzmanās – viss notiekošais tiek piefiksēts. Katrā ziņā – visu cieņu, šis tornis tiek labi pieskatīts. Putnu ziņā būtu interesantāk stāstīt par to, kā nebija. Vismaz vienai komandai (“M-ērgļi”) būsim iekabinājuši ar to, ka visu 24 stundu laikā neizdevās novērot lauci. Skarbo laika apstākļu ietekmē neizdevās konstatēt arī nevienu putnu, kam zīlīte vārdā. Savukārt interesants novērojums bija trīs medījoši zivju ērgļi, ko varēja vienlaikus redzēt teleskopa okulārā. Savukārt mūsu novērojums, kas nekvalificējas nevienā no Torņu cīņu disciplīnām – lai būtu interesantāk, krūmos pie torņa bijām novilkuši tīklu, un starp tiem dažiem putniem, kas tajā iekrita, bija niedru stērstu mātīte ar Spānijas gredzenu.”